Kazhes pierakstu burtnīca

No Groningenas ceļš mūs veda uz pilsētu, ko parasti vilcieniņu spēlē dēvējam par Lielvārdi. Tās īstais nosaukums ir Leeuwarden jeb latviešu valodā Leuvardena un nosaukums tai tāds ir par godu lauvam, nevis lielumam. Leuvardena ievērojama ar to, ka tajā bija dzimuši mākslinieks Ešers un leģendārā Mata Hari (par ko mēs gan patiesībā nemaz nebijām informēti).

Loivārdena mūs pārsteidza vēl pirms bijām izkāpuši no auto - tās centrā bija teju neiespējami saprast, kur vispār būtu pieņemams braukt ar auto, jo visur viss bija vienā līmenī - iela, ietve, krustojumi, un tev visu laiku rodas sajūta (esot mašīnā), ka tu šobrīd pārkāp kādu ceļu satiksmes noteikumu. Patiesībā, kas to lai zina - varbūt pārkāp arī. Centrā mašīnas gandrīz nemanīja un arī auto stāvvietu atrast nebija viegli. Beidzot noparkojāmies gandrīz pretī dzelzceļa stacijai un samaksājām par stāvvietu pāris stundām (tiesa, ārā braucot, viena novērota zīme man atkal radīja sajūtu, ka varbūt mēs tur bijām iebraukuši nelegāli).


Tam gan nav sevišķas nozīmes, bet pieminēšu, ka šī bija mūsu ceļojuma vienīgā lietainā diena. Laika prognoze gan vēl pirms izbraukšanas no Latvijas bija mūs informējusi, ka līs teju visu laiku un varēsim priecāties par katrām piecām minūtēm saules, bet patiesībā ar laika apstākļiem mums paveicās, un pat šajā "lietus dienā" tas nevienu brīdi nekļuva sevišķi spēcīgs un kaitinošs (ja par spēcīgu un kaitinošu neuzskatīt vieglu smidzināšanu, kas pat nepieprasa lietussarga iesaistīšanu). Loivārdenas raksturīgākais un populārākais objekts ir šķībs nepabeigts baznīcas tornis. Torni sāka būvēt 1529.gadā ar ambīciju pārsist augstumā gandrīz simtmetrīgo Sv. Mārtiņa baznīcas torni Groningenā, taču droši vien Dievam nepatika tāda bezmērķīga sāncensība un tornis celtniecības laikā sašķiebās, kā rezultātā tā celtniecība netika īsti pabeigta, proti, tornis tika atstāts, kāds nu tas sanāca, drusku vairāk kā 30 metrus augsts. Un tad vēl pilnai laimei pēc kāda laika nojauca morāli novecojušo baznīcu, pie kuras tas bija uzcelts, ar domu, ka tās vietā taps jauna, bet dažādu vēsturisku apstākļu rezultātā jaunā baznīca tā arī uzbūvēta netika. Un tā nu Oldehoves tornis stāv vientuļš laukuma vidū, apliecinot to, cik sarežģīta lieta ir būvniecība.


Kā mums vēlāk tika apgalvots, patiesībā Loivārdenā ir ļoti daudz ko redzēt un mēs apskatījām vien nelielu daļu no pilsētas piedāvājuma, bet tas jau ir dabiski - tu kā tūrists lielākoties nekur dziļi neieskaties, laika visam vienmēr nepietiks un allaž būs tā, ka teorētiski jau varēja iet vairāk dziļumā, nekā plašumā. Un tas - par spīti tam, ka pēdējā laikā es ceļojumos ar auto cenšos neplānot šizoīdu kilometrāžu vienā dienā, bet katrā valstī un pat vairumā pilsētu, ja ieskatās vērīgāk, ir daudz apslēptu konfekšu. Kā lai arī nebūtu, mēs Loivārdenā izgājām pa vecpilsētas perimetru, apskatījām dažādas vēlīno Viduslaiku un agrīno jauno laiku būves, kārtējos kanālus, gadskaitļus uz namiem un devāmies tālāk. Vēl varētu piebilst, ka Loivārdena patiešām ir salīdzinoši nozīmīga pilsēta - ne velti tā 2018. gadā ir viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām, cik zinu, parasti šādu godu kuriem katriem Pampāļiem nedod.



No Loivārdenas ceļš mūs veda uz Snēku - pilsētu, par kuru nudien būs dzirdējis tikai retais, lai gan savā ziņā arī tā ir nozīmīga, kaut gan tajā nav dzimusi Mata Hari. Patiesībā Snēkā dzimušo ievērojamo cilvēku vidū tu diez vai atradīsi kaut vienu zināmu uzvārdu - ja vien tu neesi nopietns Plakanās zemes cienītājs, kas ir pazīstams ar Klāsa Dijkstras darbiem (ok, vēl Snēkā bija dzimis fiziķis Villems de Siters, kurš skaitās itin nozīmīgs). Ar ko Snēka ir slavena: ar 17. gadsimtā būvētajiem pilsētas ūdens vārtiem un ar C&A veikalu tīklu. Kas attiecas uz ūdens vārtiem - tas ir mantojums no tiem laikiem, kad pilsētām apkārt bija mūri un pilsētā varēja nokļūt vien pa dažiem vārtiem, un parasti vieni šādi vārti bija arī ūdens ceļam. Un Snēka ir viena no retajām Eiropas pilsētām, kur nojaucot mūrus, vismaz ūdens vārti tika saglabāti. Protams, mūsdienās tie ir savā ziņā drīzāk traucēklis, jo tiem cauri tiek tikai visai mazas laiviņas un lielākiem transporta līdzekļiem ir jāizmanto citi ceļi (Snēkā ūdens satiksme ir ļoti intensīva un arī mums izdevās kļūt par lieciniekiem vienai tilta pacelšanai kuģa vajadzībām). Tikām par C&A tēmu - kā izrādās, Eiropā populārais veikalu tīkls aizsākās tieši šajā pilsētā un C&A atšifrējās kā Klemenss un Augusts Brennikmaieri.


Snēkā ir arī dzelzceļa stacija (kā nu bez tās), kurā mūsdienās ir ierīkots vilcienu modelīšu muzejs. Izklausās interesanti? Droši vien ir arī, bet mēs jau vienā tādā bijām pērn rudenī Japānā, un vismaz pagaidām vēl vienu līdzīgu muzeju apmeklēt neprasās - tik ļoti uz šo lietu pasisti jau mēs arī neesam. Ā, un Snēkā mums bija šī ceļojuma čakarīgākais piedzīvojums ar ēšanu. Patiesībā jau ēst visvairāk vajadzēja Esterei (teorētiski, jo praksē viņa bija iemigusi), bet mums vajadzēja kādu iestādi, kur varētu uzsildīt viņai biezeni. Sākumā iegājām vietējā burgernīcā, kur viss bija slikti - nebija veģetārā piedāvājuma (neskaitot kartupeļus frī), darbinieki nerunāja angliski un ja runāja, tad nedraudzējās ar galvu. Rezultātā biezeni neuzsildījām, es ieēdu kartupeļus, Marina - apšaubāma paskata burgeri, un ar to viss bija cauri. Tad, joprojām risinot šo pašu problēmu, nonācām Subway maizīšu iestādē. Tur, protams, maizes bez gaļas varēja dabūt, bet atkal bija problēmas - tur nebija nekāda veida, kā tikt pie karstā ūdens. Līdz ar to otrajā iestādē paēdis tiku es, bet joprojām ne Estere. Beidzot atradām kādu bulciņu iestādi, kur Marina tika pie kafijas, bet Estere - pie uzsildīta biezeņa. Vienā piegājienā apmeklēt trīs ēstuves - un katrā kaut ko ieēst - tas bija kaut kas jauns.


Un tad mēs nonācām Leleistadē. Lūk, šī pilsēta bija īstais pārsteigums, kuru mums sarūpēja vilcieniņu spēlē. Braukājot no vienas Nīderlandes pilsētas uz otru, pētot to vēsturi un arhitektūru, tu allaž saskatīsi ļoti daudz kopīga visām pilsētām. Tie paši kanāli, tās pašas brūnās ķieģeļu mājas, par kurām tu nekad nebūsi drošs, vai tās ir celtas septiņpadsmitajā vai divdesmitajā gadsimtā, vēstures un marihuānas smarža gaisā... un tad tu nonāc Leleistadē. Labi, ka vismaz līdz ar ierašanos Leleistadē bija izbeidzies lietus, uz vakaru pat kļuva gandrīz saulains.


Leleistade pilsētas statusu ir ieguvusi 1980. gadā, proti, kā pilsēta tā ir tikai nedaudz vecāka par mani, un tas pilsētai nudien nav nopietns vecums. Tajā vietā, kur tagad atrodas pilsēta, vēl pagājušā gadsimta vidū atradās jūra un Nīderlandei paplašinoties uz Ziemeļjūras rēķina, ir varējusi rasties Leleistade, bet tajā atrodoties, tevī iezogas sajūta, ka tā vēl joprojām nav līdz galam radusies. Šī pilsētā tev šķiet nevis jauna, bet drīzāk - nepabeigta (lai gan patiesībā tā tāda, protams, nav). Tajā patiešām nav īsti ko redzēt - tās vienīgā vērtība ir tās atšķirība no citām pilsētām, taču ja tu esi no kāda atšķirīgs tikai ar to, ka esi sliktāks par to kādu citu, nav īsti pārliecības, ka tas ir kaut kas lepošanās vērts. Un Leleistadei nudien nav īsti ar ko lepoties. Ok, dzelzceļa stacija ir relatīvi stilīga, bet visādi citādi šī ir tieši tāda pilsēta, uz kuru droši vari nebraukt, ja tev gadās viesoties šajā reģionā.


Patiesībā mums Leleistadē bija paredzēts nakšņot, taču sākotnēji akceptējušais Airbnb vēlāk mums tomēr atteica, kā rezultātā dažas dienas pagāja intensīvos citas naktsmāju vietas meklējumos (iepazīstot Leleistadi tuvāk, kļuva skaidrs, ka tur viesnīcām un Airbnb lielos daudzumos būt nav pamata - tūristu pieplūdums šai pilsētai noteikti nav reāla problēma). Tad skatījāmies variantus kaut kur ārpus pilsētas, tuvākajā apkārtnē, līdz beidzot rezervēju istabiņu kaut kādā miestā vārdā Kampen, kas atradās 30 kilometru attālumā no Leleistades.

Par tādu Kampenu neko nebijām dzirdējuši pavisam vienkārša iemesla dēļ - šīs pilsētas nav vilcieniņu spēlē, un tas jau ir gandrīz pielīdzināmi nebūšanai feisbukā. Tas nekas, ka patiesībā Kampena ir pilsēta ar nopietnu vēsturi un daudziem apskates objektiem un arī ar dzelzceļa staciju, bet ja jau spēlē nav, tad nav. Tur mēs arī noskaidrojām, kas tieši bija par iemeslu, kāpēc mums tik švaki gāja ar naktsmītnes meklējumiem. Izņemot, protams, to, ka cilvēkus ar bērnu Airbnb visbiežāk pasūta trīs mājas tālāk - uz šādām situācijām jau neattiecas Airbnb antidiskriminācijas noteikumi. Par to vispār man gribētos drusku pasūdzēties - nav jau tā, ka naktsmītni nevarētu atrast, bet atteikumu procents, ko saņemu, mēģinot veikt Airbnb rezervācijas, ceļojot ar bērnu, ir augstāks, nekā iepriekš man bija kaučsērfingā, kur kopumā cilvēki noteikti tevi noraida daudz biežāk, bet tur man parasti izdevās ar savu veiklo rakstību cilvēkus pārliecināt, ka mani ir vērts satikt un izmitināt bez maksas, kamēr Airbnb atteikumus gadās saņemt pat no vietām, kas pēc apraksta izklausās pēc parastām viesu mājām. Protams, tam visam apakšā ir racionāli argumenti par to, ka bērni visu ko var apskādēt un sašmulēt, bet kopumā jau tā ir vecāku atbildība un primāri tas, vai tavam dzīvoklim tiks nodarīts kāds kaitējums, ir atkarīgs no tā, cik sakarīgi ir vecāki, un vismaz teorijā tevi varētu glābt pozitīvas iepriekšējo izmitinātāju atsauksmes. Bet neglābj.

Patiesībā gan tieši Kampenā mums ļoti paveicās, ka ar naktsmāju meklēšanu gāja grūti, jo beigās atrastais variants bija vienkārši lielisks. Un it īpaši lieliski bija tas, ka mēs nebijām dabūjuši guļvietu garlaicīgajā Leleistadē, kur atbilstoši mūsu novērojumiem mitinās galvenokārt iebraucēji un kur pat autovadīšanas un gājēju nelaišanas kultūra galīgi nebija Nīderlandei raksturīga. Kampenā mūs izmitināja kundze, kurai Airbnb līdzās papildu ienākumu avotam ir arī iespēja komunikācijai ar cilvēkiem no citām zemēm, viņa gan pati var daudz ko pastāstīt, gan citos paklausīties. Kā izrādās, būdama jaunāka (tagad viņa ir pirmspensijas gados un gaida īstos pensijas gadus, lai varētu pārcelties dzīvot pie ārzemju draugiem kaut kur siltajās zemēs) viņa pati ir gan kaučsērfojusi, gan galvenokārt draudzējusies ar cilvēkiem no citām valstīm, līdz ar to ar viņu sarunāties bija visnotaļ interesanti. Un tā vispār bija pirmā reize vēsturē, kad ar Airbnb dzīvokļa saimnieku tu izrunājies vairāk kā lielākoties ar kaučsērferiem. Vakarā arī dabūjām pa šķīvim dārzeņu zupas, no rīta ēdām turpat brokastis (tās gan bija kā papildu maksas pakalpojums, bet bija tā vērts). Interesants bija arī pats mājoklis - tas pats rindu mājas princips kā citur (ar vēl šaurākām trepēm uz otro stāvu kā citur redzēts), bet ar diezgan lielu kopējo platību un ļoti patīkamu dzīvokļa iekārtojumu. Arī Esterei bija iespēja iepazīt dažas antīka tipa rotaļlietas.


Jā, kā noskaidrojām no saimnieces, galvenais iemesls, kāpēc tur bija tik grūti ar naktsmītnēm, bija tāds, ka šajās dienās Kampenā notika tradicionālais burinieku festivāls (kas notiek reizi 3 vai 4 gados), kur Kampenā sabrauc gan vēsturiski burinieki, gan replikas, gan moderni buru kuģi no visas Eiropas (par Eiropu tas ir mans minējums, slinkums pētīt precīzāk) un šī festivāla laikā Kampenas iedzīvotāju skaits aptuveni dubultojas. Mums gan patiesībā ļoti paveicās - festivāls beidzās tieši mūsu ierašanās dienā, proti, vakarā kuģi vēl tur bija, bet lielākā daļa tautas jau bija prom un tingeltangelis vairs nebija neizturami skaļš (ignorējot tādu sīku detaļu, ka apmēram pusstundu pēc mūsu aiziešanas gulēt sākās ļoti ilga uguņošana). Kampenas vecpilsēta patiesībā arī bez iespaidīgajiem buriniekiem krastmalā būtu apskates cienīga - tai ir gan saglabāti vairāki nocietinājumu vārti, gan tur ir ēkas vēl no 14., 15. un 16. gadsimtiem. Pilsēta atrodas uz Eiselas upes, kuru holandiešu un angļu valodā sauc par IJssel - ar diviem lielajiem sākuma burtiem, jo holandiešu valodā tie apzīmē divskani "ei" (ja pareizi to saprotu).



Saimniece, uzzinājusi par mūsu 20. gadsimta namu izaicinājumu, mēģināja mums palīdzēt ar 1916. gada atrašanu, iesakot apmeklēt pilsētas slimnīcu, kas atklāta šajā gadā, ko arī izdarījām, taču diemžēl nekāda gada uz fasādes nebija, tik vien kā informatīva plāksnīte, kur šis gads patiešām parādījās. Otrs, manuprāt, daudz neveiksmīgāks elements, bija tāds, ka mums par lielu apbēdinājumu otrdienās izrādījās slēgts (atkal jau saimnieces izreklamēts) budžeta kategorijas siera veikals - tāds, kur ir daudz dažādu siera šķirņu par 7.50-8.00 EUR kilogramā. Eh, aizgāja mums secen sierstivāla otrais raunds! Bet, neskatoties uz šiem diviem negludumiem, par Kampenu palika tikai tās labākās atmiņas, un pēc garākas rīta pastaigas pa šo pilsētu, kāpām automašīnā un devāmies atkal tālāk.