1964

Goldfinger

8.0
Bonda sāgas trešā filma "Zelta pirksts" vēsturē iegāja ne vien ar to, ka tā ir (šķiet) pirmā no 007 lentēm, kurai ir sava īpaša tituldziesma, bet arī ar to, ka Bonda meitenei tajā ir īpaši apšaubāms vārds - Pussy Galore.
2015-12-15 20:32:17
film, 1964

Dancing Lessons for the Advanced in Age

7.0
Bohumils Hrabals galvenokārt ir zināms kā "Closely Watched Trains" grāmatas autors, pēc kuras tapusī filma kaut kad (sešdesmitajos gados? precīzi neatceros) tika arī pie Oskara kā labākā filma neangļu valodā. Tāpat esmu redzējis vēl vienu pēc viņa grāmatas uzņemtu filmu - "Es apkalpoju Anglijas karali" un, šķiet, lasīju arī grāmatu.
2014-10-25 18:36:15
book, 1964

England's Newest Hit Makers

8.0
Kopš laika gala sevi esmu uzskatījis vairāk par bītlu nekā ripojošo akmeņu cienītāju. Taču man ir jāatzīst - lietās, kas attiecās uz uzdrīkstēšanos Džegers, Ričards un viņu uzticamie ieroču nesēji bija ievērojami pārāki par Liverpūles četrinieku, un viņu debijas plate ir daudz, daudz drosmīgāka kā bītliem.
2014-02-28 08:11:06
music, 1964

Wednesday Morning, 3 A.M.

6.5
Pols Saimons un Arts Garfankels muzicēja kopā jau kopš skolas gadiem, kad viņi viņi uzstājās ar, manuprāt, visai lāmisko nosaukumu "Tom & Jerry". Tolaik viņi izskatījās šādi:
2012-02-23 17:00:51
music, 1964

All Summer Long

7.5
Šajā ierakstā pirmo reizi Beach Boys karjerā parādās muzikāla izaugsme salīdzinoši ar iepriekšējiem albumiem - vēl ir pāragri runāt par jebkādu nopietnību, taču savās sērfroka robežās grupa ar šo albumu sasniedz gandrīz vai iespējamo maksimumu - dziesmu skanējums ir kļuvis pilnīgāks, grupas vokālu harmonijas sāk līdzināties tiem dievīgajiem dziedājumiem, kuru dēļ Beach Boys ir tik mīlēti, un pat dziesmu teksti, lai arī nekādas jaunas tēmas neaizskar, ir kļuvuši mazāk banāli, mazāk klišejiski un šeit nav atrodami tādi vājprāta piemēri kā "Be true to your school".
2011-01-25 09:13:08
music, 1964

The Spire

6.0
Līdz šim man Viljams Goldings bija zināms tikai un vienīgi kā "Mušu ķēniņa" autors. Un jāatzīst, ka "Smaile" nekādā ziņā nav līdzīga "Mušu ķēniņam". Šis ir psiholoģiski-filozofiskas dabas romāns, kas stāsta par vīru, kuram vīzijas liek celt super augsto Salisbury katedrāles torni, kurš šajā procesā maz pamazām jūk prātā. Un grāmata lielā mērā ir apziņas plūsmas vēstījums no Jocelyn skatījuma uz pasauli. Kas to nedara par sevišķi viegli lasāmu un (būsim godīgi) aizraujošu literatūru. Īsuma sižetu var aprakstīt tā - Jocelyn uzstāj uz to, ka tornim jābūt ļoti augstam, galvenais celtnieks Rodžers Meisons viņam apgalvo, ka šādas konstrukcijas baznīca neturēsies, Jocelyn viņam sāk draudēt, Meisons piekāpjas un izdomā, kā tomēr nodrošināt iespējami izturīgāku konstrukciju. Rodžers sāk nodzerties, bet Džoselins - jukt prātā. Un tā pamazām turpinās darbi, līdz Džoselīns ir pavisam slims un traks, un tiek no saistības ar katedrāli atstādināts, turklāt baznīctēviem viņa projekts arī ne pārāk patīk. Tomēr baznīca pabeigta tiek, neskatoties uz to, ka apmēram reizē ar tās nobeigumu beidzas arī Džoselīna dzīve. Un vēl joprojām Salisbury katedrālei ir augstākais baznīcas tornis Lielbritānijā. The end.
2010-10-06 07:38:05
book, 1964

Kinks

4.5
Bez Kinks debijas plates slavenākās dziesmas droši vien ir gandrīz neiedomājami iztēloties mūsdienu rokmūziku - to vadošais piecu nošu rifs, kuru Deivs Deiviss esot nejauši "izgudrojis", ķimerējoties ap ģitāru ar adatu, ir viens no pirmajiem "smagajiem" rifiem, no kura netiešā un tiešā veidā attīstījusies visā smagā mūzika, sākot ar "Black Sabbath" un beidzot ar "Sepultura" (nezinu gan kālab tieši ar Sepultura kaut kam būtu jābeidzas, bet lai nu paliek). Šī dziesma ir vienkārša, bet ģeniāla, tur nu manuprāt nav īsti variantu.
2010-09-20 16:51:52
music, 1964

Another Side of Bob Dylan

8.0
Šis ir pēdējais Dilana albums, kurā viņš vēl ir godīgs akustisks folkmūziķis, kas neizmanto tādu sātana izgudrojumu kā elektrisko ģitāru vai pavadošo ansambli. Viss ieraksta instrumentālais kolektīvs - dziesmu autors, dziedātājs, ģitārists, klavieru spēlmanis un vīrs ar mutes ermoņiku ir pats Dilans. Un patiesībā nemaz papildu ļaužu līdzdalību šajā albumā man neprasītos dzirdēt.
2010-09-09 16:24:25
music, 1964

Tree and Leaf

7.0
Paretām izlasu kaut ko no fantasy tēva Tolkiena rakstītajiem darbiem, un šoreiz mana izvēle krita uz maza formāta grāmatiņu "Tree and Leaf". Grāmatu veido divas principiāli nozīmīgas daļas - eseja "Par pasakām" jeb "On Fairy-Stories" un stāsts "Nigla lapa" jeb "Leaf by Niggle". Grāmata pamatā ir interesanta ar to, ka esejā Tolkiens definē to, kas viņaprāt ir pasaka un kur ir tās vērtība, kamēr stāstā-pasakā šī viņa pieeja tiek parādīta praksē. Protams, sākotnējā autore iecere tāda nemaz nebija - eseja un stāsts tapa neatkarīgi viens no otra un grāmatā tika apvienoti ievērojami vēlāk (eseja uzrakstīta vēl trīsdesmitajos gados, stāsts - četrdesmitajos, abi divi - ilgi pirms tapa "Lord of the Rings"). Vēl grāmatā ietilpst divi dzejas fragmenti, kas abi man ne pārāk patika, kā jau cilvēkam, kam vispār nepatīk dzeja, stilizēta pasaku un leģendu dzeja man ir īpaši sveša. Taču eseja patiesībā ir ļoti pat interesanta - man patīk kaut tas vien, ka Tolkiens izsaka apgalvojumu, ka pasakas nemaz nav domātas bērniem - vismaz ne vairāk kā tās ir domātas pieaugušajiem. Tāpat viņš labi definē atšķirības starp:
2010-09-08 22:29:22
book, 1964

The Times They Are A-Changin`

6.0
Pēc tam, kad ar "Freewheelin` Bob Dylan" Roberts Cimmermans bija apliecinājis pasaulei, ka viņš spēj būt emocionāls, daudzveidīgs, asprātīgs un vienlaikus - pret karu protestējošs, savā trešajā studijas platē Dilans lielā mērā atsakās pats no savas personības un dzied šabloniskas un vienveidīgas pretkara dziesmas, kurās izteikti jūtams individualitātes trūkums. Un tas ir visai skumji.
2010-09-07 14:21:57
music, 1964

Les Parapluies de Cherbourg

6.5
"Šerbūras lietussargi" ir viena no tām filmām, kas padarīja slavenu franču kino dīvu Katrīnu Denēvu. Vienlaikus tā ir viena no Francijas filmām, kas nominēta Oskaram. Filmas pamatnostādne ir diezgan biedējoša - tajā ne mirkli netiek runāts, bet tikai dziedāts, dziedāts, dziedāts. Parasti pat mūziklos ir "runājošie" fragmenti, bet šajā filmā arī gadījumā, ja varonim būtu nepieciešamība apmeklēt tualeti, viņš dziedātu: "Eeees taaagaad ieeeešuuuu noooooolikt kluuuuuciii!" Tas, protams, liek domāt, ka filma būs popcorn stila entertainment. Bet sižetiski tā nemaz nav diez ko jautra - izņemot varbūt ievada daļu. Filmas galvenie varoņi ir automehāniķis Gijs un viņa mīļotā meitene Ženevjēva, kas strādā savas mātes lietussargu bodē. Viņu mīlasstāsts būtu jauks un patīkams, ja ne vien visai triviālie apstākļi - Gijs tiek iesaukts armijā un nosūtīts uz Alžīriju, kamēr Ženevjēva paliek viena (vai pareizāk - ne viena, bet stāvoklī), un ilgās atšķirtības rezultātā nevis zūd viņu mīlestība, bet iejaucas papildu apstākļi, kā rezultātā galvenie varoņi nekad vairs nebūs kopā. Un tas viss - dziesmu veidā, un vizuāli - tīri holivudiski realizēts. Kas, savukārt, liek saprast, kāpēc šī filma bija populāra arī otrā pusē Atlantijas okeānam.
2010-05-22 08:48:16
film, 1964

Laikmetu maiņā: 5.daļa

7.5
Cielēna memuāru pēdējā daļa neapšaubāmi ir skumjākā no visām. Kā gan savādāk varētu būt? Autors apraksta pats sava mūža nogali, kurā nav nekā jautra, turklāt arī viņa dzimtene šajā laikā nepiedzīvo gluži labāko posmu savā vēsturē. Ar kaut ko tamlīdzīgu es jau biju rēķinājies vēl pirms ņēmu rokās „Laikmetu maiņā” 5.daļu (ja kas – pats Cielēns memuārus bija sadalījis trīs sējumos, un šādā veidā tie tika arī izdoti trimdā, bet neatkarīgajā Latvijā kaut kāda iemesla pēc trīs daļas pārtapa par piecām daļām). Taču izrādījās, ka šī grāmata bija vēl skumjāka, nekā es to biju gaidījis. It īpaši tas attiecas uz pašām beigām, jo Cielēns savus memuārus pabeidza dažas nedēļas pirms nāves, bet pēdējo nodaļu pierakstīja klāt viņa atraitne jau pēc Fēliksa nāves.
2010-03-10 14:16:54
book, 1964

Zwei alte Tanten tanzen Tango

6.5
Tas pilnīgi noteikti bija pārpratums, ka es bibliotēkā paņēmu šo Georga Kraislera grāmatu. Nē, man nav nekādu iebildumu pret tās autoru, taču lasīt dzeju pilnīgi noteikti neatbilst maniem principiem un es īsti nesaprotu, kā tas sanāca, ka jau bibliotēkā neatklāju savu kļūdu.
2009-12-02 21:39:39
book, 1964

Meet The Tempations

4.0
Yuck! Man nepatīk Motown mūzika kā tāda (esmu diezgan truls šajā ziņā), bet "The Temptations" debijas ieraksts pat šī žanra ietvaros, manuprāt, neizceļas ar sevišķu "edge" vai kaut kādu odziņu, kuras dēļ man vajadzētu kaut ko tādu iemīlēt. Ir pieci džeki, kuri dzied. Kopā. Dzied labi, tur nav ko iebilst. Materiāls, ko viņi izpilda, ir truls līdz pēdējam - nu tāds, kādu var no šādiem sešdesmito gadu tipāžiem gaidīt. Mūsdienās tas viss, manuprāt, izklausās absolūti neaktuāls un neinteresants. Patiesībā te saharīna ir tik daudz, ka man pat slikti paliek (arī liriskie gabali ir savā ziņā saharīnaini), ir tiešām pagrūti man šeit atrast kaut kādu iemeslu, kāpēc man vajadzētu ko tādu baudīt, un man pat negribas pievērsties atsevišķām dziesmām. Manā izpratnē tas ir sviests, un nekas, ka es to nevaru pamatot nedz ar skaitļiem, nedz ar faktiem.
2008-10-17 17:13:00
music, 1964

Surfin` with the Astronauts

5.0
Es pats pat nedaudz brīnos, kā tas gadījies, ka šie "astronauti" nonākuši manā ierakstu krājumā. Pat sērfroka panteonā viņi netiek uzskatīti par kādu no sekundārajām dievībām un viņu loma šī žanra attīstībā un popularizēšanā varētu būt aptuveni līdzvērtīga ar grupas "Pupociklu vasara" ietekmi uz Raimonda Paula finansiālo stāvokli. Pamatā, kā var spriest no šī ieraksta, viņi nodarbojās ar pazīstamu izpildītāju pazīstamu dziesmu kaveriem, kuriem viņi nepiešķīra neko daudz no sevis pašiem. Varu nojaust, ka viņi (atšķirībā no Beach Boys) patiešām bija vienkārši puiši, kuriem patika sērfot, kuriem patika meitenes (nevis puiši) un kuri vēlējās ar dziedāšanu nopelnīt kādu naudiņu, lai varētu labi sērfot un seksot. Kā teikt - minimālas ambīcijas un vienkārša un saprotama vēlme būt vismaz pietiekoši populāriem, lai nekad nevajadzētu gulēt vienatnē. Daudzas šī ieraksta dziesmas tu noteikti pazīsti - "Surfin` USA", "Misirlou", "Suzie-Q", "Let`s go trippin`" un varbūt vēl kādas. Astronautu izpildījumā tās neko īpašu neiegūst un neko īpašu nezaudē, jo viņi nav no tām grupām, kas oriģinālus kaut kādā veidā mainītu, viņi vienkārši tos izpilda tā, kā viņi māk. Līdz ar to no vienas puses viņi nav sevišķi slikti - jo dziesmas jau ir labas (vokālu harmoniju ziņā viņi gan dabiski, ka ir desmit vai pat divdesmit punktus aizmugurē Braiena Vilsona bandai), bet vienlaikus nav ne mazākā iemesla, kāpēc tev vajadzētu gribēt viņus iepazīt vairāk kā četrdesmit gadus pēc šī ieraksta nākšanas klajā. Zīmēties kā viņu fanam diez vai ir sevišķi stilīgi un vērtīgi, bet, iespējams, ka savulaik aiziet uz viņu koncertu bija daudz lētāk nekā būtu aiziet uz Beach Boys koncertu, un ko gan tu vari gribēt no "Optima līnija" grupas :)
2008-10-15 17:33:51
music, 1964

Ring of Fire

5.0
"Ring of Fire" līdz ar tā iznākšanu tika nodēvēts par "Best Of" albumu, lai gan patiesībā nekāda īsta Keša dziesmu izlase tā nebija, jo lielākā daļa šo kompozīciju nemaz citos albumos līdz šim parādījušās nebija. Bet tu zini, kā ir ar tiem kantrī mārketinga večiem, ticēt viņiem nevar. Viņi visi ir alkoholu pārdzērušies izvirtuļi un vecais labais Džonijs Kešs patiesībā nemaz tik labs arī nebija. Pietiek apskatīties uz viņa sešdesmito gadu ierakstu vāciņiem, lai man vismaz rastos sajūta, ka šis "vienkāršā cilvēka dziesminieks" patiesībā bija viens cinisks kuņasdēls, kam vairāk par visu rūpēja iestūķēt savu koijotu atbaidāmo bomi kādā jaunā pīrāgā (yuck, cik es brīžiem esmu pretīgi rupjš!), un kas par to, ka viņš dzied par Jēēēēzu un indiāņu ciešanām.
2008-10-08 17:07:15
music, 1964

Four Strong Winds

7.0
Interesanti, kāda nez varētu būt bijusi mana motivācija, lejuplādējot kanādiešu folkmūzikas dueta "Ian & Sylvia" debijas ierakstu, kas tapis tālajā 1964.gadā? Vai tiešām es savā mūzikas "vēsturē" būtu palaidis garām to fāzi, kad aizrāvos ar folkmūziku? Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet šādu aizraušanos es nekādi atcerēties nespēju. Līdz ar to man ir patiešām grūti noskaidrot, kāpēc es varētu būt vēlējies iepazīt šī pāra radīto mūziku. Viens variants būtu, ka šis ieraksts ietilpa mana tēva lenšu kolekcijā, lai gan es neatceros tādu tur redzējis. Otrs variants - ka man vienkārši gribējās iegūt savā krājumā vairāk ierakstus no sešdesmito gadu pirmās puses (tas šķiet pat ticamāks).
2008-10-06 17:24:22
music, 1964

It`s My Way!

6.0
Bafija Sante-Marī ir ievērojama kā persona, tur nav šaubu. Vai viņa ir ievērojama kā mūziķe, tas jau ir cits jautājums. Atbilstoši AMG šis ieraksts mūsdienās skan ne mazāk aktuāli kā pirms četrdesmit četriem gadiem, kad tas pirmo reizi ieraudzīja dienas gaismu, taču es tik ļoti par šo apgalvojumu pārliecināts nebūtu, taču es jau esmu zināms kā skeptiķis, kam nav nekā svēta, tā ka par to nevajadzētu brīnīties.
2008-10-02 16:49:57
music, 1964

Surfin` Bird

6.0
Turpinot soļošanu pa ne pārmērīgi populāru sešdesmito gadu grupu ierakstiem esmu nonācis pie grupas "The Trashmen". Ja vakardien klausītie "The Sonics" nevar lepoties ar satriecoši augstu atpazīstamības līmeni, tad atkritumu vīri ir vēl izteikti mazāk zināmi plašām aprindām. Tiesa, viņiem bija viens pamatīgs hits, kas arī ievada šo ierakstu, taču "Sonics" lielā mērā pateicoties savai pārstāvniecībai "Nuggets" izlasē ar laiku ieguva plašāku publicitāti. Un, ja tā godīgi - tad pamatoti, jo viņi bija arī labāka grupa.
2008-09-25 17:28:19
music, 1964

Kissin` Cousins

2.5
1964.gadā Elviss Preslijs nebija sen vairs nekāds rokenrola karalis, ko lai arī neapgalvotu aklie Elvisa talanta cienītāji. Laikā, kad slavas virsotnē atradās bītli un pamazām viņiem līdzas nostājās "The Rolling Stones", "The Animals", "The Who", "The Kinks" un zemāka profila grupas, Elviss no rokenrola bija jau faktiski gandrīz pilnībā atvadījies, pievēršoties mūzikai, ko es sauktu par šlāgeri, lai arī it kā Amerikā šlāgeru nav. Un tieši šlāgeris ir vārds, ar ko es raksturotu Elvisa skaņu celiņu viņa paša filmai "Kissin` Cousins".
2008-05-12 13:23:15
music, 1964

Bitter Tears

7.0
Pirms pievērsties šī albūma apstāstīšanai, sniegšu pāris mani pašu pārsteigušus faktus no Džonija Keša biogrāfijas. Pirmkārt, vai tu zini, kāds bija viņa īstais vārds? J.R.Cash. Pirmā un vidējā vārda vietā - iniciāļi. Pilnā nopietnībā, turklāt tolaik Amerikā tā esot bijusi salīdzinoši populāra prakse. Gandrīz kā McLovin "Technically I don`t have a first name" no Superbad. Protams, tas izklausās normālāk nekā vārdi, ko saviem bērniem iedevis, piemēram Roger Taylor no Queen: Felix Luther, Rory Eleanor, Rufus Tiger, Tiger Lily un Lola Daisy May. Otrs fakts - šajā albūmā Kešs apgalvo, ka viņš ir pats indiāņu izcelsmes, bet nekāda faktiska apstiprinājuma šādai viņa izcelsmei nav.
2008-02-14 15:25:18
music, 1964

Mein Name Sei Gantenbein

9.0
(valoda: vācu). Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju nupat uzsācis savas studijas Latvijas Universitātē, tātad - 2007. gada rudenī. Tik precīzi atceros tādēļ, ka pie docenta Detlova semestra sākumā bija jāaizpilda "anketa" par sevi, lai pasniedzējs zinātu, ar ko viņam ir darīšana. Es tolaik kā pēdējās interesantās izlasītās grāmatas norādīju "Saukšu sevi par Gantenbeinu" un kaut kādu Kunderas romānu. Pasniedzējs nākamajā nodarbībā šādas tādas anketās pieminētās lietas minēja, tai skaitā pieminēja, ka viņš neesot zinājis, ka šī grāmata esot iznākusi arī latviešu valodā, bet viņam tā ļoti patīkot. Vēl viņš ierēca par to, ka biju norādījis, ka man patīk psihAdēlisks roks (nevis psihodēlisks), jā, pie mūzikas tolaik norādīju 3 savus tā laika elkus: Pink Floyd, Queen un Sex Pistols. Īstenībā visnotaļ amizanta trijotne, ja tagad paskatās.
book, 1964

Beatles for Sale

6.5
Vairums ekspertu uzskata, ka "Beatles for Sale" bija ievērojams kritums salīdzinoši ar grupas iepriekšējo albūmu. Kāpēc viņi varētu tā domāt? Galvenokārt jau tādēļ, ka bītli šajā ierakstā atkal iekļāvuši veselas 6 kaveru kompozīcijas. No šīm 6 tikai viena ir izpelnījusies globālu slavu - Čaka Berija "Rock`n`roll music", kas bītlu izpildījumā ievērojami uzlabo paša Berija oriģinālu. No pašu bītlu dziesmām pazīstamākās albūma kompozīcijas ir "8 days a week" un "I`ll follow the sun", vieglas, nepretenciozas un ļoti skaistas. Man neskaidru iemeslu dēļ šausmīgi kruta dziesma skaitās "I`m a loser", kas esot pirmais ievērojamais Džona Lenona veikums dziesmas teksta ziņā, kad teksts nav vienkāršas muļķības, kā tas ir vairumā pop songu, bez maz vai sasniedzot Boba Dilana līmeni. Dziesma varbūt pati par sevi ir ok, bet to ģenialitāti es kaut kā tajā nesaskatu. Tad jau tikpat labi var teikt, ka "Baby`s in black" būtu kāds nopietns vēstījums. Agrīnajos bītlos vēstījuma ir vēl mazāk nekā manos stāstos! Un kāds vēstījums var būt albūmā, kurā iekļauts "Mr. Moonlight" kavers? Lai nu kas, bet šī dziesma ir pilnīgs un totāls sviests, kas lieliski iederas kaut kādu Every Brothers repertuārā un nevis bītlu albūmā. Vispār kā jau bītlu albūms arī "For Sale" nav slikts ieraksts, jo gluži šausmīgu drazu viņi neierakstīja gandrīz nekad, bet salīdzinoši ar gandrīz visiem citiem ierakstiem šis ir ļoti pat forgettable.
music, 1964

A Hard Day`s Night

7.5
Veiksmīgi esmu iesoļojis Bītlmānijas otrajā gadā, kas grupas muzikālajiem panākumiem pievienoja veiksmi arī kino lauciņā, kad šī paša albūma nosaukuma filma arī kļuva par grāvēju. Nenoliedzami progress starp "With the Beatles" un "A Hard Day`s Night" ir ievērojams. Kamēr bītlu otrajā albūmā bija tikai dažas interesantas dziesmas, šajā tikai dažas ir neinteresantas, turklāt visas 13 albūma kompozīcijas ir sacerējuši paši grupas dalībnieki. Līdz ar šo ierakstu bītli arvien vairāk atkāpjas no tipisku rokenroleru imidža, tikai ar "It`s Been A Hard Day`s Night" saglabājot savu savu pirmatnējo skanējumu, tomēr šī dziesma ir jau ievērojami "nopulētāka" par agrākajiem ierakstiem. Ā, protams, te vēl ir "Can`t Buy Me Love", kas arī ir normāls rokenrols, turklāt viena no manām iecienītākajām bītlu agrīnajām dziesmām. Muzikālā daļa šai kompozīcijai gan pamatā sastāv no Ringo traki dauzām šķīvjus, tā ka te pat ieskanās zināmas pankroka iezīmes un vēl dziesmai pa vidu ir kolosāls kliedziens. Vēl te netrūkst skaistu akustisku kompozīciju, tādu kā "I`ll be back", "If I fell", "And I love Her". Starp citu pirmā un pēdējā ir maksimāli līdzīgas it īpaši ievada ziņā, izņemot to, ka "I`ll be back" ir mazliet dzīvīgāka, bet "And I love Her" - skaistāka. Ja nemaldos, tas ir Makka, kas dzied "And I love Her" un par spīti maksimāli triviālajam dziesmas saturam, formai utt., man šī kompozīcija nemaz tik triviāla nešķiet. No citām dziesmām vēl viena klasiska kompozīcija ir "I Should Have Known Better", kurā parādās Boba Dilana trademark instruments - mutes ermoņikas, kas gan nepadara šo dziesmu par manu personal favorite, lai gan nenoliedzami tā ir ļoti lipīga un atmiņā paliekoša dziesma. Vispār šajā ierakstā gandrīz visas dziesmas ir tādas, kuras atcerēties nav grūti, varbūt izņemot "When I Get Home", kaut gan nē - visas dziesmas ir lieliskas, vienīgi tā, protams, nav vēl nekāda augstā māksla, tāds friendly pop music, būs nepieciešams vismaz vēl pusotrs gads, līdz bītli spēs pacelties augstāk visādos veidos - pagaidām nekādu eksperimentu, nekādu oriģinālu tekstu, vienkārši 60s music at it`s best.
music, 1964

The Animals

6.0
Animāļi bija reiz viena no britu invāzijas lielākajām bandām, žēl tikai, ka viņi bija nožēlojami dziesmu autori un līdz ar to ātri norietēja. Tas, ko šodien klausījos, ir viņu debijas albūma (laikam tas bija debijas) Lielbritānijas versija, kurā nav iekļauts leģendārais "House of the Rising Sun", tā vietā ieliekot vienīgo viņu sākotnējo oriģinālkompozīciju "The Story of Bo Diddley", kas ir visai prikolīgs britu mūzikas vēstures atstāstījums līdz 1964. gadam (ieskaitot). Viss pārējais - labāki vai sliktāki kaveri. "The Girl Can`t help it" (Little Richard) būtu tipiskākais neveiksmīgā kovera piemērs, citi piemēri - varbūt arī labāki - bet nu patiesi nekā īpaša. Foršs agrīns rokenrols, bet es nevarētu pamatot, kāpēc man būtu jāklausās "The Animals" un nevis piemēram "The Other Creatures" (ja tādi eksistētu) - tikai un vienīgi Erika Burdona vokāls viņus izvilkt nespēj, it īpaši, ja viņš sāk atdarīt melnos dziedātājus.
music, 1964

The Magnetist`s Fifth Winter

9.0
The thing I love about read is that you never know when you are going to discover a hidden gem you somehow never heard about. Take this Per Ulov Enquist for instance - I had never heard much about him and now I`ve totally fallen in love. So, maybe I don`t fall in love with 70 year old Swedes in the carnal meaning of the word but this story about the magnetist clearly ranks among the best I`ve read in quite a long time. It is a partly true story about a man travelling around and practicing so called "magnetism medicine" - a somewhat mystical treatment of patients that sometimes tends to work miracuosly. What is good about the book is that despite the reader being aware the this Meissner is not a good man and that he is partly a fraud one can not wish him not to succeed - for after all his treatment is usually much more humane (and reasonable for that matter) than that used by the so called professional doctors. In terms of style it reminds me of Patrick Sueskinds "Perfume" - it takes part in the 18th century, it has its share of mysticism and unexplainable content, and the hero himself is also similar to the perfumer (he is also a bit crazy for sex, just like that other fellow). What surprises me the most is how could this book be published in the Soviet Latvia in 1980 - it`s a bit dirty, it doesn`t have no social moralizing whatsoever, it`s mystical and it does`t mention Carl Marx even once. Strange, isn`t it? Now the only thing I know is that I`m going to be looking for other books by Enquist in order to be dissapointed most likely. Yet "The Magnetist`s fifth winter" will surely find its place among my all time favourite books.
book, 1964

12x5

6.5
Back in the 60s the Stones were considered to be a dirty and angry rock band and not a bunch of old bafoons as it is the state of the arts today. And no wonder why - who else if not a band of angry misfits would perform such songs as "Around and Around" (a cover of Chuck Berry) or "Suzie Q"? Ok, that`s not really heavy and that`s not really brave but maybe it was in 1964. On this record the Stones don`t really sound like the Stones we love the most - for they write little of their own material and mostly stick to the rhythm and blues patterns without daring to pull off some less expected numbers. The performance is usually quite good but the music itself is a bit too powerless for me - it`s a thing I find perfectly adequate for a band like "The Hollies" but the Stones seem better suited for being angry than for being calm. "It`s all over now" is the best song on the album but it`s a bit too poppy for my first day at work in 2006.
music, 1964

Charlie and the Chocolate Factory

7.5
This was the first time I went into the territory where Roald Dahl doesn’t write scary stories on taxidermists and butchers but switches to children instead. After having watched the film less than 24 hours ago I probably am no qualified enough to compare what Dahl wrote to what Tim Burton did. In terms of character development there’s a significant difference between the film and the book. While Dahl’s Willie Wonka is just an eccentric fellow Burton makes him a creepy man with a twisted mind. But that doesn’t necessary mean that one of the two Wonkas is better than the other. The ending is also different, and it has a lot to do with Wonkas character – here he simply invites Charlie and his whole family over to the factory so they would live with him and doesn’t do any nonsense. I got to admit that the film ending was better (apart from the meeting the father scene). Although I can imagine why Roald Dahl has become a classic in the genre of books for children, I can’t really see myself a fan of his. Why not? This fairytale has a storyline much to linear and an ending much too trivial for my taste. Ok, the whole factory was designed in Dahl’s mind perfectly, so was Charlie’s family, and the archetypical characters were really good. So I don’t know why I’m so critical about it. Probably the best choice would be just finishing the review and run away like a sissy.
book, 1964

Actually Mrs. Blum Wants to Meet the Milkman

7.5
Now that is one hell of a long title - just like them Germans like them to be. To be honest - it`s almost longer than the book. Peter Bichsel, you see, was a poet who died young (actually he didn`t die young, but that would sound more impressive). And he also wrote this compilation of 21 stories which have more to do with poetry than with prose. They are extremely short and rarely have a real story going on in them. There`s a one called "The Men" - it`s a tricky one about a woman sitting in a cafeteria. And there`s another one about a guy imagining a conversation with a girl selling flowers. And a good one about a granndad who died but wanted to tame lions. And then there`s the title story - this Mrs. Blum gets milk from the milkman every day but never sees him for he comes too early in the morning, still the milkman considers that he knows the woman for he knows how much milk she buys. The stories are made up from very short sentences, and they are rather bizarre images than anything else. I doubt that there`s a need to try to find what Bichsel wanted to tell, what were his ideas. It`s not that important really. I do like poets writing prose, and this is a good example for that. Books like this one don`t make you change your lifestyle, shave your head and go to Tibet; they are too unimportant, unpretentious for that. But does everything have to be immortal to be good? I don`t think so.
book, 1964

Words

6.0
It might be the best way for a person to find some sort of a key to the person known ar J.P.Sartre (which is his really name, by the way). The book is an authobiography about Sartre`s childhood. Some episodes are quite amusing, for example, the way little J.P. rewrites books and imagines himself to be the author. I wouldn`t say that I have become a fan of the author after the book has been read but at least the background for his attitudes has got a bit clearer now.
book, 1964

Limonadovy Joe

3.0
A CZS western? Yup, that`s it. Is it very good? No, it`s atrociuos. Quite a bit similar to `Man from Boulevard des Capucines` with the exception that this dude here at least does some fighting and not only bringing common sense to the people of the Wild west. What`s good about it? Not very much, only the fact that Mr. Joe drinks a lemonade that seems to be related to Cocacola, for it`s entitled `Kolaloka`. On the negative side - everything else, including an evil brother, inconvincing acting, a silly plot, etc., etc. Oh, wait, I forgot - the film is almost black and white - but it has some filters, therefore at different times there are different color schemes - which is among the positive elements.
film, 1964

Diary of the Chambermaid

6.5
Bunuel once again. This time he`s much more realistic than in the two other pictures by him I`ve seen, and it is not an advantage in my opinion. Somewhere between the two world wars a young woman named Celestine comes from Paris to a small vilage (or something similar to a village) to work as a maid for a half-crazy old man, his money saving daughter who doesn`t like the pain she gets from sex, and her sexually obsessed and still pretty cowardly husband. There also is another central person among the servants - a man named Joseph who participates in stupid nacionalistic stuff and who apparently rapes and kills a little girl. The ending is good for it shows that in real life it`s not the good that gets rewarded, but not the evil as well. Everything just stays the way it`s bound to stay, and no Deus or Satanus from a machine can make everything polar. The film was still no big shakes.
film, 1964

A Hard Day`s Night

7.0
From David Bowie to the Beatles. A few months ago, I don`t really know when, I saw "Help!" which strangely is not reviewed below. Anyway that was a totally dull movie showcasing bad screenplay, terrible acting and very little on the positive side. This film here is actually less tight in the plot department - basically it consists of sketches, so to say, in the most typical British tradition. What the film pretends to do is to show a typical day in the life of the Beatles. They travel on a train, lose Paul`s perverse and a bit crazy granddad, break up, run away from gazillions of crazed girls - that`s the kind of stuff that you see here. Of course, it`s not the real Beatles we see - they just keep to their public manufactured image, but what the heck - the film has its share of laughs, absolutely no deeper meaning, and, hell, were those four dudes from Liverpool some fine lads! What I don`t really like is the lipsynching - I would certainly prefer some live performances on the film but as far as I understand, it wasn`t a popular thing to do on films at the time. By the way - is it now? I`m not so sure `bout that.
film, 1964