Kazhes pierakstu burtnīca

Groningenas dzīvokļa saimnieces mums bija devusi precīzas instrukcijas tam, kur šajā pilsētā vajadzētu novietot auto, lai par stāvvietu nebūtu jāmaksā. Mūsu dzīvesvieta bija diezgan centrā, līdz ar to mašīna bija jāliek aptuveni kilometra attālumā, otrpus dzelzceļa sliedēm.

Steigas gan nekādas nebija - ātrāk kā piecos mūs dzīvoklī negaidīja, jo šī bija tāda reize, kad mūsu rīcībā bija paredzēts nodot visu dzīvokli, tikai vajadzēja sagaidīt, kamēr saimniece pati tajā beigs darbadienu. Kā jau parasti nebiju īsti izpētījis, kas tieši tas bija, ar ko viņa tur nodarbojās, bet ja jau sievietei jāstrādā, tad jāstrādā. Mums bija viens visai vērtīgs plāna punkts, ar ko iesākt Groningenas apskati - 1918. gads (ja gadījumā tu šajā blogā būtu nonācis nejauši un neko nezini par #20gadsimtanami, tad vispirms izlasi piesieto rakstu). Šis bija vienīgais mums vajadzīgais gads, kurā celtu ēku ar attiecīgu uzrakstu biju mājas apstākļos sagūglējis (centīgākai meklēšanai man pietrūktu pacietības un mērķtiecības), un to nudien gribējām atrast, jo Latvijā neatkarības pasludināšanas gadā nebija gluži tie apstākļi, lai aktīvi nodarboties ar celtniecību, kamēr Nīderlande 1. Pasaules karā nepiedalījās un varēja būvēt tādus dzīvojamo māju kompleksus kā tas, kur atradām šo gadu (cik saprotu, tolaik daudzas rindu mājas tika būvētas kā mītnes fabriku strādniekiem). Sākotnēji kaut kas šķita mazliet nepareizi - vismaz no ielas puses tā vieta izskatījās pēc bižutērijas veikaliņa, nevis pēc vietas, kur mēs varētu nakšņot. Tomēr adrese un vārds pie durvīm saskanēja, līdz ar to zvanījām vien un pārliecinājāmies, ka vieta patiešām bija īstā.


Saimniece mums lika uzgaidīt, kamēr viņa pabeigs darbus, ko mēs sapratām kā "uzgaidiet ārā", lai gan patiesībā tas nozīmēja "uzgaidiet iekšā". Pēc brīža šis pārpratums noskaidrojās un turpinājām gaidīt iekšā. Vai, precīzāk, iekšā gaidīt turpināja Marina un Estere, kamēr es aizsteidzos līdz mašīnai pēc lielās mugursomas. Tas ir viens no man raksturīgajiem principiem - ja auto tiek noparkots saprātīgā attālumā no gaidāmās dzīvesvietas, parasti lielās mantas uzreiz nenesu, jo vispirms gribās pārliecināties, ka nevajadzēs pēc tam somu nest arī atpakaļ. Pie reizes drusku tuvāk pārvietoju arī auto, jo biju noskatījis tam labāku vietu, un uz manu atgriešanās laiku saimniece jau bija prom un Marina instruēta visos būtiskākajos jautājumos.

Naktsmāju vieta bija visnotaļ īpatnēja - kā atklājās, dzīvokļa saimniecei bija vismaz divi darbības virzieni: stikla māksla un klavierspēle. Attiecībā uz pirmo - itin visur dzīvoklī bija gan viņas veidotas rotas, gan mazāk praktiski un vairāk mākslinieciski priekšmeti, gan dažādi rīki, ar kuru palīdzību šie darbi tapa. Mūzikas ziņā - istabas stūrī bija klavieres, plauktos - liels daudzums nošu grāmatu, skaņuplates, kompaktdiski, kaut kāds mistisks divkasešu aparāts ar milzīgu daudzumu pogu un gan jau vēl kaut kas, ko aizmirstu tagad pieminēt. Vairāk gan mūs noteikti satrauca ar stiklu saistītas lietas, jo īpaši - liela kaste ar stikliem, kas atradās guļamistabā un ko saimniece ieteica piesegt ar halātu, lai bērns netiek klāt. No šāda ierosinājuma var nojaust, ka kundzei dzīves laikā sevišķi daudz saskarsmes ar bērniem nav bijis, ja viņa pieņēma, ka virsū uzlikts halāts būtu drošs risinājums. Līdz ar to var teikt, ka šajā dzīvoklī Esterei bija jāseko vēl vērīgāk kā parasti, bet reāli nekādu starpgadījumu nebija, tik vien, ka no acīm viņu izlaist gan nevarēja.



Groningenā mums paredzēts palikt uz divām naktīm, kas nozīmējā - pilsētu varēja apskatīt salīdzinoši rūpīgāk, līdz ar to pirmā pastaiga mums bija ar vienu konkrētu mērķi - atzīmēties Groningenas dzelceļa stacijā. Ceļā mazliet iepazinām arī pilsētas centrālo daļu, noskaidrojot, ka Groningena ir tipiska "mazā Amsterdama" - pilsēta ar kanāliem, brūnām ķieģeļu mājām, krodziņiem un, protams, riteņbraucējiem pilnīgi visur. Dzelzceļa stacija tur ir tieši tāda, kādai manās acīs jābūt dzelzceļa stacijai - liela iespaidīgā ēka, kas celta 19. gadsimta beigās (un pat ar gadskaitli 1895), un tādu daudzumu velosipēdu, ka... es pat nevaru atrast salīdzinājumu, ko šādā situācijā izmantot, jo Latvijā tik daudz velosipēdu vienuviet savācas varbūt vienīgi Vienības braucienā (ja kas - seko informācijai par šī gada augustā paredzētu neoficiālo Vienības velobraucienu, par kuru ziņošu kaut kad tuvākajās dienās!). Atceļā no stacijas nogājām gar Groningenas modernās mākslas muzeju, un ar to arī šī pirmā pastaiga bija galā.



Lieldienu rīta pirmajā cēlienā devos nelielā treniņskrējienā, kurā vispirms apskrēju apkārt zaļajai zonai mūsu dzīvesvietas apkārtnē (kā nekā mēs dzīvojām tieši pretī bijušajam aizsarggrāvim), mazliet iztraucējot laisko rītu tur mītošajām pīlēm un zosīm. Interesantākais novērojums šajā posmā bija tāds, ka Groningenā, kā izrādās zosis mēdz sēdēt koku galotnēs. Ievērojot to, ka šiem putniem ir pleznas, nevis nagi, tas šķita nedaudz mulsinoši, bet ja jau Nīderlandē tā ir pieņemts, tad tā ir pieņemts. Turpinājumā ceļš mani aizveda līdz Eemskanaal - 19. gadsimtā izbūvētājam kanālam, kas savieno Groningenu ar jūras ostas pilsētu Delfzeilu (pilnais tā garums ir virs 25 kilometriem, tik daudz es šajā reizē skriet noteikti negribētu).


Otrajā cēlienā gājām vēl vienā pastaigā pa Groningenas centrālo daļu - pilsēta joprojām patīkama, tikai šajā rītā, protams, diezgan klusa un mierīga. Pat kafiju varēja dabūt tikai Burgerkingā, viss pārējais bija ciet. Pamazām meklējām vienu visai idiotisku multislēpni, kas gan vairāk kalpoja par iespēju apskatīt vēl neredzētas vietas pilsētā. Un tad jau pēc šīs pastaigas vajadzēja doties uz dzīvokli uz pauzi Esteres vajadzībās un kaut ko uzēst. Ui, kas attiecas uz uzēšanas tēmu, gandrīz būtu aizmirsis pašu svarīgāko - jau iepriekšējā vakarā aizsākto sierstivālu!



Tātad, vēl pirms izbraukšanas no mājām es biju izlēmis, ka mums vajadzētu censties Nīderlandē nobaudīt pēc iespējas vairāk siera šķirņu. Izrakstīju no Wikipedia 19 holandiešu siera šķirnes un sagatavojos pildīt siera izaicinājumu. Protams, visiem veidiem mums nepietiktu laika un gan jau, ka daļa no šiem sieriem ir vairāk sastopami konkrētos reģionos, bet no Jumbo sestdienas pēcpusdienā iznācām ar septiņu dažādu veidu sieriem aptuveni divarpus kilogramu svarā, un tad nu turpmākās dienas (un patiesībā vēl arī dažas dienas Rīgā) dzīvojām kārtīgā siera maratonā. No testētajiem siera veidiem mans favorīts noteikti bija nagelkaas jeb siers ar krustnagliņām.

Pēc kārtējās siera devas uzņemšanas es izpētīju, kā darbojās slēdzene mūsu saimnieces velosipēdam (kura lietošana bija atļauta), lai varētu ar riteni aizbraukt uz stadionu. Kā tas bija jau atklāts ievadā, man bija plāns Nīderlandē apmeklēt vietējās līgas futbola spēli un kā tas nebija atklāts ievadā, biju nopircis biļeti uz Groningenas kluba spēli ar titulētāko un slavenāko Nīderlandes komandu Amsterdamas Ajax, kas notika tieši pirmajās Lieldienās. Stadions atradās četrus kilometrus no mūsu dzīvesvietas, līdz ar to braukšana ar velosipēdu šķita prātīgāks variants nekā iešana ar kājām, tad nu tā arī darīju. Vienīgais, kas mani drusku satrauca - vai pēc spēles man izdosies atrast savu velosipēdu svešo riteņu gūzmā.

Tā man bija pirmā pieredze, braucot ar riteni Nīderlandē, nekādu piedzīvojumu, protams, nebija, bet vismaz tagad varu teikt, ka sarakstā ar valstīm, kur esmu braucis ar ritenim, pievienojusies vēl viena. Ja nu kas, šobrīd šis saraksts ir sekojošs: Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija, Ungārija, Somija, Vācija, Francija, Portugāle, Ukraina, Moldova, Rumānija, ASV, Ķīna, Malta, Kipra, Dānija, Nīderlande. Pie stadiona ierados savlaicīgi, līdz ar to velonovietnē vēl bija gana brīvu vietu, noparkojos un devos iekšā.

Interesanti, ka šī man bija trešā vizīte Nīderlandē, un trešo reizi es Nīderlandē biju uz futbolu. Pirmajā piegājienā Māstrihtā skatījāmies Nīderlandes pēc spēkas otrās līgas spēli, otrajā - Latvijas kaunpilno zaudējumu Nīderlandes izlasei ar 0:6, bet šoreiz - Nīderlandes augstākās līgas maču. Groningenas futbola klubs nav stiprākajiem Nīderlandē, taču savulaik tajā spēlējuši patiešām izcili futbolisti: tādi kā Ronalds Kūmans, Johans Nēskenss, Mihaels Raicigers, Arjens Robēns, Luiss Suaress. Sākotnēji 22 tūkstošu sēdvietu stadions izskatījās, ka būs pustukšs, taču pamazām tauta sanāca. Un nav jau brīnums - Ajax varbūt šobrīd nepiedzīvo savus izcilākos laikus, bet tas Nīderlandes futbolā ir zīmols numur viens un arī Groningenas faniem mači ar Ajax ir principiālākie sezonā. Tas nekas, ka Ajax faniem spēles pret Groningen ir absolūti ikdienišķa parādība.

Likmes bija tādas, ka Groningenai vispār nebija cerību. Taču, kā teiktu Anatolijs Kreipāns, futbols ir skaists ar to, ka bumba ir apaļa (vai arī viņš teiktu kaut kā citādāk, nav sevišķi svarīgi) un Ajax vajadzēja laukumā apliecināt savu pārākumu, ar ko galvaspilsētas komandai nemaz tik labi nenāca. Spēles ievadā mājinieki izskatījās pārliecinošāk un viņu 15. minūtē gūtie vārti bija likumsakarīgi. Ne tik likumsakarīga, bet vairāk veiksmīga epizode bija 11 metru soda sitiena piešķiršana par spēli ar roku uz Ajax vārtiem pirmās pusstundas izskaņā. Šķita - ar to arī Ajax'am spēle būs cauri. Bet nekā - Ajax vārtsargs Andrē Onana pendeli atsita un emocionālais pārsvars pārgāja Ajax pusē. Spēles gaita izlīdzinājās, taču momentu joprojām vairāk bija Groningenai nekā Ajax'am, un jaunais gurķis Džastins Kluiverts Ajax uzbrukuma smailē vairāk atzīmējās ar lecīgumu, nekā ar jebko citu. Un tomēr tas nebūtu Ajax, ja sešdesmit ceturtajā minūtē epizodē, kas sākās ar neko, tas neizlīdzinātu rezultātu (tomēr sevi apliecinot mazajam Kluivertam).


Groningena nepadevās, bet turpināja spēlēt sakarīgu kombinacionālu futbolu, un piecas minūtes pirms beigām nonāca skaitliskajā vairākumā - otro dzelteno kartīti savā priekšā ieraudzīja Ajax kapteinis Joels Veltmans. Groningena metās uzbrukumā izraut uzvaru un... atļāva Ajaxam iesist otros un izraut uzvaru. Vai tā bija pelnīta? Drīzāk nē, bet vienlaikus ar to jau meistarīgāka komanda atšķiras no mazāk meistarīgas, ka tai nepieciešams mazāk momentu, lai gūtu vairāk vārtu. Spēles beigās diezgan satracināti bija Groningenas līdzjutēji (es atrados tieši virs fanu sektora), kas laukumā meta visādus mēslus un izteikti provocēja Ajax vārtsargu, izmantojot tradicionālo aizvainojošo risinājumu ar pērtiķa skaņām. Ja kas - šajā situācijā es gribētu teikt, ka nē - tas nav tieši rasisms, tā ir agresīva provokācija, jo tādas Groningenas līdzjutēji jau neiebilst pret to, ka tumšādaini spēlētāji ir viņu pašu komandā, bet tikai sit pa vājāko vietu pretiniekam. Cita lieta, ka nekādu rezultātu tas nedeva un pēc spēles Onana ar žestiem ļāva noprast, ko viņš domā par Groningenas līdzjutēju izdarībām.


Ja neskaita ūjināšanu, vispār man ļoti patika atmosfēra stadionā. Līdzjutēji bija skaļi un nemitīgi skaļi. Nebija tā tizlā elementa kā Latvijas izlases spēlēs, kad otrā puslaika pirmās desmit minūtes stadionā valda kapa klusums, jo tā saucamie ultras vēl nav atgriezušies no tualetes. Groningenā izskatījās, ka īstie fani uz tualeti neiet. Dziesmas, ironiska svilpšana, kad pretinieku spēlētājs nospēlējis tizli, nemitīga savējo atbalstīšana - tas viss man ļoti patika. Un lai arī Groningenas stadions nav viens no lielākajiem Nīderlandē ("tikai" 22 tūkstoši vietu), tajā ir patiešām liela masu pasākuma sajūta. Šāda veida spēles ir bauda apmeklēt. Turklāt vismaz šajā konkrētajā spēlē man patika arī pats futbols - ne tikai tālab, ka tika gūti trīs vārti, bet ar to, ka tajā nebija ne traumu simulēšanas, ne laika vilcināšanas, vienkārši divas komandas, kas abas nevēlējās zaudēt. Un redzēju vienu no līdz šim kuriozākajām epizodēm ar neieskaitītiem vārtiem - Groningena otrajā puslaikā guva vārtus, bet tie netika ieskaitīti, jo viens no Groningenas spēlētājiem ar sasistu galvu bija pakritis Ajax vārtsarga laukumā, un pretinieka spēlētājiem nav ļauts šajā zonā atrasties, pat tad, ja viņi ir tikai daļēji pie samaņas.

Pēc spēles milzīgā gājēju un velosipēdistu plūsmā devos uz centra pusi un netālu no jau mums zināmās dzelzceļa stacijas satiku Marinu un Esteri. Viņām tā bija jau dienas trešā pastaiga (otrajā tika "piebeigts" tas kaitinošais multislēpnis). Šajā dienā vēl bija arī ceturtā pastaiga, kurā izstaigājām daļu vecpilsētas, kur iepriekš nebija būts, tai skaitā apskatījām otro nozīmīgāko pilsētas baznīcu - 17.gadsimtā celto Aa baznīcu, kuras strīpainais tornis izceļas jau pa gabalu. Un ar to arī var teikt, ka mūsu vizīte Groningenā bija cauri, nākamajā rītā jau agri sakrāmējām mantiņas un devāmies uz auto.