Kazhes pierakstu burtnīca

Mums nebija sevišķi tāls ceļš jāmēro uz nākamo pieturvietu - Zvolli no Kampenas šķir nieka 20 kilometri. Nez kādēļ man šķita, ka es šo pilsētu zinu tālab, ka Zvollei ir laba futbola komanda, bet tas tikai daļēji atbilst patiesībai - tajā laikā, kad es visintensīvāk sekoju sportam, tā pat nespēlēja Nīderlandes augstākajā līgā. Arī iedzīvotāju skaita ziņā tā nav nekas izcils - aptuveni 20. lielākā pilsēta Nīderlandē. Taču kā lai arī nebūtu, kaut ko par Zvolli es dzirdējis biju, un arī Jivona (tā sauca mūsu saimnieci Kampenā) apgalvoja, ka Zvolle esot ļoti skaista pilsēta.



Nupat izlasīju stāstu no Zvolles vēstures, kas savā neticamībā pārspēj Hugo Helmaņa izlūkgājienus Latgales frontē: kā izrādās 2. Pasaules kara laikā Zvolli no nacistiem bija atbrīvojis viens vienīgs frankokanādiešu karavīrs, kurš pasargāja pilsētu no artilērijas apšaudes un vienpersoniski vienas nakts gaitā sagūstīja vairākas vāciešu grupas, izveda gūstekņus no pilsētas un tad turpināja savu misiju. Izlasi par to vairāk Wikipedia rakstā, tas patiesi ir tāds stāsts, ka nesaprotu, kā Holivuda to vēl nav ekranizējusi.

Taču ne par to es gribēju stāstīt, jo mēs Zvollē neko nezinājām par varonīgo Leo Majoru un viņa neticamajiem piedzīvojumiem (teikšu godīgi, man joprojām ir grūti saprast, vai kam tādam vispār ir iespējams noticēt). Īsti gan nekā tāda īpaši jauna par pašu Zvolli man tev stāstāma nemaz arī nebūs. Kārtējā skaistā vēsturiskā Nīderlandes pilsēta, ar labi saglabātu aizsargrāvi, kartē ļoti skaidri saskatāmu citadeles formu, dažiem saglabātiem mūra fragmentiem, senām baznīcām un, protams, dzelzceļa staciju. Auto novietojām maksas stāvvietā netālu no ieejas vecpilsētā un aptuveni divu stundu laikā vismaz kaut ko no pilsētas apskatījām, un vēl piestājām kafejnīcā uzēst beigeļus. Tur man vai nu atgadījās vai neatgadījās fušieris - proti, manā beigelī vai nu bija neizziņota gaļa vai bija neizziņota negaļa. Apraksts menu bija tāds, ka nekas par gaļas klātbūtni neliecināja, tikai par sēnēm, bet garša tāda, ka vai nu gaļa vai soja tur bija. Ai, būtu es patiešām pārliecināts gaļas neēdājs, būtu nopietni par šo iesprindzis, kamēr te mani vairāk satrauca neziņa. Vienlaikus - ne tik lielā mērā satrauca, lai mēģinātu pie personāla noskaidrot patiesību.



Kad Zvolle bija ja ne gluži iepazīta, tad vismaz virspusēji apskatīta, braucām uz Enshedi. Amizanti, ka par šo pilsētu manas futbola zināšanas klusēja, lai gan patiesībā tieši tur tām vajadzētu būt daudz skaļākām. Kā izrādās, Enshēdē bāzējas futbola klubs Twente, kas 2010. gadā diezgan sensacionāli kļuva par Nīderlandes čempionvienību. Tiesa, pēdējā laikā klubu atkal vajā finansiālas probēmas un itin droši, ka šīs sezonas beigās Twente augstāko divīziju nāksies pamest. Kaut kā šis apraksts sāk pārmērīgi kļūt bezpersonisks - stāstu par notikumiem 2. pasaules karā un par futbolu, bet galīgi ne par to, kā mums pašiem gāja. Kālab tā? Jo nekādu sevišķu piedzīvojumu nebija, un kopumā Enshede kā pilsēta mani sevišķi neaizrāva.



Enshede laikam jau vairāk ir ievērojama sava ģeogrāfiska novietojuma dēļ - tā atrodas ļoti tuvu Vācijas robežai, savulaik tā bija nozīmīgs tekstila industrijas centrs, bet nu jau kādu laiciņu tāds nav, līdz ar to tā ir gluži vienkārši "vēl viena pilsēta". Apbūves krāšņuma ziņā tā nebija nekas sevišķs, šis tas vēsturisks centrā bija apskatāms, bet nekas elpu aizraujošs, pat nocietinājumu tai laikam nav bijis vai vismaz nekas par tādiem neliecina, tāda normāla pilsēta, ne vairāk. Noteikti ne viena no tām pilsētām, kuras obligāti jāiekļauj Nīderlandes apmeklējuma plānos, ja tādi tev ir.



Enshede atrodas tik ļoti tuvu Vācijai, ka veselais saprāts pārliecinoši apgalvo - nakšņot ir jābrauc uz Vāciju, jo tur viss ir daudz lētāk. Tā darījām arī mēs. Mums bija rezervēts dzīvoklītis tuvākās Vācijas pilsētas nomalē. Pilsētu sauc Gronau, un tās patstāvīgs apmeklējums mums nemaz nebija paredzēts, tik vien kā tās tuvumā palikt pa nakti. Naktsmāju vieta mums atkal bija ļoti laba - šoreiz gan bez intensīvas pļāpāšanas. Rajons, kurā palikām, bija visai jauns un galvenokārt celtniecības procesā, bet konkrētā māja - saglabājusies no pirmskara laikiem, un mūsu ziņā bija diezgan plašs dzīvoklītis tās pagrabstāvā. Salīdzinoši ar to šaurību, kādā cilvēki dzīvo lielākās pilsētās (un mums principā šajā ceļojumā līdz šim visur bija relatīvi šaurs), te varēja uzelpot ar pilnu krūti. Tā kā naktsmājas vietā mēs ieradāmies relatīvi pavēlu, izlēmām, ka šajā reizē nekādas vakara pastaigas nebūs, tā vietā tikai es aizgāju uz tuvāko veikalu stūri - proti, vietu, kur tieši viens otram blakus atradās "Pennymarkt", "Aldi" un (laikam) "Lidl". Kārtējo reizi pārliecinājos, cik ļoti man nepatīk īpaši prastā tipa vācu lielveikali, kur visi produkti ir kastēs, nevis plauktos (kā pie mums to pieņemts bija redzēt "Supernetto" veikalos), izvēle - nekāda, proti, ļoti daudz viena veida produktu bez alternatīvām. Rezultātā kopumā paviesojos veselos četros veikalos - divos no pārtikas veikaliem, tad "dm", kas ir "Drogu" tipa veikals, un vēl dzērienu veikalā, kur tiku pie bezalkoholiskā vīna. No šīs veikalu ekspedīcijas biju noguris vairāk kā, piemēram, nesenajā Cesvaines pārgājienā. Neesmu es veikaliem radīts cilvēks.

Vakara turpmāko daļu pavadījām, ēdot. Un tad likumsakarīgi nākamajā rītā vajadzēja iet skriet. Kopš esmu pievērsies skriešanai, mani vienmēr ir valdzinājusi doma skrienot šķērsot valstu robežas, bet līdz šim tas nekad nebija sanācis. Un šoreiz beidzot tam bija ideāli apstākļi - taisnā līnijā mūsu nakšņošanas vieta bija mazāk kā kilometra attālumā no Nīderlandes robežas, tad nu nebija jautājumu - tas ir jādara. Sākotnēji izvēlētais maršruts veda gar upīti pa lauka malu ar labu iespēju klausīties putnu dziesmas un redzēt trušus ceļmalā, tad Nīderlandes pusē jau sākās ciemati. Lieki teikt, ka Nīderlandes-Vācijas robeža ir tik neuzkrītoša, ka pat ar kājām skrienot tai garām ir diezgan reāli to vispār neievērot. Sākotnēji biju tēmējis uz standarta desmit kilometru, bet ievēroju, ka saprātīgā attālumā bija kaut kas, kas kartē līdzinājās pilsētai, turklāt vēl ar brīnišķīgu nosaukumu - Losser. Tad nu es uz to Losser aizskrēju un pirmo reizi dzīvē kādu pilsētu apskatīju tikai un vienīgi skrējienā. Losera nav pati ievērojamākā pilsēta Nīderlandē - aptuveni 20 tūkstoši iedzīvotāju, pat dzelzceļa stacijas tur nav, bet skrējiena vajadzībām tā bija gana patīkama. Atceļā izlēmu, ka varētu vēl kādus kilometrus iekrāt, līdz ar to paviesojos arī pašā Gronau.



Gronau Vācijā ir vislabāk zināma kā pilsēta, kurā dzimis Udo Lindenbergs - uz rokmūzikas un šlāgera robežas dzīvojošs vīrs, kurš Vācijā ir visnotaļ leģendārs, tik leģendārs, ka viņa dzimtajā pilsētā pat ir ierīkots rokenrola muzejs. Kas vēl tur ir? Populārs ūdenstornis, dažas baznīcas un gan jau vēl šādi tādi objekti, ko savā skrējienā neredzēju. Būtu pārspīlēti teikt, ka pēc noskrietas pusmaratona distances nebiju noguris, toties gandarīts arī biju.



Tikām Marina un Estere jau itin drīz bija gatavas posties tālāk ceļā. Vispirms gan vajadzēja izdarīt pašu svarīgāko - nopirkt gurķu sēklas. Būtu muļķīgi, ja mēs aizmirstu to, kā dēļ vispār sākās šis ceļojums. Kartē bijām noskaidrojuši, ka turpat pāris kilometru attālumā bija mājas un dārza lielveikals, kurā gan jau kaut ko vajadzētu varēt atrast. Un patiesi - sēklas tur bija, iepirkām tik plašu klāstu dažādu sēklu, ka pat pārdevēja šķita mazliet pārsteigta, cik čakli mēs stādītāji. Es personīgi īpaši ceru uz to, ka Marinas vecākiem izdosies izaudzēt kādas selerijas saknes, bet - redzēs, kā nu reāli būs. Tad vēl arī uzpildījām degvielu (līdz šim to vēl nebijām darījuši, apliecinot, ka kilometrāža ceļojumā mums patiešām nebija nekāda grandiozā), kas gan neiztika bez aizķeršanās, jo jau pēc uzpildes noskaidroju, ka konkrētajā benzīntankā pieņēma tikai skaidru naudu, kura man nupat bija beigusies, labi, ka tuvumā atradās arī bankomāts.

Uzpildītā bāka ļāva mums aizbraukt uz Lingeni - vēl vienu pilsētu, kurā paviesojāmies tikai un vienīgi vilcieniņu spēles dēļ. Normālā veidā par šādu pilsētu nebūtu nekāda pamata uzzināt - iedzīvotāju skaita ziņā tā ir kaut kur trešā simta beigās Vācijā, tajā nav arī Eiropas mēroga tūrisma objektu un nojaušu, ka vienkārši tūristi no Latvijas tur iemaldās reti (lai gan noteikti biežāk nekā Nīderlandes Loserā). Sākotnēji mums šķita, ka Lingenā varēsim nesekot gadskaitļiem uz ēkām, jo tādu tur nebūs, bet patiesībā šādi tādi atradās gan. Tāpat kā tur atradās pusdienas. Tām sekoja sprints uz auto. Kāpēc sprints - lai neļautu Esterei iemigt, jo pēdējās dienās bija novērots, ka uzreiz pēc pusdienām viņa ratos iemiga, bet mums bija raksturīgs pēc pusdienām kāpt auto un kaut kur braukt, kas nozīmēja piespiedu celšanos Esterei, kas viņu nemaz nepriecēja. Bet Lingenē mēs bijām izcili operatīvi - 5 minūšu laikā bijām jau mašīnā un nekāda gulēšana nevienam nesanāca.




Brauciens Lingene - Brēmene bija laikam garākais nepārtrauktais posms šajā mūsu ceļojumā - 135 kilometri vienā piegājienā, turklāt tie nebūt neaizritēja tik ātri kā to Vācijā varētu gaidīt - lielākā daļa posma bija jābrauc pa vienkāršu ceļu, nevis autobāni, līdz ar to ātrums nebija nekāds dižais. Tiesa, kas attiecas uz autobāņiem - jo vecāks es kļūstu, jo mazāk man ir nosliece uz lidošanu ar auto, šajā ceļojumā varbūt kādu vienu reizi 140 no mūsu auto izspiedu, bet vairāk galīgi neprasījās. Protams, ja mums būtu jābrauc ļoti lieli gabali, varbūt spiestu pedāli dziļāk grīdā, bet posmos, kur vienā piegājienā lielākoties vairāk kā 100 kilometrus braukt nevajag, laika ietaupījums manā skatījumā nav riska vērts. Kā lai arī nebūtu, Brēmenē mēs ieradāmies ļoti precīzi tajā laikā, kuru biju izziņojis mūsu pēdējās naktsmītnes saimniecei. Tā kā vēl bija pietiekami agra pēcpusdiena, pat izdevās atrast stāvvietu gana netālu no dzīvokļa, atstājām tur mantas un tad vienpersoniski aizbraucu uz Sixt biroju nodot auto. Protams, šī atkal bija tā reize, kad mēs būtu varējuši auto tomēr nodot lidostā, bet kas to varēja zināt, ka Brēmenē tuvu centram varēs atrast vietu mašīnai. Pirms auto nodošanas vēlreiz uzpildīju degvielu, un pie izbraukšanas nācās apbēdināt pārīti stopētāju, kas interesējās, vai es gadījumā nedodos uz dienvidiem un nevaru viņus kādu gabaliņu aizvest, jo mans plāns bija nobraukt vēl tikai aptuveni kilometru.

Neko sevišķi jaunu mēs šajā vakarā Brēmenē vairs neapskatījām - patiesībā svarīgākais uzdevums bija iegādāties vēl dažas pastkartes, ko nosūtīt uz Rīgu, uzēst pēdējos kebabus (manā gadījumā - kā parasti, falafelus), un tas jau patiesībā arī būtu viss. Pēdējā pastaigā aizgāju vienatnē - uz vakarā vēl atvērtu pārtikas veikalu, lai apgādātos ar šokolādēm un cepumiem vešanai uz Latviju, un ar to jau principā arī šis ceļojums beidzās. Nākamajā rītā atlika tik vien tā darba kā aiziet līdz tramvajam, aizbraukt uz lidostu un pāris stundas vēlāk nosēsties Rīgā, kas sagaidīja ar siltu pavasarīgu laiku.

Nobeigumā varu atskaitīties, ka ceļojums aizritēja bez jebkādām aizķeršanām, šāds ceļošanas modelis ar bērnu bija praktiski stresa brīvs, labi atpūtāmies, pārāk daudz laika nepavadījām mašīnā, daudz redzējām. Vienīgais kritiskākais secinājums: citu reizi vajadzētu mazliet atšķaidīt pilsētas ar kādiem dabas objektiem, citādi šādā veidā uz ceļojuma beigām pilsētas un iespaidi sāk pārvērsties putrā. Tiesa, diezgan agrā pavasarī, kad nekas vēl īsti nezaļo, ar tiem dabas objektiem tā ir, kā ir.