Clock without Hands
Rietumu (jo sevišķi amerikāņu) rakstnieki, kuru darbi tika izdoti PSRS, ir sarežģīta tēma, un paņemot rokā kādu šādu izdevumu, allaž jārēķinās, ka ir liela varbūtība, ka konkrētais autors bija kāds margināls brīnums, par kuru dzimtenē neviens pat dzirdējis nebija, toties viņš bija komunistiskās partijas biedrs. Kārsona Makkalersa šajā ziņā ir savdabīgs gadījums, kur būtu vērts šo to uzzināt arī par autori, ne tikai par grāmatu.
Ir diezgan skaidrs, ka Makkalersai simpatizēja marksisms, ne velti šajā grāmatā visnesimpātiskākais tēls - pensionēts ASV dienvidu tiesnesis, kurš ir bijis kuklusklana biedrs un kura kvēlākais sapnis ir atjaunot ja ne gluži verdzību, tad vismaz dzimtbūšanu, ir ļoti radikāls antimarksists. Taču itin daudz autores dzīvē un arī šajā grāmatā galīgi nesaskan ar padomiskajām vērtībām. Ņemsim kaut vai to apstākli, ka Makkalersa pati bija lesbiete (kurai gan neveicās attiecību veidošanā ar sievietēm) un arī vienam no grāmatas (pozitīvajiem) varoņiem ir diezgan izteiktas homoseksuālas noslieces. Neko daudz par šo tēmu neteikšu, tik vien kā citēšu PSRS Kriminālkodeksa 124. pantu: "Par pederastiju soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem." Līdz ar to - visai pretlikumīga grāmata.
Patiesībā grāmatas (latviskais nosaukums "Pulkstenis bez rādītājiem") tematika pat ārpus jaunieša grūtības sadzīvot ar savu seksualitāti šobrīd ir gana aktuāla, apstākļos, kad štatos atkal īpaši saasinājušies jautājumi par konfederātu pagātni un "vērtībām". Grāmatas darbība risinās laikos, kad štatos vēl pilnā plaukumā bija segregācija ne mazākajā mērā neslēptā formā - kad ādas krāsa noteica to, vai tu drīksti sēdēt jebkurā vietā autobusā, kurā baznīcā un kurā veikalā tu drīksti iet iekšā un, protams, vai tev ir tiesības piedalīties vēlēšanās. Un tā nu ir sanācis, ka 2020. gadā mēs dzīvojam pasaulē, kurā ASV aktuālais prezidents noteikti būtu pirmā un vienīgā izvēle, ko atbalstītu vecais, prātu izkūkojušais tiesnesis. Atšķirība vienīgi tajā, ka grāmatas apstākļos ir cilvēki, kas vēlas vēsturi pagriezt atpakaļ par 100 gadiem, bet mūsdienās - par 150.
Jā, par ko īsti ir grāmata? Te ir četri varoņi ar kopā sapītiem likteņiem. Aptiekārs, kuram atklāj leikēmiju un atlicis gads dzīvot. Ir gan jautājums, vai savus līdzšinējos 40 gadus viņš ir dzīvojis, pašam viņam par to pārliecības nav. Viņš it kā nav slikts cilvēks, varbūt mazliet "casual" rasists un ne sevišķi gudrs, bet tieši ļauns viņš nav. To pašu nevar teikt par vecu daļēji paralizētu tiesnesi, kas regulāri viesojas viņa aptiekā. Tas vīrs ir izteikti ļauns, lai arī atsevišķās situācijās vairāk nožēlojams un smieklīgs un, cik dīvaini tas lai arī nebūtu, pat kaut kādā mērā cilvēcīgs. Tiesneša dēls izdarīja pašnāvību, sievai esot stāvoklī, tā savukārt mira dzemdībās un līdz ar to vienīgais, kas vecajam vīram atlicis, ir lolotais mazdēls. Un tas, savukārt, ir jauks zēns, kuram gan nav nekāds spēcīgais raksturs un vēl ir arī dažādi kompleksi seksualitātes dēļ. Jaunais puisis ieķeras melnādainā zēnā, kuru tiesnesis noalgo par personīgo asistentu. Šis otrais zēns arī ir sarežģīts gadījums - muzikāli apdāvināts jaunietis, kurš lielā mērā dzīvo savu fantāziju pasaulē, kamēr realitāte ir tāda, kāda nu tā ir.
Jāatzīst, ka Makkalersa patiešām ļoti labi savērpa šos savus varoņus un, ja mazliet painteresējas, katrā no viņiem var atrast kaut ko no pašas autores dzīves (jā, arī vecais alkoholiķis un rasists tiesnesis ir pati autore). Negaidīti laba lasāmviela un negaidīti aktuāla 2020. gadā. Jā, brīžiem mazliet kaitinoša, bet patiesībā pārsteidzoši cilvēcīga un saprotama arī šeit un tagad.
Ir diezgan skaidrs, ka Makkalersai simpatizēja marksisms, ne velti šajā grāmatā visnesimpātiskākais tēls - pensionēts ASV dienvidu tiesnesis, kurš ir bijis kuklusklana biedrs un kura kvēlākais sapnis ir atjaunot ja ne gluži verdzību, tad vismaz dzimtbūšanu, ir ļoti radikāls antimarksists. Taču itin daudz autores dzīvē un arī šajā grāmatā galīgi nesaskan ar padomiskajām vērtībām. Ņemsim kaut vai to apstākli, ka Makkalersa pati bija lesbiete (kurai gan neveicās attiecību veidošanā ar sievietēm) un arī vienam no grāmatas (pozitīvajiem) varoņiem ir diezgan izteiktas homoseksuālas noslieces. Neko daudz par šo tēmu neteikšu, tik vien kā citēšu PSRS Kriminālkodeksa 124. pantu: "Par pederastiju soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem." Līdz ar to - visai pretlikumīga grāmata.
Patiesībā grāmatas (latviskais nosaukums "Pulkstenis bez rādītājiem") tematika pat ārpus jaunieša grūtības sadzīvot ar savu seksualitāti šobrīd ir gana aktuāla, apstākļos, kad štatos atkal īpaši saasinājušies jautājumi par konfederātu pagātni un "vērtībām". Grāmatas darbība risinās laikos, kad štatos vēl pilnā plaukumā bija segregācija ne mazākajā mērā neslēptā formā - kad ādas krāsa noteica to, vai tu drīksti sēdēt jebkurā vietā autobusā, kurā baznīcā un kurā veikalā tu drīksti iet iekšā un, protams, vai tev ir tiesības piedalīties vēlēšanās. Un tā nu ir sanācis, ka 2020. gadā mēs dzīvojam pasaulē, kurā ASV aktuālais prezidents noteikti būtu pirmā un vienīgā izvēle, ko atbalstītu vecais, prātu izkūkojušais tiesnesis. Atšķirība vienīgi tajā, ka grāmatas apstākļos ir cilvēki, kas vēlas vēsturi pagriezt atpakaļ par 100 gadiem, bet mūsdienās - par 150.
Jā, par ko īsti ir grāmata? Te ir četri varoņi ar kopā sapītiem likteņiem. Aptiekārs, kuram atklāj leikēmiju un atlicis gads dzīvot. Ir gan jautājums, vai savus līdzšinējos 40 gadus viņš ir dzīvojis, pašam viņam par to pārliecības nav. Viņš it kā nav slikts cilvēks, varbūt mazliet "casual" rasists un ne sevišķi gudrs, bet tieši ļauns viņš nav. To pašu nevar teikt par vecu daļēji paralizētu tiesnesi, kas regulāri viesojas viņa aptiekā. Tas vīrs ir izteikti ļauns, lai arī atsevišķās situācijās vairāk nožēlojams un smieklīgs un, cik dīvaini tas lai arī nebūtu, pat kaut kādā mērā cilvēcīgs. Tiesneša dēls izdarīja pašnāvību, sievai esot stāvoklī, tā savukārt mira dzemdībās un līdz ar to vienīgais, kas vecajam vīram atlicis, ir lolotais mazdēls. Un tas, savukārt, ir jauks zēns, kuram gan nav nekāds spēcīgais raksturs un vēl ir arī dažādi kompleksi seksualitātes dēļ. Jaunais puisis ieķeras melnādainā zēnā, kuru tiesnesis noalgo par personīgo asistentu. Šis otrais zēns arī ir sarežģīts gadījums - muzikāli apdāvināts jaunietis, kurš lielā mērā dzīvo savu fantāziju pasaulē, kamēr realitāte ir tāda, kāda nu tā ir.
Jāatzīst, ka Makkalersa patiešām ļoti labi savērpa šos savus varoņus un, ja mazliet painteresējas, katrā no viņiem var atrast kaut ko no pašas autores dzīves (jā, arī vecais alkoholiķis un rasists tiesnesis ir pati autore). Negaidīti laba lasāmviela un negaidīti aktuāla 2020. gadā. Jā, brīžiem mazliet kaitinoša, bet patiesībā pārsteidzoši cilvēcīga un saprotama arī šeit un tagad.
2020-09-10
comments powered by Disqus