A Christmas Carol
Čārlza Dikensa novele "Ziemassvētku dziesma" ir viens no tiem pasaules literatūras darbiem, ar kuriem nepavisam nebūt pazīstamam droši vien nav vispār iespējams - nezinu, cik tas ir piedzīvojis iestudējumus teātrī, ekranizācijas, parodijas, atvasinājumus un variācijas, bet skaidrs, ka šis skaitlis ir milzīgs. Līdz ar to galīgi nav pārsteidzoši, ka pirms tā lasīšanas es itin labi zināju to, par ko ir šī grāmata.
Kārtības labad tomēr atstāstīšu arī sižetu: Ebenīzers Skrūdžs ir vecs skops vīrs, kurš ir bagāts, bet pats dzīvo maksimāli taupīgi un faktiski diezgan bomžveidīgi, jo viņa dzīves vērtībās neietilpst naudas tērēšana. Ziemassvētku priekšvakarā viņš kā allaž ir nejauks gan pret savu darbinieku, gan māsasdēlu, gan svešiniekiem, jo Ziemassvētki viņam ir īpaši pretīgi. Taču tad viņu naktī apmeklē vispirms viņa mirušais uzņēmuma partneris, bet pēc tam arī trīs spoki - Pagātnes Ziemassvētku spoks, Tagadnes Ziemassvētku spoks un (tu neticēsi!) - Nākotnes Ziemassvētku spoks. Šādā veidā Skrūdžam tiek atgādināts, ka par viņa dzīvesveidu balva nav salda, ka bērnībā un jaunībā viņš bija cits cilvēks, ka tagadnē viņš neredz ne cilvēku ciešanas, ne cilvēku mīlestību un ka viņa nāves apstākļos nevienam nebūs ko pārdzīvot. Redzētais, protams, Skrūdžam liek mainīties un kļūt par citu, daudz labāku cilvēku.
Iztēlojos, ka mūsdienu variācijā Skrūdžam pieklātos kliegt, ka viss tas, ko viņam rāda, ir viens vienīgs feiks, viņam ir visas tiesības dzīvot tā, kā viņš to dara un viņa ierobežošana ir cenzūra. Kopumā es pat varbūt teiktu, ka šāda versija 21. gadsimta lasītājam būtu interesantāka par Dikensa oriģinālu, kurš ir gaužām moralizējošs un līdz ar to - kaitinošs. Es saprotu, cik šis teksts ir nozīmīgs un ka bez tā nav iedomājama arī mūsdienu popkultūra, un ka Viktorijas laikmeta Anglijā arī tajā pārstāvēto vērtību paušanai varēja būt kāda nozīme, bet tā galīgi nav literatūra manā gaumē.
Kārtības labad tomēr atstāstīšu arī sižetu: Ebenīzers Skrūdžs ir vecs skops vīrs, kurš ir bagāts, bet pats dzīvo maksimāli taupīgi un faktiski diezgan bomžveidīgi, jo viņa dzīves vērtībās neietilpst naudas tērēšana. Ziemassvētku priekšvakarā viņš kā allaž ir nejauks gan pret savu darbinieku, gan māsasdēlu, gan svešiniekiem, jo Ziemassvētki viņam ir īpaši pretīgi. Taču tad viņu naktī apmeklē vispirms viņa mirušais uzņēmuma partneris, bet pēc tam arī trīs spoki - Pagātnes Ziemassvētku spoks, Tagadnes Ziemassvētku spoks un (tu neticēsi!) - Nākotnes Ziemassvētku spoks. Šādā veidā Skrūdžam tiek atgādināts, ka par viņa dzīvesveidu balva nav salda, ka bērnībā un jaunībā viņš bija cits cilvēks, ka tagadnē viņš neredz ne cilvēku ciešanas, ne cilvēku mīlestību un ka viņa nāves apstākļos nevienam nebūs ko pārdzīvot. Redzētais, protams, Skrūdžam liek mainīties un kļūt par citu, daudz labāku cilvēku.
Iztēlojos, ka mūsdienu variācijā Skrūdžam pieklātos kliegt, ka viss tas, ko viņam rāda, ir viens vienīgs feiks, viņam ir visas tiesības dzīvot tā, kā viņš to dara un viņa ierobežošana ir cenzūra. Kopumā es pat varbūt teiktu, ka šāda versija 21. gadsimta lasītājam būtu interesantāka par Dikensa oriģinālu, kurš ir gaužām moralizējošs un līdz ar to - kaitinošs. Es saprotu, cik šis teksts ir nozīmīgs un ka bez tā nav iedomājama arī mūsdienu popkultūra, un ka Viktorijas laikmeta Anglijā arī tajā pārstāvēto vērtību paušanai varēja būt kāda nozīme, bet tā galīgi nav literatūra manā gaumē.
2022-03-20
comments powered by Disqus