Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinu ziņot par Valmieras vasaras teātra festivāla izrādēm pirms vēl festivāls oficiāli sācies. Šīs dienas notikums - izrāde "Ziedēšana un posts". Patiesībā manā sākotnējā plānā festivālam šīs izrādes nemaz nebija, taču plāni vismaz manā gadījumā visbiežāk ir radīti tālab, lai tos koriģētu. Šajā reizē izšķiroša bija iespēja pieteikt bērnus (vecumā no 7 līdz 12 gadiem) līdzdalībai šajā izrādē. Apvaicājāmies Esterei, vai viņa gribētu. Protams, ka viņa gribēja. Tad pagāja kāds laiciņš, līdz saņēmām apstiprinājumu, ka viņa ne tikai grib, bet arī var. Tad, savukārt, nācās koriģēt savus plānus nedēļai pirms festivāla, jo pēkšņi kļuvu par to vecāku, kurš katru dienu bērnu ved pamatīgu gaisa gabalu uz treniņiem (šajā gadījumā - mēģinājumiem). Kā vēsta Google, no Rozulas skolas līdz Valmieras teātrim ir 37.6 kilometri, kas veicami 32 minūtēs (ja nav satiksmes). Un tā - katru dienu, bet pāris pēdējās reizes - pat divreiz dienā. Ne gluži mana ierastā kilometrāža ar auto (ja ņem vērā, ka pēdējos gados vidēji nobraucu ap 10'000 kilometriem gadā, bet te desmit dienās starp Rozulu un Valmieru vien sanāk ap 750 kilometriem). Bet zināms, ka māksla, kā jau jebkurš cits skaistums, prasa upurus. Un tad nu ceturtdienas vakarā bijām uzaicināti uz iestudējuma ģenerālmēģinājumu, lai varētu pašu acīm novērtēt, kas tad tas īsti ir par pasākumu, kurā esam savu bērnu iesaistījuši. Jāuzslavē Estere - lai arī, kā jau mana meita, viņa ir pamatīga pļāpa, par mēģinājumos notiekošo un par to, kas gaidāms izrādē, viņa mums nebija pastāstījusi gandrīz neko, uz izrādi gājām ar minimālu izpratni par to, kas tieši tas būs.

Lai vismaz kaut kas būtu skaidrs, te izrādes anotācija:

Bērnu klans vedīs skatītājus cauri pilsētai, mudinot meklēt un veidot nākotnes iespējamību. Ceļojuma laikā bērni dalīsies ar pieaugušajiem savās zināšanās par pielāgošanos, dzīvošanu sabrūkošā pasaulē, patstāvību, izdzīvošanu un sapņu saglabāšanu. Klana misija ir šķērsot pilsētu, lai nonāktu īpašā vietā (T.A.Z.), kur pabeigt urbānu rituālu. Viņi varētu saskarties ar grūtībām. Mēs varētu saskarties ar grūtībām. Kāds ir apdraudējums, ja vislielāko risku mēs, pieaugušie, radām ikdienā?
Izrāde top sadarbībā ar Perform Europe "ROKU ROKĀ - paaudžu līdzdalības projekta" ietvaros. Projekts jau īstenots Itālijā, Grieķijā, Francijā un citviet.
Radošajā komandā: Režisore Caterina Moroni (Itālija) @moroncate, Asistente / kultūru starpniece Sabīne Alise Ozoliņa, kā arī vietējās kopienas bērni.

Šķiet, ka ekloloģija būs viena no šī gada festivāla centrālajām tēmām. Un var jau saprast, kālab tā. Šī ir viena no tām tēmām, kur nav jābūt apokalipses sludinātājam, lai saprastu, ka tā nav gaisma, kas tuneļa galā, bet gan tā apziņa, par ko dzied Zaķis. Un kurš gan cits, lai ne bērni būtu tie, kam visvairāk vajadzētu ar mums par to runāt? Viņi pagaidām neko daudz šajā ziņā ietekmēt nevar (lai gan par kaut kādiem paradumiem, kas varētu būt mazāk slikti, runāt, protams, var), tāpēc viņi vēršas pie mums - tiem, kuri ir rīcībspējīgi, balstiesīgi, ekonomiski aktīvi un, diemžēl, lielākoties apātiski. Tāda īsumā varētu būt šīs izrādes doma. Kādā veidā skatītājus izrāde uzrunā? Bērni kā vēstneši, daļēji - zvēru veidolā, vada tos, kuru acis vairs nav gana platas, cauri pilsētai, un mēģina viņus pieradināt, lai arī lielie varētu kļūt par daļu risinājuma, nevis problēmas. Cik ļoti pašiem bērniem ir skaidrs tas, kāda ir lielā bilde un Kāpēc ir šī izrāde, tas droši vien ir individuāli, bet man - kā vestajam - par to sevišķu jautājumu nav. Protams, pēc izrādes noskatīšanās gan ar Esteri pārrunājām to, kā mēs sapratām šo izrādi un kādas ir mūsu līdzpaņemtās pārdomas pēc tās. Uz primāro jautājumu, ko viņa mums uzdeva, vismaz es atbildi gan nesniedzu. Kāds jautājums? Protams, ka: "Vai jums patika?" Un kālab neatbildēju - jo tas šajā reizē nav svarīgākais jautājums. Turklāt es jau nemaz nevaru būt objektīvs, pat ignorējot to, ka mākslas vērtēšana un objektivitāte vispār nav labākie savienojamie jēdzieni, bet šajā reizē it īpaši: tu skaties uz savu bērnu, protams, ka pārdzīvo, lai viņam viss padotos tā, kā iecerēts (un te viss bija kārtībā - Estere savus uzdevumus zināja un pildīja labi), un jautājums par patikšanu vai nepatikšanu nemaz nekļuva aktuāls. Turklāt - mēs taču izgājām cauri urbānajam rituālam un tikām pieņemti barā. Un, ja tu esi uzņemts barā, tad tie ir tavējie un tu viņus atbalsti, nevis sāc piekasīties, ka kādam botes nepareizā krāsā, bet kāds cits pārāk daudz ēd gurķus un pārāk maz - kabačus.

"Ziedēšana un posts", kā jau teikts, iepriekš izrādīta dažādās valstīs, dažādās pilsētās, gan jau, ka kaut kādas nianses katrā vietā ir citas, bet Virsuzdevums viens un tas pats. Šajā reizē droši vien būtiski ir rast atbildi uz jautājumu: "Kurā pusē tu esi?" Un cerēt, ka cilvēki, ar kuriem tev pašam šķiet, ka ir pa ceļam, ir tajā pašā. Paldies par izrādi tās veidotājiem! Tai skaitā - par iespēju, kas izrietēja no pienākuma, novērot Valmieras vasaras teātra festivālu tā tapšanas laikā, jo Esteres gaidīšana no mēģinājumiem, apgrozoties teātra ēkas tuvumā, pati kļuva par vienu no šīs vasaras spilgtākajām pieredzēm.

P.S. Un, kā vienmēr, rakstot par VVTF, atgādinu: brauciet uz šo festivālu! Tas ir burvīgs ikgadējs notikums, kas vismaz mūsu ģimenes kalendārā tiek atzīmēts pat ne tad, kad festivālu izziņo, bet līdz ar iepriekšējā noslēgšanos. Pat, ja tev ir aizspriedumi pret tradicionālo teātri (lai arī man grūti saprast, kā tas var būt - nemīlēt teātri), VVTF ir kaut kas pavisam citādāks, bieži - ar izrādēm, kas risinās dabā, pilsētvidē un vispār - galīgi ne tā, kā tad, kad tevi ar klasi literatūras skolotāja piespiedu kārtā veda uz Nacionālo teātri skatīties "Induli un Āriju", bet tavs pasaules uztveres dziļums nepārsniedza: "Ha ha hā - pupi!" līmeni.