Kazhes pierakstu burtnīca

Brēmene ir pārsteidzoši draudzīga pilsēta viesiem, kas tajā ierodas ar lidmašīnu, proti, viena no retajām man zināmajām pilsētām, kur visu gabalu no lidostas līdz pilsētas centram var nobraukt ar tramvaju. Patiesībā, pat tad, ja tava māja ir vēl tālāk, arī tad turp vari braukt ar tramvaju. Mūsu gadījumā gan pietika ar standarta tramvaju līdz centram (11 minūtes!), kurai sekoja 10-15 minūtes ar kājām līdz rezervētajai dzīvesvietai.

Patiesībā ne tikai tramvajs dara Brēmeni ērtu, tā ir arī ļoti vienkārša pilsēta no orientēšanās tajā viedokļa. Tās centrālā daļa ir ļoti skaidri norobežota - no vienas puses ir upe Vēzere, no otras dzelzceļš, plus vēl vecpilsētas robežas skaidri iezīmē kādreizējo nocietinājumu grāvis, tagad - pilsētas kanāls (ja to patiešām sauc par kanālu). No vecpilsētas ir tikai dažas izejas pa tiltiem, kas vēl precīzāk ļauj saprast, kur tieši tu dodies. Mūsu gadījumā vajadzīgais virziens bija uz Austrumiem, kurp ved Ostertorstrasse (vēlāk pārtop par Am Wall un Ostertorsteinweg), kas ir viena no dzīvākajām šīs pilsētas ielām, kur atrodami visdažādākie veikali, kafejnīcas un viss pārējais, kas mūsu vajadzībām pilsētā bija nepieciešams. Tā kā mūsu naktsmājas vieta bija aptuveni 500 metru attālumā no vecpilsētas, par lokācijas kvalitāti sūdzēties pamata nebija.

Istabiņa mums bija puspagrabā, ar savu ledusskapi un pieejamu plīts virsmu, bet vannas istaba gan bija jādala ar dzīvokļa saimnieci. Risinājums šim jautājumam gan bija diezgan labi pārdomāts - ar ieeju gan no mūsu puses, gan no saimnieces puses un iespēju iebultēties vannas istabā tā, lai no otras puses tur tikt nevarētu. Dabiski, ka mēs uzreiz negājām vis mazgāties, bet gan itin drīz posāmies pastaigā pa Brēmenes vecpilsētu.


Otrajā Pasaules karā Brēmene bija diezgan pamatīgi cietusi, taču tā ir ļoti kvalitatīvi atjaunota un vismaz ar manu aci vecpilsētā nebija iespējams saprast, kas no tur redzamā stāv kopš teju viduslaikiem un kas ir būvēts 20. gadsimtā. Vispār gan jāsaka, ka arhitektūras ziņā Brēmenes vecpilsētai ir diezgan daudz kopīga ar Rīgu, protams, tur ir mazliet greznāk, bet noskaņā šīm pilsētām ir daudz kopīga. Protams, ja neņem vērā, ka Rīga uz piecdesmit gadiem bija iesprūdusi brīnišķīgā padomju stagnācijā, un joprojām kaut vai attiecībās starp satiksmes dalībniekiem tālāk par pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu līmeni nav tikusi, kamēr Brēmenē tu neredzēsi ne tuneļus, ne augstas apmales.



Atmiņas no iepriekšējā Brēmenes apmeklējuma man bija visai aptuvenas, līdz ar to var teikt, ka pilsētu apskatīju no jauna, un man patika tas, ko tajā redzēju. Salīdzinoši ar izteikti kosmpolītisko Berlīni, Brēmene ir daudz vāciskāka pilsēta - bet tā ir patīkami vāciska, nevis kaitinoši provinciāli vāciska. Proti, tā ir pilsēta, kur vācieši biežāk būs teātra mīļi, hipsteri un neformāļi, nevis Pīteru Mafaju un Volfgangu "Volli" Petri apbrīnojoši šlāgermūzikas cienītāji. Un, protams, Brēmene ir muzikantu pilsēta, līdz ar to daudzās vietās tu redzēsi ēzeli, suni, kaķi un gaili iemūžinātus gan akmenī, gan citos veidos. Jāsaka, reti kurai pilsētai ir tik labs zīmols kā Brēmenei - pateicoties Brāļu Grimu pasakai, to zina visur vismaz Eiropas līmenī, kas nozīmē - zina arī Brēmeni. Mani vienīgi pārsteidz, ka neesmu dzirdējis par kādu grupu, kas sauktos par "Die Bremer Stadtmusikanten" vai kā tamlīdzīgi (vienīgais skaidrojums - neviens mūziķis negrib līdzināties ēzelim). Oficiālā Brēmenes muzikantu skulptūra Brēmenē gan patiesībā nav nekas tik ļoti īpašs - vismaz ne īpašāka par to, kas atrodama Rīgā.



Vēl šajā pirmajā vakarā uzēdām palestīniešu kebabu un devāmies pie miera. Nākamajā rītā mums bija paredzēts saņemt nomas auto un doties tālāk ceļā. Vēl sākotnēji bija doma, ka varētu izmest vēl vienu līkumu pa vecpilsētu, taču tik ātri neizdevās sakārtot mantas un izlēmām, ka tā nebūtu kritiski svarīga lieta. Toties ceļā uz Sixt biroju (aptuveni kilometrs no naktsmājas vietas) izdomājām, ka varētu uzreiz ar saņemto auto nekur nedoties, bet tikai tajā nolikt mantas un vēl vienā pastaigā aiziet atvieglinātā veidā. Uzzinājām, ka patiešām neviens negaidīja, ka mums uzreiz vajadzētu auto kaut kur vest prom. Līdz ar to varējām aiziet uz Brēmenes centrālo dzelzceļa staciju - vajadzēja taču sākt tā saukto "vilcieniņu plānu". Un pēc tam - izgājām cauri stacijai un aizgājām uz Bürgerpark - Brēmenes lielāko parku.


Birgerparkā noteikti skaistāk ir tajā laikā, kad ir vairāk ziedu, bet marta beigās tur vismaz bija apskatāmi šādi tādi parka voljeros mītoši zvēri: pundurēzeļi, pundurkazas, pundur-vēl-kaut-kādi-dzīvnieki un nebūt ne pundur raibās cūkas. Cūkas bija interesantākie parka iemītnieki tālab, ka tām bija ļoti daudz sivēnu, kuri visi aktīvi dauzījās un skraidīja, izklaidējot plašās skatītāju masas. Vēl tur bija pāris pāvu, kuri gan izskatījās, ka bija paši šajā zonā ielidojuši, nevis tur novietoti. Pēc stundiņas parkā gājām uz auto un startējām Emdenes virzienā. Ja kas - auto mums bija vidēja izmēra Reno brūnā krāsā, diezgan augsts, bet ar mazu bagāžnieku, kurā normāli ietilpa lielā mugursoma, bet galīgi negribēja ietilpt ceļojumu rati. Bet nekas - pasažiera sēdeklī man blakus neviens jau nesēdēja, līdz ar to tur sēdēja rati.



Lai arī iepriekšējā rindkopā rakstīju, ka braucām uz Emdeni, patiesībā mums pa ceļam bija radies vēl viens starpmērķis - Oldenburga. Tā ir viena no tām Vācijas pilsētām, kuru nosaukumi izklausās tā kā dzirdēti, bet ne vairāk. Gan jau kaut kad kādā vācu reģionālās līgas tabulā biju redzējis Oldenburgas futbola komandas nosaukumu, šādi vispār veidojas manas attiecības ar ļoti daudzām pilsētām. Neko daudz par šo pilsētu dzirdējis (un arī painteresējies nebiju), bet tā kartē rādījās esam ļoti pa ceļam maršrutā uz Emdeni, tad nu ņēmām un tur iebraucām.

Oldenburga nav sevišķi liela pilsēta, bet patiesībā - itin patīkama pieturvieta. Tā diezgan sekmīgi bija pārdzīvojusi Otro Pasaules karu, līdz ar to tur vairums vēsturisko ēku ir patiešām vēsturiskas ēkas. Ievērojamākais objekts - Svētā Mārtiņa baznīca, pie kuras pavadījām teju pusstundu. Parasti tik ļoti ar arhitektonisku detaļu pētīšanu neaizraujamies, bet te bija īpaša situācija - baznīcai bija veltīts virtuālā tipa slēpnis, kura vajadzībām vajadzēja astoņās bildēs atrast atšķirību starp bildi un reālo baznīcu. Te kādam logam rūšu skaits nesakrīt, te kas jauns piezīmēts, te kas noņemts nost. Bērnībā droši vien gandrīz ikviens ir pildījis uzdevumus no sērijas "atrodi 7 atšķirības", bet šeit, salīdzinot reālu objektu un fotogrāfijas, tas bija itin sarežģīts pasākums, turklāt vēl bildes bija taisītas ar zivs acs tipa objektīvu, proti - ļoti izliektas (mums gan bija fotoaparātam itin līdzīgs objektīvs līdzi, bet tas īsti neko neatviegloja). Tik ļoti par Oldenburgu es nesafanojos, lai teiktu, ka ikkatram tajā būtu vērts piestāt, bet principā pilsētai nebija ne vainas.



Tagad gan mums vajadzētu braukt uz Emdeni, vai ne? Ka tik ne tā - uztaisījām tomēr vēl vienu pieturu mazpilsētā, par kuru pilnīgi noteikti neko nebiju dzirdējis iepriekš. Zwischenahn jeb Cvišenāne ir ievērojama kūrorta vieta, pateicoties tur esošajam ezeram, kuru vāciski nezkādēļ sauc par jūru. Arī mūsu vizītes laikā - lai arī tā iekrita Lielajā piektdienā - cilvēku tur bija vesela gūzma. Kālab mēs tur vispār piestājām? Šādu rekomendāciju Marina bija saņēmusi no kādas latviešu sievietes, kas dzīvo Oldenburgā un kurai ir Esteres vecuma bērns. Par Cvišenāni gan es teikšu, ka tā manī nekādu sajūsmu neradīja, pārmērīgi tūristiska vieta, kas kaut kādā mērā šķita līdzīgi Trakiai Lietuvā ar tādu vien atšķirību, ka šeit nebija pils. Pusstundu pastaigājām gar tā saukto jūru un devāmies tagad gan patiešām uz Emdeni.



Emdenē mums bija rezervēta istabiņa, kas šajā reizē patiešām bija tikai istabiņa nevis istaba, proti - ļoti šaura. Kaut ko es nebiju līdz galam izpētījis par šo vietu, bet te bija tā, ka savā ziņā - viss bija slikti. Istaba šaura, vannas istaba gaitenī un ļoti auksta. Virtuve tā īsti nebija saucama par pieejamu - citā stāvā un tā kā šī bija māja, kur dzīvoja vācu ģimene ar vairākiem bērniem, virtuve tika diezgan intensīvi izmantota arī neatkarīgi no mūsu darbībām. Līdz ar to neko vairāk kā uzsildīt ūdeni tur nevarējām un tā bija problēma tādā ziņā, ka šī, kā jau teicu, bija Lielā piektdiena - īstā reize, kad vajadzētu ēst mājās, jo daudzas kafejnīcas būs slēgtas. Un bija jau pietiekami vēls, kad mēs atbraucām, lai nekur doties arī negribētos (īpaši, ja ņem vērā, ka mūsu naktsmājas bija kādus piecus kilometrus no Emdenes centra). Rezultātā nakamajā rītā piekritām par pieciem eiro no personas ieēst uz vietas pieejamas brokastis, bet vakarā ēdām no Latvijas paņemto līdzi "sektas" maizi ar pesto, kas bija paredzēts makaroniem, kurus nevarējām uzvārīt. Īsi sakot - no sešām vietām, kur nakšņojām šī ceļojuma laikā, šī bija pārliecinoši sliktākā.

No rīta pusdeviņos gājām brokastīs, lai pārliecinātos, ka tās bija aptuveni tādas, kā varēja iztēloties - maize (pašiem jāliek tosterī), sviests, ievārījums, tēja. Ā, un kaut kāds apšaubāms šizoīdu cukura daudzumu saturošs jogurts/pudiņš, kuru izlēmām neēst. Patiesībā ar kaut ko līdzīgu arī bijām rēķinājušies, līdz ar to nekādas vilšanās par brokastu vienkāršību nebija. Šoreiz mēs tomēr bijām nonākuši pie laucinieciskajiem šlāgeru tipa vāciešiem - tādiem, kur mājā katrā stūrī atrodama kāda eņģelīša figūriņa un kur sastaptais vecākais dēls padsmitnieks pilnā klapē klausās Bermudu divstūrim radniecīgu mūziku, kur dziesmas piedziedājumā tiek atkārtots maģiskais vārds "saufen!" (proti - kožam, metam, dzeram).

Ilgi tur kavēties negribējās (istaba jau ar bija pārāk šaura, lai tur ilgi uzturēties). Pirms došanās uz centru gan mazliet izgājām pa tuvējo apkārtni - kā nekā gandrīz tieši blakus atradās simpātiskas vējdzirnavas (dīvainā kārtā tādas mēs šajā ceļojumā vairāk redzējām Vācijā, nevis Nīderlandē), bija arī baznīca. Tad gan braucām uz pilsētu. Relatīvi netālu no centra novietojām auto un gājām skatīties, ko tad labu piedāvā Emdene. Kā izrādās - Emdene ir jauka vidēja izmēra ostas pilsēta, kur ir gan apskatāmi pāris burinieki, gan var apmeklēt uzreiz divus muzejus uz kuģiem (ko mēs neizdarījām), un tur, protams, ir dzelzceļa stacija, kuras dēļ mēs patiesībā arī braucām uz Emdeni.

Kas attiecas uz Emdenes dzelzceļa staciju, es neteiktu, ka tā būtu kaut kas skaists, vēsturisks un nozīmīgs. Vēsturiska toties ir lokomotīve, ko var apskatīt pie stacijas, un tur ir arī diezgan apjomīga minidzelzceļa trase, kuru gan darbībā redzēt nevarējām, jo par to atbildīgais muzejs vēl bija ziemas miegā. Emdenes centrā bija jūtama pamatīga dzīvība, jo Lieldienu nedēļas sestdiena ir tā diena, kad viss strādā un kad cilvēki steidz iepirkt pēdējās lietas, kas nepieciešamas uz Lieldienām. Proti, visu. Mēs gan ar iepirkumu drudzi neaizrāvāmies un vismaz aptuvenu ieskatu par to, kas tā tāda Emdene (patīkama pilsēta, ja vien tu nenakšņo kaut kur pāķos), sēdāmies atkal auto un uzņēmām kursu uz Nīderlandi. Jā, pašiem vāciešiem vēl šī pilsēta ir zīmīga ar to, ka tur ir dzimis populārais komiķis Otto, komiksu par otifantiem radītājs, līdz ar to šajā pilsētā ir gan otifantu skulptūra, gan veikals-muzejs "Dat Otto Huus". Mūs gan tas neuzrunāja, jo arī es ar Otto esmu pazīstams tikai pastarpināti.




Kā jau tu vari to nojaust, par citu valsti sākšu rakstīt citā reizē. Tad tu uzzināsi, kā man gāja Amsterdamas Ajax futbola spēlē un kādā īpatnējā vietā mēs nakšņojām Groningenā.