Rambling On: An Apprentice's Guide to the Gift of the Gab

Viesojoties Čehijā, šķita prātīgi apgādāties ar kādu vietējo literatūru, un viens no tiem autoriem, kuru kādu grāmatu bija motivācija nopirkt, bija Bohumils Hrabals. Šis vīrs tiek uzskatīts par vienu no čehu divdesmitā gadsimta dižgariem, lai arī lielu daļu savas rakstnieka karjeras viņš bija vai nu aizliegts vai vismaz nevēlams, kas Čehoslovākijā pēc Prāgas pavasara apspiešanas ar padomju tankiem nebija nekāds brīnums.

Patiesībā ar šo konkrēto grāmatu un tās konkrēto izdevumu viss ir diezgan sarežģīti. Šis ir stāstu krājums, kuram pamatā ir 1978. gadā klajā nākušais izdevums "Slavnosti sněženek" (Sniegpārslu festivāls), uz kura pamata 1984. gadā čehu kino klasiķis Jirži Menzels uzņēma filmu. Vienlaikus - šis stāstu krājums nav gluži tas pats stāstu krājums, ko izdeva 1978. gadā, jo tolaik, protams, bija cenzūra, kurai nepatika šis un nepatika tas. Un vēl, kā lasāms tulkotāja pēcvārdā, arī Čehijā grāmata izdota atkārtoti dažādos variantos, ar mainīgu saturu.

Vēl būtisks aspekts - par ko arī raksta tulkojāts - tā ir Hrabala rakstības maniere. Šī grāmata gan nav tik radikāla kā daži citi viņa darbi, kur vesels romāns tiek ietilpināts vienā teikumā, taču arī šeit frāzes brīžiem ir gaužām garas. Turklāt Hrbalam patika lietot pašizdomātus vārdus. Līdz ar to šajā gadījumā nav nekādu šaubu, ka es lasīju nevis Hrabala tekstu, bet gan Deivida Šorta interpretāciju šim tekstam. Un man nav šaubu, ka kā lai es censtos (pagaidām necenšos nemaz) uzlabot savas čehu valodas zināšanas, nav nekāda racionāla pamata pieņemt, ka es jebkad čehu valodu pratīšu tādā līmenī, lai spētu šo grāmatu lasīt oriģinālā. Tad nu brīdinājums: šī nav vienkārša lasāmviela, lai arī reizēm tās saturs pats par sevi nav smags. Atslēga noteikti ir grāmatas nosaukumā, kas latvisku tulkotos kā "Turpinot muldēt: mācekļa ceļvedis daiļrunībā".

Šis it kā ir stāstu krājums, bet tāpat to varētu saukt par romānu, kura nodaļas nav pārmērīgi cieši saistītas, lai arī personāži daļēji pārklājas, bet vide pārklājas pilnībā. Grāmatas darbība risinās Kersko - ciematā/mežā ne pārāk tālu no Prāgas, un skar šī apvidus vietējos iedzīvotājus. Varoņi te ir dažādi - vietējais policijas priekšnieks, krogu apmeklētāji (un krogu īpašnieki) un visādi citādi vietējie īpatņi. Itin bieži uzmanības centrā ir rakstnieks, kurš ir vai nav pats Hrabals (ne jau velti arī viņš ar sievu vasaras aizvadīja tieši Kersko). Notikumi ir aktīvāki vai mazāk aktīvi (policista izgājieni ar dzērājšoferiem, traks krāmu uzpircējs, kas iegādājas jēra liemeni, jaunas sievietes stāstījums par viņas onkuli - aitu fetišistu, apsēsts ugunsdzēsējs, kas gatavojas vēl mirt neplānojoša rakstnieka bērēm, un tā tālāk, un tā joprojām). Ui, gandrīz aizmirsu - te ir pāris medību stāstu - abi ar savu devu pretīguma - par medniekiem, kas mācību kabinetā skolā nošauj mežacūku, un par aizmukušas govs nošaušanu.

Šaubu nav, ka Hrabals rakstīja ļoti sulīgi, un šis teksts tā vien kūsā ar spilgtiem izteicieniem. Daudz tajā visā arī dažādu kultūrcitātu, kurus man, protams, nav lemts izprast, bet iespaidi par šo grāmatu ir labi. Un nav īsti šaubu, kālab Hrabals nebija sociālisma zemēs mīlēts. Ja nu kāds būtu drosmīgs, labprāt to iedotu izlasīt.
2022-08-03
8
comments powered by Disqus