Narcissus
Brends Vitloks primāri bija ievērojams kā sabiedrisks darbinieks - ASV vēstnieks Beļģijā Pirmā Pasaules kara laikā, Toledo mērs, žurnālists, publicists, un mazliet - arī kā rakstnieks. Šķiet, ka neviena viņa rakstīta grāmata nav uzskatāma par kaut ko super klasisku vai izcilu - ne velti nevienai no tām nav atsevišķa šķirkļa Wikipedia. Taču grāmatu plauktā uzgāju vienu viņa darbu un izlēmu - jāpamēģina izlasīt, kas tur labs būs.
"Narciss" tiek pieskaitīts tām viņa grāmatām, kas ir "fiction", nevis dokumentālā literatūra, taču grāmatas galvenais varonis ir ļoti pat dokumentāls - flāmu mākslinieks Antoniss van Deiks, viens no baroka laikmeta lielākajiem dižgariem. Grāmata vēsta par ne pārāk ilgu viņa dzīves posmu, jaunības gadiem, kad viņš strādāja vēl lielākā klasiķa Paula Rubensa darbnīcā un mēģināja saprast - doties viņam uz Itāliju vai nē (jautājums te ir tāds - vai iegūtie jaunie iespaidi nesagandēs tīro flāmu mākslas skolu, kurai viņš bija piederīgs), mazliet par sievietēm, mazliet - par attiecībām ar citiem māksliniekiem. Grāmata ir gaužām neliela - nepilnas simts lappuses, ieskaitot ievadu, kur gari un plaši aprakstīts tas, cik ļoti Vitloks bija pieķēries Beļģijai (lieki teikt, ka konkrētais izdevums franču valodā tika izdots Briselē).
Ja man tomēr no šīs grāmatas būtu jāpaņem līdzi tikai viena atziņa, tad tā būtu sekojoša (grūti teikt, vai tā ir Vitloka izdomājums, vai tai bija arī kāds vēsturisks pamats): kad van Deiks pieredzējušākajam Rubensam jautā par mākslinieka misiju un dzīves jēgu, Rubenss atbild aptuveni sekojoši (pārstāstījums mans): "Katrs mākslinieks visu mūžu mēģina uzgleznot vienu un to pašu gleznu. Pirmajos gados viņš tiecas pēc pilnības, mēģinot to radīt arvien labāku. Pēc tam - tikai kopē un atražo to pašu darbu, arvien sliktākā veidā. Labā ziņa ir tāda, ka publika neievēro to brīdi, kad sākusies otrā stadija. Sliktā - pats mākslinieks vēl jo vairāk ne." Šī domu grauda dēļ varu teikt - itin laba lasāmviela, lai gan, protams, pusbiogrāfisks stāsts par māksliniekiem, no kuru daiļrades es zinu gaužām maz, nav tā pati piemērotākā man literatūra, taču šoreiz - vismaz kaut kāds sausais atlikums lasīšanai bija.
"Narciss" tiek pieskaitīts tām viņa grāmatām, kas ir "fiction", nevis dokumentālā literatūra, taču grāmatas galvenais varonis ir ļoti pat dokumentāls - flāmu mākslinieks Antoniss van Deiks, viens no baroka laikmeta lielākajiem dižgariem. Grāmata vēsta par ne pārāk ilgu viņa dzīves posmu, jaunības gadiem, kad viņš strādāja vēl lielākā klasiķa Paula Rubensa darbnīcā un mēģināja saprast - doties viņam uz Itāliju vai nē (jautājums te ir tāds - vai iegūtie jaunie iespaidi nesagandēs tīro flāmu mākslas skolu, kurai viņš bija piederīgs), mazliet par sievietēm, mazliet - par attiecībām ar citiem māksliniekiem. Grāmata ir gaužām neliela - nepilnas simts lappuses, ieskaitot ievadu, kur gari un plaši aprakstīts tas, cik ļoti Vitloks bija pieķēries Beļģijai (lieki teikt, ka konkrētais izdevums franču valodā tika izdots Briselē).
Ja man tomēr no šīs grāmatas būtu jāpaņem līdzi tikai viena atziņa, tad tā būtu sekojoša (grūti teikt, vai tā ir Vitloka izdomājums, vai tai bija arī kāds vēsturisks pamats): kad van Deiks pieredzējušākajam Rubensam jautā par mākslinieka misiju un dzīves jēgu, Rubenss atbild aptuveni sekojoši (pārstāstījums mans): "Katrs mākslinieks visu mūžu mēģina uzgleznot vienu un to pašu gleznu. Pirmajos gados viņš tiecas pēc pilnības, mēģinot to radīt arvien labāku. Pēc tam - tikai kopē un atražo to pašu darbu, arvien sliktākā veidā. Labā ziņa ir tāda, ka publika neievēro to brīdi, kad sākusies otrā stadija. Sliktā - pats mākslinieks vēl jo vairāk ne." Šī domu grauda dēļ varu teikt - itin laba lasāmviela, lai gan, protams, pusbiogrāfisks stāsts par māksliniekiem, no kuru daiļrades es zinu gaužām maz, nav tā pati piemērotākā man literatūra, taču šoreiz - vismaz kaut kāds sausais atlikums lasīšanai bija.
2019-05-16
comments powered by Disqus