Brick (film)

Reiz, ne pārāk senos laikos, šajā blogā jau bija ieraksts ar virsrakstu "Brick". Toreiz gan runa bija par ģeoslēpni, bet šoreiz - par filmu. Un šajā reizē ķieģelis ir no cita materiāla, kā pierasts, proti - no heroīna.
Filma ir visai dīvaina. No vienas puses - tās varoņi ir skolēni, te parādās gan sportisti, gan (vismaz minimāli) karsējmeitenes, gan briļļaini zubri. Bet vienlaikus - tā ir visai izteikts film noir darbs, kurā ir mīklaina slepkavība, daži savstarpēji nesaistīti vārdi, ko Brendona bijusī draudzene Emīlija viņam pasaka telefonsarunas laikā, kas ir viena no viņu pēdējām tikšanās reizēm pirms Emīlija pārvēršas par līķi. Automašīnas, ģērbšanās maniere un leksika personāžiem nav īsti atbilstoša ne vietai, ne laikam, ne viņu vecumam. Bišķi līdzīgi sanāk kā nesen skatītajā "Liela brēka, maza vilna".
Katrā ziņā filmas vērtība noteikti nav sižetā un aktierspēlē. Es jau vispār neesmu dižs Džozefa Gordona Ljuita cienītājs, bet šajā filmā viņš galīgi nespīd, kas gan varētu būt saistīts ar to, ka filmas personāžiem vispār īsti nav personības - viņu pārdzīvojumiem var sekot, bet ne just līdzi. Toties filmas pluss ir tajā, kā tā ir uzfilmēta, kā tā ir pasniegta - tā savā īpatnējā veidā ir neapšaubāmi ļoti stilīga. Un ne tādā ziņā stilīga kā Parisa Hiltone, un ne tādā veidā kā indie filmas - ar nestilīgumu, bet visā šajā filmā notiekošajā ir kaut kāds dīvains klasīgums, kas to padara par kaut ko vairāk kā kārtējais kino par depresīviem tīņiem. Manā personīgajā topā gan tā nevar konkurēt nedz ar "Donnie Darko", nedz ar "Rushmore", bet citādi - visai interesanta filma. Turklāt nav pat īsti svarīgi, kas ir vainīgs Emīlijas nāvē, jo Laura ir skaistāka.
2013-10-29
7.5
comments powered by Disqus