Hard Times
Ar romānu "Grūtie laiki" noslēdzās mana ekskursija Čārlza Dikensa literārā mantojuma pasaulē. 2022. gada realitātē man gan neizbēgami nākas teikt, ka Dikenss savā grāmatā neapraksta sevišķi grūtus laikus, bet visai parastus - ne tev vājprātīgas karadarbības, ne miljoniem cilvēku, kas dodas bēgļu gaitās, ne mediju propagandas, ka genocīds ir kaut kas svētīgs un Dievam tīkams.
Grāmatas darbība risinās iedomātā pilsētā ar nosaukumu Kouktauna (Coketown), nosaukums laikam labāk atbilstu Holivudai nekā 19. gadsimta industriālai dzirnavu pilsētai, tiesa, turpinot šo pašu kokaīna asociāciju, ne jau tāpat vien "Singapūras satīns" Hugo Lasi sauca par Rīgas dzirnavnieku. Bet nē, grāmatā narkotikām nav nekādas lomas. Grāmatā ir vairāki nosacīti centrālie tēli un vairākas nozīmīgas sižeta līnijas. Ja tev var runāt par kāda tēla izaugsmi romāna gaitā, tad tā attiecas uz misteru Gregraindu, kurš sāk romānu ar monologu par to, ka bērniem skolā ir jāmāca fakti, fakti un tikai fakti, un no meitenes, kura nupat sākusi šajā skolā iet, mēģina izprasīt zirga definīciju, tikām uz romāna beigām viņš saprot, ka mērīt realitāti tikai ar faktiem tomēr nav pareizi. Savukārt viņa dēls Toms ir piemērs tēlam, kurš piedzīvo degradāciju - no normāla bērna līdz normālam nelietim.
Kolorītākais grāmatas varonis tikām ir vīrs, kurš varētu būt kalpojis par iedvesmu Monty Python skečam par četriem jorkšīriešiem - proti, šis tēls to vien dara, kā stāsta, cik ļoti viņš ir pats savas laimes kalējs, sācis dzīvi visskarbākajos apstākļos, bet izsities uz augšu. Ja nekļūdos, viņš sevi raksturo kā uzaugušu grāvī, kas tikai minimāli atšķiras no "We lived in a hole in ground" -> "You were lucky! We were evicted from our hole in the ground!" Kad šis vīrs apprec par sevi trīsdesmit gadus jaunāko Gregrainda meitu, kurai ir iegalvots, ka fakti liecina, ka šī ir laba izvēle, simpātiskāks viņš nekļūst, un arī citādi viņš atbilst tipiskam Dikensa nelietim. Un, kā jau tas raksturīgs Dikensam, vairums tēlu grāmatas beigās saņem pēc nopelniem (protams, ignorējot godīgo strādnieku, kurš stulbā veidā mirst, taču arī viņš vismaz mirst laimīgs).
Laikam es pat teiktu, ka no četriem šajā piegājienā lasītajiem Dikensa darbiem ("A Tale of Two Cities", "A Christmas Carol", "Oliver Twist", "Hard Times") šis man patika vislabāk, taču tāpat līdz līmenim "man patīk lasīt Dikensu" ir tālu, un man ir gandarījums, ka šī epopeja ir noslēgusies. Salīdzinoši liels robs manā literārajā izglītībā ir aizpildīts, taču, ja šis būtu pamatskolā rakstīts domraksts, tā nobeigumā es nekādi neiekļautu vārdus: "Izlasītie Čārlza Dikensa romāni - vēlmes iepazīt šī autora mazāk zināmos darbus rosinātāji".
Grāmatas darbība risinās iedomātā pilsētā ar nosaukumu Kouktauna (Coketown), nosaukums laikam labāk atbilstu Holivudai nekā 19. gadsimta industriālai dzirnavu pilsētai, tiesa, turpinot šo pašu kokaīna asociāciju, ne jau tāpat vien "Singapūras satīns" Hugo Lasi sauca par Rīgas dzirnavnieku. Bet nē, grāmatā narkotikām nav nekādas lomas. Grāmatā ir vairāki nosacīti centrālie tēli un vairākas nozīmīgas sižeta līnijas. Ja tev var runāt par kāda tēla izaugsmi romāna gaitā, tad tā attiecas uz misteru Gregraindu, kurš sāk romānu ar monologu par to, ka bērniem skolā ir jāmāca fakti, fakti un tikai fakti, un no meitenes, kura nupat sākusi šajā skolā iet, mēģina izprasīt zirga definīciju, tikām uz romāna beigām viņš saprot, ka mērīt realitāti tikai ar faktiem tomēr nav pareizi. Savukārt viņa dēls Toms ir piemērs tēlam, kurš piedzīvo degradāciju - no normāla bērna līdz normālam nelietim.
Kolorītākais grāmatas varonis tikām ir vīrs, kurš varētu būt kalpojis par iedvesmu Monty Python skečam par četriem jorkšīriešiem - proti, šis tēls to vien dara, kā stāsta, cik ļoti viņš ir pats savas laimes kalējs, sācis dzīvi visskarbākajos apstākļos, bet izsities uz augšu. Ja nekļūdos, viņš sevi raksturo kā uzaugušu grāvī, kas tikai minimāli atšķiras no "We lived in a hole in ground" -> "You were lucky! We were evicted from our hole in the ground!" Kad šis vīrs apprec par sevi trīsdesmit gadus jaunāko Gregrainda meitu, kurai ir iegalvots, ka fakti liecina, ka šī ir laba izvēle, simpātiskāks viņš nekļūst, un arī citādi viņš atbilst tipiskam Dikensa nelietim. Un, kā jau tas raksturīgs Dikensam, vairums tēlu grāmatas beigās saņem pēc nopelniem (protams, ignorējot godīgo strādnieku, kurš stulbā veidā mirst, taču arī viņš vismaz mirst laimīgs).
Laikam es pat teiktu, ka no četriem šajā piegājienā lasītajiem Dikensa darbiem ("A Tale of Two Cities", "A Christmas Carol", "Oliver Twist", "Hard Times") šis man patika vislabāk, taču tāpat līdz līmenim "man patīk lasīt Dikensu" ir tālu, un man ir gandarījums, ka šī epopeja ir noslēgusies. Salīdzinoši liels robs manā literārajā izglītībā ir aizpildīts, taču, ja šis būtu pamatskolā rakstīts domraksts, tā nobeigumā es nekādi neiekļautu vārdus: "Izlasītie Čārlza Dikensa romāni - vēlmes iepazīt šī autora mazāk zināmos darbus rosinātāji".
2022-04-03
comments powered by Disqus