Kazhes pierakstu burtnīca

Par to, ka izbraukšana no Izraēlas būs jautra, biju informēts jau iepriekš - atminējos, ka Prusux kaut ko stāstīja par izģērbšanos līdz apakšbiksēm un rūpīgu visu atveru pārmeklēšanu, pēc kuras tikai liels daudzums alkohola spēj kaut daļēji sadziedēt morālo traumu. Labi, varbūt par to pārmeklēšanu es mazliet pārspīlēju, bet tas, ka pārbaudes būs nopietnas, šaubas neradīja.

Viss sākās ar to, ka mūs cītīgi izjautāja, kas un kādos apstākļos bija kravājis mūsu somas (atbilde, ka mēs paši pirms dažām minūtēm, šķiet, nevienu īsti nepārliecināja), tirdīja mūs par šo jautājumu pamatīgi, pārliecinoties, ka mēs uztveram situācijas nopietnību. Tāpat lidostas personāls atkārtoti uzsvēra, ka mums ir ļoti maz laika līdz reisam un ka uz vārtiem būs jāskrien. Tiesa, skriešanu aizkavēja tas, ka pēc veiksmīgas pirmās pārbaužu kārtas izturēšanas nevarēju uzreiz nodot somu, bet tā bija pašam jāaiznes līdz nestandarta bagāžas liftam, jo izraēļiem nepatika tas, cik daudz tai bija lenču.

Skaidrs, ka šis nebija tas pārbaužu līmenis, kas mūs satrauca visvairāk - lielākā jautrība bija gaidāma pie metāla detektoriem un rokas bagāžas pārbaudes. Kā pirmā tur devās Anita, kurai bija jāuzrāda mugursomas saturs, bet sevišķi aizdomīga viņa drošības spēkiem nešķita. Un nav jau arī pārsteidzoši - īpaši pēc arābu terorista viņa neizskatās. Cita lieta - es. Sākumā man izskatījās, ka mana soma vispār nav izpelnījusies uzmanību, bet tas bija maldīgs iespaids.

Vispirms man vajadzēja izskaidrot, kur es esmu ņēmis planšeti un e-grāmatu. Atbilde "atvedu no Latvijas" nederēja, jo jautājums bija - kur es tās NUPAT dabūju. "Izvilku no somas" - vai tad tur būtu citi varianti? Bet tad līdzās netīrajai veļai atklājās, ka manā mugursomā bija palikušas futbola šalles un magnēti. "Un kas tas ir?" - sekoja jautājums par Palestīnas futbola šalli, "Kur tādu dabūjāt?" - "Futbola šalle no Palestīnas. Es kolekcionēju futbola šalles." (labi, ka blakus bija otra - Telavivas komandas - šalle, kas piešķira papildu ticamību šim argumentam) - "Tad jūs sakāt, ka tā ir futbola šalle?" - "Jā, tā man gribētos domāt." (sieviete uz mani skatījās ar pamatīgu neticību, ka es varētu būt tāda stila personāžs, kurš varētu šalles pirkt futbola vajadzībām) "Un kur jūs tādu dabūjāt?" - "Kā tūristi bijām Jērikā." - "Ko tur darījāt?" - "Bijām uz Jēzus Kārdinājuma kalnu." - "Kāpēc?" - "Tāpēc ka mūs kā tūristus interesē kristīgas vietas." - "Un kas tas tāds - arī kolekcijai?" (magnēts ar Palestīnas karogu) - "Jā, uz ledusskapja līmēju magnētus." - "Un kāpēc jums nav Izraēlas magnēta?" - "Ir Jeruzalemes, Izraēlas neesmu paspējis nopirkt." (nebūtu uztraukums, būtu paskaidrojis, ka Izraēlas magnētu biju plānojis nopirkt lidostā, taču laika trūkuma dēļ, šķiet, ka man tas nebūs lemts)

Īsi sakot - es nebiju pārliecinošs. Turklāt, kad man bija jautāts, kur pabijām šīs nedēļas laikā, biju atbildējis, ka Telavivā un Jeruzalemē, bet atklājās, ka vēl šur tur citur. Tad sekoja tincināšana par to, kas mums bija stāstījis to, ko vispār Izraēlā ir vērts apskatīt (Google izrādījās, ka nebija laba atbilde), atsaucāmies uz vienu Anitas draudzeni un Teo - mūsu pēdējo hostu, taču šiem abiem cilvēkiem nebija pietiekami ebrejiski vārdi, lai tas viestu pietiekamu uzticību. Es jau labprāt būtu pateicis, ka mūsu plānošanu veica Šlomo Finkelšteins, bet gan jau tādā gadījumā viņi mēģinātu ar šo iedomāto Šlomo sazināties, un es būtu vēl lielākā dimbā. Tas ir tik stulbi, ka tev nav nekāda veida, kā pārliecināt cilvēkus, ka tev nav aizdomīgu nolūku un ka vienīgais, ko tu šajā situācijā vēlies, ir iespējami nesāpīgāk nokļūt mājās, bet tā vietā tu ilgstoši esi spiests pierādīt, ka neesi kamielis.

Beigu beigās sieviete vai nu tomēr noticēja, ka es neesmu garīgi nelīdzsvarots islāma aktīvists, bet tik vien kā dumjš tūrists, kurš nav attapies savu futbola atribūtiku ielikt nododamajā bagāžā un kurš nav skuvies nevis Muhameda prasību dēļ, bet gan tādēļ, ka pirms došanās ceļojumā tam nebija atlicis laika, bet ceļojumā nebija līdzi skuvekļu, un mani palaida tālāk. Bet atlika problēma - atbilstoši pulkstenim jau tūliņ bija jāsākas iekāpšanai mūsu lidmašīnā, bet Gundaru tikai šajā brīdī sāka pārbaudīt, un Anita un es nevarējām palīdzēt viņam šajā procesā (tiesa, no tik aizdomīga tipiņa kā manis drīzāk būtu sanācis kaitējums nekā palīdzība). Tālab mēs skrējām uz vārtiem ar domu iespēju robežās censties neļaut lidmašīnai aizbēgt bez Gundara.

Aizelsušies pieskrējām pie vārtiem, kur aviokompānijas kundze mūs mierināja, ka tagad varam atslābt, nekur nav jāsteidzas. Atslābt gan mēs nevarējām - absolūti nebija skaidrs, cik daudz laika vēl ir mūsu rīcībā (pēc starpgadījuma Helsinku lidostā, kad divi mani ceļabiedri netika ielaisti lidmašīnā 30 sekunžu nokavēšanas dēļ šajā jautājumā esmu kļuvis piesardzīgāks nekā iepriekš), un Gundara gaidīšana bija itin mokoša. Pamazām cilvēkus jau sāka laist lidmašīnas virzienā, un stresa līmenis pieauga. Anita uzskrēja augšā pa trepēm, skatīties, vai gadījumā Gundars netuvojas, un pēc brīža atgriezās priecīga: nāk! Un patiešām Gundars nāca, arī viņš bija atzīts par pietiekami nekaitīgu, vienīgi viņam bija atņēmuši divus iepakojumus ar garšvielām, ko bijām nopirkuši Tibērijā (vajadzēja tos arī ielikt lielajā somā, bet nebijām par to iedomājušies). Škrobe bija, bet pozitīvais bija tas, ka uz Rīgu varējām doties pilnā sastāvā un nevienam no mums nedraudēja vizīte Gvantanamo cietumā, ko it nemaz nebijām vēlējušies.

Nezinu, kā ar sirmiem matiem, bet satraukums visā šajā pasākumā vismaz man bija - ja turpceļā lidostā man visu laiku bija sajūta, ka manī nav nekā īpaši aizdomīga un ka agrāk vai vēlāk mani palaidīs tālāk, tad atceļā kādā brīdī tiešām radās sajūta, ka man varētu piešūt ļaunus nolūkus un ka no šīs jautrības es ilgi vaļā netikšu. Un vienlaikus es joprojām saprotu, kāpēc tas viss Telavivas lidostā notiek un neuzskatu, ka drošības pasākumi tur būtu lieki vai pārspīlēti. Vienīgais es labprātāk pats nenokļūtu īpaši aizdomīgu cilvēku sarakstā, līdz ar to par #vwbuss tēmu jokot noskaņojuma galīgi nebija.

Tad atlika tik vien kā nogaidīt, līdz lidmašīna mūs no karstās Izraēlas nogādās mērenajā Rīgā, lidostā sastapt ar auto mūs sagaidīt atbraukušo Marinu un doties mājās ēst humusu. Bija noslēdzies piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem bagāts ceļojums, un varēja pārdomāt, ko es no tā būšu paņēmis līdzi kā atziņas turpmākajai dzīvei (vai vismaz - pierakstīšanai blogā):

1. Izraēlā kā tūrists tu jūties droši, nejūti nekādu diskomfortu, lai gan apzinies, ka atrodies valstī, kura jau 65 gadus atrodas karam līdzīgā stāvoklī.
2. Ielās redzamos karavīrus tu uztver kā normālu ikdienas parādību un vairums no viņiem tāda arī ir - dodas savās ikdienas gaitās, neliekoties ne zinis par tūristiem hūtēs.
3. Lai arī Izraēla teritorijas ziņā ir ļoti neliela, šajā valstī ir ļoti daudz ko redzēt, un ar vienu nedēļu patiesībā nav pietiekami.
4. Valsts ir dārga, teju Norvēģijas līmenī, vienīgi augļi un dārzeņi ir daudzmaz normālās cenās. Vienlaikus, ja tev ir galīgi knapi ar naudu, vari pārtikt no dabas veltēm.
5. Galilejas jūra ir labāka peldvieta par Vidusjūru un Nāves jūru.
6. Cilvēki te ir ļoti dažādi - no radikālākajiem liberāļiem līdz trakākajiem konserviem, un bieži nemaz neatbilst stereotipiem par Izraēlu un izraēļiem. Vismaz es vairākās situācijās sevi pieķēru pie domas: tie taču ir ebreji, viņiem ar šo lietu vajadzētu pelnīt, kāpēc viņi tā nedara?
7. Anita un Gundars bija lieliski ceļabiedri - mūsu trijotnei viss sapasēja ļoti labi, nebija vajadzības strīdēties nekādos jautājumos.
8. Arī Palestīna nav ne tuvu tik biedējoša, kā viņu mālē, bet tā diez vai ir vieta, uz kurieni vērts doties tūristam vulgaris.
9. Paldies visiem mūsu hostiem - gan par pajumti, gan par ieskatu vietējo cilvēku dzīvē un viņu dzīvesstāstos, gan par materiāliem, ar ko izraibināt šīs ceļojuma piezīmes!
10. Vai braukšu uz Izraēlu vēl? Šobrīd nevaru uz šo jautājumu atbildēt, bet izslēgts tas nav.