Get Up!
Es varu vien priecāties, ka neesmu Braiena Adamsa cienītājs un vēl jo vairāk, ka viņa jauno ierakstu neiegādājos likumīgā veidā. Pretējā gadījumā mans sašutums par to noteikti būtu daudz lielāks, nekā tas ir šobrīd.
Sāksim ar to, ka šis ieraksts patiesībā nav nekāds pilna garuma albums, lai arī oficiāli tas kā tāds tiek pasniegts. Ierakstā it kā ir 13 dziesmas, taču patiesībā 4 no tām ir akustiskās versijas jau iepriekš šajā pašā ierakstā dzirdētām dziesmām. Rezultātā tā saucamais oriģinālais materiāls te ir 9 dziesmu apjomā vai 25 minūšu svarā. Tu piekritīsi - tas nav gluži godprātīgs ieraksta garums, ja vien tas:
(a) nav tapis līdz sešdesmito gadu vidum, kad LP formāts vēl nebija kļuvis par dominējošo;
(b) nav izskaidrojams ar specifisku mūzikas stilu (piem., slavenākais "Dwarves" ieraksts "Blood, Guts and Pussy" ir vispār nieka 13 minūtes ilgs) vai kādiem konceptuāliem apsvērumiem;
Realitātē tikām poprokeris Adamss, kā izskatās, kopā ar savu nemainīgo dziesmu rakstīšanas partneri Džimu Valensu nav varējis nākt klajā ar pietiekamu dziesmu skaitu, lai sanāktu pilnvērtīgs albums, un tā niecīgā apjoma piesegšanai arī ir domātas akustiskās versijas. Vai varbūt tu tici, ka akustiskās versijas ir paredzētas, lai kāds varētu izbaudīt poētiski izcilos dziesmu tekstus un Adamsa autentisko ģitārspēli?
Patiesībā gan pirmais, kas uzreiz iekrīt ausīs, sākot klausīties šo albumu, ir tā producenta pieskāriens. Kā nekā šajā krēslā iesēdies Džefs Linne, kurš savulaik piedalījās Džona Lenona zombijveida atdzīvināšanā iekš bītlu "Free as a Bird" un "Real Love" un kopumā kā producents parasti aktivizējas saturiski tukšas pompas veidā, kas jūtams arī šajā ierakstā. Ievērojot to, ka Adamsa mūzika jau parasti ne ar kādu saturisko pilnību neizceļas, Linne ļoti veiksmīgi to padara vēl virspusīgāku un bezvērtīgāku.
Melodiski ik pa brīdim var dzirdēt atsauces uz piektās šķiras bītlu imitācijām, kas gan ir bezmērķīgas un liek pat par "Oasis" domāt labu un skaistu, kamēr par pašu Adamsu - skaidrs, ka nē. Lēnas un vidēji lēnas neizteiksmīgas dziesmas, kas rada vien žēlumu pret sevi par to, ka šis ieraksts sasniedzis manas ausis.
Ja šim ierakstam vispār ir kāda tēma, tad tā ir "es esmu baigais rokeris", kas gan ir amizanti, ievērojot to, ka Adamss nav bijis rokeris nekad. Kad viņš dzied "That's Rock and Roll", tas patiesībā nav nekāds rokenrols (nav tas tev "It's Only Rock and Roll, But I Like It"), un vispār šis ir tāds tipisks ieraksts, kurā tu jūti, ka tā galvenais varonis ir vīrs, kurš patiesībā jau sen ir pārgājis "old fart" kategorijā, bet pats vēl to nav pamanījis, un līdz ar to, neatkarīgi no Adamsam neizbēgamajiem labajiem panākumiem albumu topos, ne miņas no aktualitātes viņa mūzikā nav. Protams, es varētu sev vaicāt - kāda velna pēc es to vispār klausījos? Un jāatzīst - man nav ne mazākās nojautas. Ja nu vienīgi lai pārliecinātos, ka Braiens Adamss it nemaz nav līdzīgs vīnam - uz vecumu viņš kļūst tikai vēl kaitinošāks. Un faktiski šī ieraksta vērtīgākā atziņa atrodama vienā tā dziesmas nosaukumā: "Don't Even Try".
Sāksim ar to, ka šis ieraksts patiesībā nav nekāds pilna garuma albums, lai arī oficiāli tas kā tāds tiek pasniegts. Ierakstā it kā ir 13 dziesmas, taču patiesībā 4 no tām ir akustiskās versijas jau iepriekš šajā pašā ierakstā dzirdētām dziesmām. Rezultātā tā saucamais oriģinālais materiāls te ir 9 dziesmu apjomā vai 25 minūšu svarā. Tu piekritīsi - tas nav gluži godprātīgs ieraksta garums, ja vien tas:
(a) nav tapis līdz sešdesmito gadu vidum, kad LP formāts vēl nebija kļuvis par dominējošo;
(b) nav izskaidrojams ar specifisku mūzikas stilu (piem., slavenākais "Dwarves" ieraksts "Blood, Guts and Pussy" ir vispār nieka 13 minūtes ilgs) vai kādiem konceptuāliem apsvērumiem;
Realitātē tikām poprokeris Adamss, kā izskatās, kopā ar savu nemainīgo dziesmu rakstīšanas partneri Džimu Valensu nav varējis nākt klajā ar pietiekamu dziesmu skaitu, lai sanāktu pilnvērtīgs albums, un tā niecīgā apjoma piesegšanai arī ir domātas akustiskās versijas. Vai varbūt tu tici, ka akustiskās versijas ir paredzētas, lai kāds varētu izbaudīt poētiski izcilos dziesmu tekstus un Adamsa autentisko ģitārspēli?
Patiesībā gan pirmais, kas uzreiz iekrīt ausīs, sākot klausīties šo albumu, ir tā producenta pieskāriens. Kā nekā šajā krēslā iesēdies Džefs Linne, kurš savulaik piedalījās Džona Lenona zombijveida atdzīvināšanā iekš bītlu "Free as a Bird" un "Real Love" un kopumā kā producents parasti aktivizējas saturiski tukšas pompas veidā, kas jūtams arī šajā ierakstā. Ievērojot to, ka Adamsa mūzika jau parasti ne ar kādu saturisko pilnību neizceļas, Linne ļoti veiksmīgi to padara vēl virspusīgāku un bezvērtīgāku.
Melodiski ik pa brīdim var dzirdēt atsauces uz piektās šķiras bītlu imitācijām, kas gan ir bezmērķīgas un liek pat par "Oasis" domāt labu un skaistu, kamēr par pašu Adamsu - skaidrs, ka nē. Lēnas un vidēji lēnas neizteiksmīgas dziesmas, kas rada vien žēlumu pret sevi par to, ka šis ieraksts sasniedzis manas ausis.
Ja šim ierakstam vispār ir kāda tēma, tad tā ir "es esmu baigais rokeris", kas gan ir amizanti, ievērojot to, ka Adamss nav bijis rokeris nekad. Kad viņš dzied "That's Rock and Roll", tas patiesībā nav nekāds rokenrols (nav tas tev "It's Only Rock and Roll, But I Like It"), un vispār šis ir tāds tipisks ieraksts, kurā tu jūti, ka tā galvenais varonis ir vīrs, kurš patiesībā jau sen ir pārgājis "old fart" kategorijā, bet pats vēl to nav pamanījis, un līdz ar to, neatkarīgi no Adamsam neizbēgamajiem labajiem panākumiem albumu topos, ne miņas no aktualitātes viņa mūzikā nav. Protams, es varētu sev vaicāt - kāda velna pēc es to vispār klausījos? Un jāatzīst - man nav ne mazākās nojautas. Ja nu vienīgi lai pārliecinātos, ka Braiens Adamss it nemaz nav līdzīgs vīnam - uz vecumu viņš kļūst tikai vēl kaitinošāks. Un faktiski šī ieraksta vērtīgākā atziņa atrodama vienā tā dziesmas nosaukumā: "Don't Even Try".
2015-11-04
comments powered by Disqus