A Tale of Two Cities
"Stāsts par divām pilsētām" ir slavenākais no Čārlza Dikensa veikumiem vēsturiskās prozas lauciņā. Patiesībā ar šo klasiķi esmu pazīstams gaužām nožēlojamā līmenī - pirms nu jau teju 20 gadiem izlasīju "Deividu Koperfīldu", vēl šo to esmu redzējis ekranizētu, bet nosaukt manu pazīšanos ar Dikensu par pilnvērtīgu nekādi nevar. Līdz ar to var teikt, ka esmu šo robu savā izglītībā lēmis aizlāpīt, tam par rīku izmantojot izdevumu, kurā apkopoti četri no viņa ievērojamākajiem darbiem, kuru pazīšanu izlēmu sākt ar "A Tale of Two Cities" galvenokārt tāpēc, ka par šo darbu līdz šim nezināju neko vairāk, kā tikai tā nosaukumu.
Pirmais, kas obligāti iekrīt acīs, ir pirmā rindkopa. Dikensam noteikti var pārmest itin daudz ko gan kā prozaiķim, gan kā cilvēkam, bet viņš nudien bija grāmatu pirmo teikumu meistars. Lūk, kā sākas "Stāsts par divām pilsētām": "It was the best of times, it was the worst of times, it was the age of wisdom, it was the age of foolishness, it was the epoch of belief, it was the epoch of incredulity, it was the season of Light, it was the season of Darkness, it was the spring of hope, it was the winter of despair, we had everything before us, we had nothing before us, we were all going direct to Heaven, we were all going direct the other way—in short, the period was so far like the present period, that some of its noisiest authorities insisted on its being received, for good or for evil, in the superlative degree of comparison only." Savā ziņā nav pat pārsteidzoši, ka turpmākās trīssimt (vai kā nu kurā izdevumā) lappuses nespēj turēt to līmeni, ar kuru tās aizsāktas.
Stāsts vēsta par Lielo franču revolūciju un dzīvi gan Parīzē, gan arī Londonā laikā ap šo vēsturiski patiešām ļoti svarīgo notikumu. Ja ņem vērā, ka Dikenss visā savā daiļradē (un domājams - arī personīgajā pārliecībā) bija nabago un apspiesto dziesminieks, nav brīnums, kurā pusē viņš nostājās Revolūcijas jautājumā. Vienlaikus - viņa simpātijas noteikti nebija vērstas pret asinskārāko revolucionāru daļu, kura, dabiski, guva virsroku, jo citādi tas revolūcijas apstākļos nemaz nevarētu būt iespējami.
Stāsts (lai arī dažādiem aplinkiem un ne vienmēr koncentrējoties pilnībā pats uz sevi) vēsta par kādu vīru, kurš ilgus gadus pavadījis Bastīlijas cietumā, pēc atpestīšanas viņš ar ļoti nopietnām grūtībām spēj maz pamazām atgriezties pie normālas cilvēka dzīves, taču šo dzīvi nedara vieglāku apstāklis, ka viņa vienīgajā meitā ir iemīlējies vīrietis, kura mierīgi tēvs un onkulis ir apkopojums visiem tiem sliktākajiem stereotipiem, kas mēdz attiekties uz aristokrātiju. Pats jaunais vīrietis gan ne pie kā personīgi nav vainīgs (līdz pie viņa tiek revolucionārā tiesa, kuras acīs, protams, irviens ir ja ne vainīgs tad vismaz potenciāli vainīgs).
Brīžiem Dikenss (manuprāt) pārmērīgi aizraujas ar to, ka viņas ir svarīgi, lai šī grāmata būtu tāds kā piedzīvojumu romāns, kuru jābūt aizraujoši lasīt, lai arī vismaz daļēji viņa motivāciju konkrētām izvēlēm es saprast varu. ama lielākā sāpe tikām ir tajā, ka tikai patiešām ļoti retos mirkļos šī grāmata mani patiešām spēja pārnest uz kādu no tām divām pilsētām, kamēr lielākoties tās lasīšanas procesā es cīnījos ar miegu. Tiesa, to es daru arī tagad. kad rakstu šīs rindiņas. Tomēr varu droši apgalvot, ka mazāk miegains es tāpat par šo grāmatu sajūsmā nebija - brīžiem tur aprakstītie gan notikumi, gan pat tēli šķiiet pārlieku banaāli. Neko vairāk savā aktuālajā kondīcijā gan tāpat neuzrakstīšu.
Pirmais, kas obligāti iekrīt acīs, ir pirmā rindkopa. Dikensam noteikti var pārmest itin daudz ko gan kā prozaiķim, gan kā cilvēkam, bet viņš nudien bija grāmatu pirmo teikumu meistars. Lūk, kā sākas "Stāsts par divām pilsētām": "It was the best of times, it was the worst of times, it was the age of wisdom, it was the age of foolishness, it was the epoch of belief, it was the epoch of incredulity, it was the season of Light, it was the season of Darkness, it was the spring of hope, it was the winter of despair, we had everything before us, we had nothing before us, we were all going direct to Heaven, we were all going direct the other way—in short, the period was so far like the present period, that some of its noisiest authorities insisted on its being received, for good or for evil, in the superlative degree of comparison only." Savā ziņā nav pat pārsteidzoši, ka turpmākās trīssimt (vai kā nu kurā izdevumā) lappuses nespēj turēt to līmeni, ar kuru tās aizsāktas.
Stāsts vēsta par Lielo franču revolūciju un dzīvi gan Parīzē, gan arī Londonā laikā ap šo vēsturiski patiešām ļoti svarīgo notikumu. Ja ņem vērā, ka Dikenss visā savā daiļradē (un domājams - arī personīgajā pārliecībā) bija nabago un apspiesto dziesminieks, nav brīnums, kurā pusē viņš nostājās Revolūcijas jautājumā. Vienlaikus - viņa simpātijas noteikti nebija vērstas pret asinskārāko revolucionāru daļu, kura, dabiski, guva virsroku, jo citādi tas revolūcijas apstākļos nemaz nevarētu būt iespējami.
Stāsts (lai arī dažādiem aplinkiem un ne vienmēr koncentrējoties pilnībā pats uz sevi) vēsta par kādu vīru, kurš ilgus gadus pavadījis Bastīlijas cietumā, pēc atpestīšanas viņš ar ļoti nopietnām grūtībām spēj maz pamazām atgriezties pie normālas cilvēka dzīves, taču šo dzīvi nedara vieglāku apstāklis, ka viņa vienīgajā meitā ir iemīlējies vīrietis, kura mierīgi tēvs un onkulis ir apkopojums visiem tiem sliktākajiem stereotipiem, kas mēdz attiekties uz aristokrātiju. Pats jaunais vīrietis gan ne pie kā personīgi nav vainīgs (līdz pie viņa tiek revolucionārā tiesa, kuras acīs, protams, irviens ir ja ne vainīgs tad vismaz potenciāli vainīgs).
Brīžiem Dikenss (manuprāt) pārmērīgi aizraujas ar to, ka viņas ir svarīgi, lai šī grāmata būtu tāds kā piedzīvojumu romāns, kuru jābūt aizraujoši lasīt, lai arī vismaz daļēji viņa motivāciju konkrētām izvēlēm es saprast varu. ama lielākā sāpe tikām ir tajā, ka tikai patiešām ļoti retos mirkļos šī grāmata mani patiešām spēja pārnest uz kādu no tām divām pilsētām, kamēr lielākoties tās lasīšanas procesā es cīnījos ar miegu. Tiesa, to es daru arī tagad. kad rakstu šīs rindiņas. Tomēr varu droši apgalvot, ka mazāk miegains es tāpat par šo grāmatu sajūsmā nebija - brīžiem tur aprakstītie gan notikumi, gan pat tēli šķiiet pārlieku banaāli. Neko vairāk savā aktuālajā kondīcijā gan tāpat neuzrakstīšu.
2022-03-18
comments powered by Disqus