Savā rakstības manierē Hrabals bija itin līdzīgs citam čehu klasiķim Jaroslavam Hašekam, un Hrabala personāži itin labi iederētos arī Šveika pasaulē. Šis konkrētais īsromāns gan ir īpatnējs ar to, ka tas ir veidots viena vienīga gara teikuma veidā, domām mijoties un ceļojot visdažādākajos virzienos. Cik var saprast, iedvesmojās grāmatas rakstīšanai Hrabals no Blūma kundzes iekšējā monologa Džoisa "Ulisa" noslēgumā, transformējot iekšēju monologu par stāstu, kuru galvenais varonis stāsta auditorijai, kurā, domājams, dominē sievietes. Epizodes mijas viena ar otru, jauni personāži parādās ar tikai tādu mērķi kā viņus nogalināt dažas rindas zemāk, piesaistes laikam šajā padarīšanā nav gandrīz nekādas, un galvenokārt šī grāmata sastāv no ļoti asprātīgām vārdu spēlēm un īpatnēji komiskām situācijām.
Gadījumā, ja tevi interesē, ko Hrabals domā ar "Deju nodarbībām pieaugušajiem", tad nekādu dižu noslēpumu te nav - deju nodarbības notiek galvenokārt horizontālā veidā, un tajās iesaistās visdažādākie personāži, turklāt grāmata ir caurvīta ar atsaucēm uz citu grāmatu - Annas Novikovas sapņu tulku, kurā var uzzināt, ko varētu liecināt, ja tu sapnī pakaries baznīcā vai griez veļu. Tāpat grāmatā atrodama informācija, ka katoļu baznīca aicina vīriešus nepadoties miesas kārībām - katrā ziņā, ne vairāk kā 3-4 reizes vienā pēcpusdienā, un visādas citas diskutabli audzinošas detaļas, kā piemēram, teksts, ka prostitūcija ar bezdarbnieku darbs. Bet nē - nav tā, ka grāmata ir tikai par seksu, tāpat tā ir par kara dienestu un to, ka čehu karavīru galvenais pluss bija viņu labais izskats, bet mīnuss - viss pārējais, un par daudzām dažādos veidos radošām nāvēm, kuras te tiek pasniegtas izcili ikdienišķā veidā. Asprātīgi, interesanti uzrakstīts, vienlaikus apzinos, ka pēc neilga laika neko vairāk kā "bija smieklīgi" par šo grāmatu neatcerēšos. Kas varbūt nav tik slikti lidmašīnās lasāmai literatūrai.