Deep Work
Koncentrēties nopietnam darbam mūsdienu pasaulē ir grūti. Ir tik daudz dažādu nieku, kas tā vien alkst tikt pie tavas uzmanības, ka traks var palikt. Tu gribi normāli pastrādāt, bet viena pēc otras lec notifikācijas par to, ka Feisbukā kādam iepatikusies tava jaunā bildīte vai ka Instragramam pievienojies tavs draugs Andrejs, kuru tur tagad pazīst kā uzņēmumumu Latvijas Gāze. Tikko esi atvēris savu Visual Studio un jau gandrīz uzrakstījis pirmo rindiņu koda, kad atkal novibrē telefons - epastā atnākuši AirBaltic jaunumi ar labākajiem lidojumiem piedāvājumiem. Un tā tu kādā brīdī piefiksē, ka ir jau laiks doties pusdienās, bet projekts nav pavirzījies ne par solīti uz priekšu. Ja šīs ir arī tev pazīstamas problēmas, tad Kela Ņūporta grāmata ir tieši tev kā radīta!
Grāmata manās nokās nonāca, jo tā bija izvēlēta mūsu kantora grāmatu klubiņam kā lasāmviela. Man nebija ne mazākās skaidrības, ko no šīs grāmatas varētu gaidīt un cik vērtīga vai bezvērtīga tā man pašam varētu izrādīties. Tās pirmā daļa galīgi mani neuzrunāja - šablonisks amerikānisks skatījums par pasauli, kur galvenais ir gūt panākumus - karjeras un jo īpaši finansiālus, turklāt vēl ar visai īpatnējām utopiskām (vai antiutopiskām?) prognozēm par to, kā tuvākajā laikā pieprasīti būs vairs tikai ekstra klases eksperti, kamēr visi pārējie dzīvos trūkumā un nabadzībā. Ja šī grāmata man nebūtu jālasa pienākuma pēc (un nebūtu par to dzirdējis atsauksmes no pāris kolēģiem, kas to lasīt sāka ātrāk nekā es), var pat gadīties, ka es šo grāmatu būtu nolicis malā, līdz galam neizlasītu. Nekad neesmu baudījis to, ka kāds man skalo smadzenes, vēl jo vairāk, ja šis kāds mēģina pie reizes man iebarot arī savus pasaules uzskatus un vērtību sistēmu.
Sākot ar kādu otro vai trešo nodaļu, tā tomēr kļūst stipri sakarīgāka - tā vairāk pievēršas tam, kā panākt to, lai tu iespējami vairāk sava darba laika veltītu dziļajam (sarežģītajam, pilnu koncentrāciju prasošajam) darbam, un mazāk satraucas par to, kādu ekonomisku labumu tas tev ienesīs. Nē, sava tiesa satura joprojām ir drusku diskutabla un autora pašzīmēšanās brīžiem ir kaitinoša, bet vienlaikus, ja tu koncentrējies uz tām idejām, kuras tev var būt noderīgas, grāmata kļūst diezgan vērtīga. Attiecībā uz sevi es droši zinu, ka man kopumā ir raksturīga koncentrācijas zuduma problēma, ar kuru ir ļoti grūti cīnīties. Ne viss no tā, ko Ņūports piedāvā, man šķiet pieņemams kā risinājums (piemēram, es neesmu gatavs darbā noteikt sev laika sprīžu limitus, kad man būtu pieeja Internetam - jo palicis bez Stackoverflow un citiem resursiem, kas ikdienas darbā ir bieži noderīgi, es kļūtu tikai mazāk produktīvs un komplektā biežāk nāktos jautājumus uzdot kolēģiem, izsitot viņus pašus no Deep Work režīma). Lietas, kam gan es turpmāk noteikti vairāk sekošu: necensties katrā garlaicības mirklī (arī ārpus darba) atvērt soctīklus, apskatīties, kas tur jauns; izslēdzu telefonā notifikācijas no visādiem Twitteriem un Feisbukiem. Arī darbā - kad ieslēdzu intensīvā darba režīmu, pat darba čats tiek aizvērts un uz epastiem nereaģēju, kamēr neesmu "iznācis ārā". Esmu apņēmies turpmāk skriet bez austiņām un mūzikas, lai varētu skrienot labāk atbrīvot smadzenes no atkritumiem. Arī bloga ierakstus tagad biežāk cenšos veikt vienā piegājienā, nemeklējot papildinformāciju Internetā (jo tas visbiežāk beidzas ar neproduktīvu tīkla ķemmēšanu un rakstu lasīšanu Wikipeida par pilnīgi nesaistītām tēmām).
Ir gan jautājumi, kas man pēc grāmatas izlasīšanas ir radušies. Piemēram, ja autors apgalvo, ka pat trennēts cilvēks dienā īsti vairāk kā četras stundas dziļā darba nevar veikt, kā īsti būt tiem cilvēkiem, kam principā tikai šāds dziļais darbs ir jāveic? Ja tu, līdzīgi kā autors, esi mācībspēks augstskolā, tev līdzās zinātniskajam darbam ir acīmredzami "seklie darbi" - kaut kādi administratīvie procesi, darbs ar studentiem utt. Tikām programmētājam var būt diezgan reālistiski variants, ka tev konkrētajā veicamajā projektā nav to vienkāršo un seklo darbu, vai arī - tev patiesībā grūtāk ir saņemties tieši tai darba daļai, kurā dziļais darbs nav nepieciešams. Piemēram, Web cilvēka gadījumā - pārbīdīt dizainā kaut kādas pogas vai nomainīt elementiem krāsu. Un ne jau tikai programmētājiem tas tā varētu būt - tāda problēma ir iespējama jebkurā intelektuāla tipa darbā, kas nav saistīts ar obligātiem regulāriem "nedziļiem" pienākumiem. Autors gan arī pats raksta par piemēriem ar tiem pašiem augstskolas pasniedzējiem, kas vienu semestri gadā velta tikai dziļajam darbam, nemāca studentus, bet nodarbojas ar zinātni. Un tur ir jautājums - kā tu vari nodrošināt, lai dziļā darba periodā tu neizdegtu? Protams, viens variants ir - iet skriet. Katrā ziņā skriešana (principā - arī peldēšana te der) manā gadījumā ir viens no lielākajiem atklājumiem tam, kā attīrīties no visādām muļķībām un pēc tam varēt pievērsties koncentrētam darbam.
Patiesībā pēdējā laikā gan man par savu personīgo produktivitāti pārmērīgu sūdzību nav - jūtu, ka mans darbs ir gana rezultatīvs un pastāv kādi apliecinājumi tā rezultātam. Tiesa, reizēm ir novērojami formas kritumi un kāpumi, bet pilnībā to izskaust laikam jau arī nav iespējams. Tomēr censties kļūt labākam noteikti ir tā vērts.
Šī grāmata nav īsti piemērota jebkuram cilvēkam - lai arī autors apgalvo, ka jebkurā intelektuālā tipa darbā dziļā darba principi ir vērtīgi un noderīgi, kā mēs vienojāmies grāmatu klubiņā, ir diezgan grūti šos principus ievērot, ja tu strādā klientu atbalstā, un patiesībā arī pārdošanā neko izcili šī lieta nedarbojas (ja vien tavs darbs nav saistīts ar regulāru padziļinātu pārdošanas plānošanu vai sistemātisku, padziļinātu klientu izpēti). Vienlaikus, tā kā mans darbs ir pietiekami saistīts ar deep work, man šī grāmata izrādījās noderīgāka, nekā es to biju gaidījis, un visnotaļ iespējams, ka arī tu tajā varētu atrast ko sev vērtīgu. Tiesa, tas nemaina apstākli, ka es joprojām esmu pietiekami skeptisks pret pašpalīdzības grāmatām.
Grāmata manās nokās nonāca, jo tā bija izvēlēta mūsu kantora grāmatu klubiņam kā lasāmviela. Man nebija ne mazākās skaidrības, ko no šīs grāmatas varētu gaidīt un cik vērtīga vai bezvērtīga tā man pašam varētu izrādīties. Tās pirmā daļa galīgi mani neuzrunāja - šablonisks amerikānisks skatījums par pasauli, kur galvenais ir gūt panākumus - karjeras un jo īpaši finansiālus, turklāt vēl ar visai īpatnējām utopiskām (vai antiutopiskām?) prognozēm par to, kā tuvākajā laikā pieprasīti būs vairs tikai ekstra klases eksperti, kamēr visi pārējie dzīvos trūkumā un nabadzībā. Ja šī grāmata man nebūtu jālasa pienākuma pēc (un nebūtu par to dzirdējis atsauksmes no pāris kolēģiem, kas to lasīt sāka ātrāk nekā es), var pat gadīties, ka es šo grāmatu būtu nolicis malā, līdz galam neizlasītu. Nekad neesmu baudījis to, ka kāds man skalo smadzenes, vēl jo vairāk, ja šis kāds mēģina pie reizes man iebarot arī savus pasaules uzskatus un vērtību sistēmu.
Sākot ar kādu otro vai trešo nodaļu, tā tomēr kļūst stipri sakarīgāka - tā vairāk pievēršas tam, kā panākt to, lai tu iespējami vairāk sava darba laika veltītu dziļajam (sarežģītajam, pilnu koncentrāciju prasošajam) darbam, un mazāk satraucas par to, kādu ekonomisku labumu tas tev ienesīs. Nē, sava tiesa satura joprojām ir drusku diskutabla un autora pašzīmēšanās brīžiem ir kaitinoša, bet vienlaikus, ja tu koncentrējies uz tām idejām, kuras tev var būt noderīgas, grāmata kļūst diezgan vērtīga. Attiecībā uz sevi es droši zinu, ka man kopumā ir raksturīga koncentrācijas zuduma problēma, ar kuru ir ļoti grūti cīnīties. Ne viss no tā, ko Ņūports piedāvā, man šķiet pieņemams kā risinājums (piemēram, es neesmu gatavs darbā noteikt sev laika sprīžu limitus, kad man būtu pieeja Internetam - jo palicis bez Stackoverflow un citiem resursiem, kas ikdienas darbā ir bieži noderīgi, es kļūtu tikai mazāk produktīvs un komplektā biežāk nāktos jautājumus uzdot kolēģiem, izsitot viņus pašus no Deep Work režīma). Lietas, kam gan es turpmāk noteikti vairāk sekošu: necensties katrā garlaicības mirklī (arī ārpus darba) atvērt soctīklus, apskatīties, kas tur jauns; izslēdzu telefonā notifikācijas no visādiem Twitteriem un Feisbukiem. Arī darbā - kad ieslēdzu intensīvā darba režīmu, pat darba čats tiek aizvērts un uz epastiem nereaģēju, kamēr neesmu "iznācis ārā". Esmu apņēmies turpmāk skriet bez austiņām un mūzikas, lai varētu skrienot labāk atbrīvot smadzenes no atkritumiem. Arī bloga ierakstus tagad biežāk cenšos veikt vienā piegājienā, nemeklējot papildinformāciju Internetā (jo tas visbiežāk beidzas ar neproduktīvu tīkla ķemmēšanu un rakstu lasīšanu Wikipeida par pilnīgi nesaistītām tēmām).
Ir gan jautājumi, kas man pēc grāmatas izlasīšanas ir radušies. Piemēram, ja autors apgalvo, ka pat trennēts cilvēks dienā īsti vairāk kā četras stundas dziļā darba nevar veikt, kā īsti būt tiem cilvēkiem, kam principā tikai šāds dziļais darbs ir jāveic? Ja tu, līdzīgi kā autors, esi mācībspēks augstskolā, tev līdzās zinātniskajam darbam ir acīmredzami "seklie darbi" - kaut kādi administratīvie procesi, darbs ar studentiem utt. Tikām programmētājam var būt diezgan reālistiski variants, ka tev konkrētajā veicamajā projektā nav to vienkāršo un seklo darbu, vai arī - tev patiesībā grūtāk ir saņemties tieši tai darba daļai, kurā dziļais darbs nav nepieciešams. Piemēram, Web cilvēka gadījumā - pārbīdīt dizainā kaut kādas pogas vai nomainīt elementiem krāsu. Un ne jau tikai programmētājiem tas tā varētu būt - tāda problēma ir iespējama jebkurā intelektuāla tipa darbā, kas nav saistīts ar obligātiem regulāriem "nedziļiem" pienākumiem. Autors gan arī pats raksta par piemēriem ar tiem pašiem augstskolas pasniedzējiem, kas vienu semestri gadā velta tikai dziļajam darbam, nemāca studentus, bet nodarbojas ar zinātni. Un tur ir jautājums - kā tu vari nodrošināt, lai dziļā darba periodā tu neizdegtu? Protams, viens variants ir - iet skriet. Katrā ziņā skriešana (principā - arī peldēšana te der) manā gadījumā ir viens no lielākajiem atklājumiem tam, kā attīrīties no visādām muļķībām un pēc tam varēt pievērsties koncentrētam darbam.
Patiesībā pēdējā laikā gan man par savu personīgo produktivitāti pārmērīgu sūdzību nav - jūtu, ka mans darbs ir gana rezultatīvs un pastāv kādi apliecinājumi tā rezultātam. Tiesa, reizēm ir novērojami formas kritumi un kāpumi, bet pilnībā to izskaust laikam jau arī nav iespējams. Tomēr censties kļūt labākam noteikti ir tā vērts.
Šī grāmata nav īsti piemērota jebkuram cilvēkam - lai arī autors apgalvo, ka jebkurā intelektuālā tipa darbā dziļā darba principi ir vērtīgi un noderīgi, kā mēs vienojāmies grāmatu klubiņā, ir diezgan grūti šos principus ievērot, ja tu strādā klientu atbalstā, un patiesībā arī pārdošanā neko izcili šī lieta nedarbojas (ja vien tavs darbs nav saistīts ar regulāru padziļinātu pārdošanas plānošanu vai sistemātisku, padziļinātu klientu izpēti). Vienlaikus, tā kā mans darbs ir pietiekami saistīts ar deep work, man šī grāmata izrādījās noderīgāka, nekā es to biju gaidījis, un visnotaļ iespējams, ka arī tu tajā varētu atrast ko sev vērtīgu. Tiesa, tas nemaina apstākli, ka es joprojām esmu pietiekami skeptisks pret pašpalīdzības grāmatām.
2016-05-02
comments powered by Disqus