Black Mirror Season 1
Par to, cik "Black Mirror" ir saistošs seriāls, man tik ļoti pieriebās klausīties pusdienās ar kolēģiem, ka neatlika nekas cits, kā vien sākt šo seriālu skatīties. Protams, sekojot šai pašai loģikai, nākamais solis būtu sākt spēlēt "Hearthstone", bet gribās cerēt, ka pret datorspēlēm man tomēr piemīt pietiekama imunitāte, lai šāds risks nebūtu sevišķi liels.
Seriāla tematika un risinājums šķita pietiekami interesanti, lai varētu tam dot iespēju - variācijas par nākotni (katrā sērijā cita), iztēlojoties to, kādos virzienos varētu aiziet mūsdienu tehnoloģijas un kādas tam visam varētu būt sekas. Pagaidām, kad ir noskatīta pirmā sezona (trīs sērijas, summā mazāk kā trīs stundas materiāla - itin adekvāts daudzums seriālam, manuprāt), raksturojums seriāla pamatdomai ir gaužām vienkāršs: tehnoloģijas ir sūds, kas padara mūsu dzīvi tikai sliktāku un nākotnē tās radīs vēl vairāk mēslu nekā tagad. Ievērojot to, ka mana dzīves uztvere šajā jautājumā ir itin saskaņota ar šādu pozīciju, varu "Black Mirror" tikai uzskatīt par kārtējo apstiprinājumu šāda viedokļa leģitimitātei.
Noskatījies pirmo sēriju, es biju diezgan tuvu tam, lai atmestu šim seriālam pavisam ar roku - lai arī pats koncepts (nolaupīta britu princese un nolaupītāji no premjerministra pieprasa kaut ko tik pazemojošu, ka grūti iedomāties, kā var šai prasībai piekāpties, lai arī atteikties no tās īsti nevar, zinot to, kā uz šādām lietām reaģē interneta vide) bija gana interesants, tomēr pārāk daudz tas līdzinājās gan seriālam "Sherlock", gan filmām "Zāģis". Tomēr mēs nepadevāmies (šķiet, ka Marinai arī bija mazāk iebildumu kā man), un varu teikt - tas bija pareizs lēmums.
Jau otrā sērija daudz labāk atbilda seriāla reklamētāju teiktajam par to, ka tas ir futūristisks (kamēr pirmajā patiesībā nebija nekā tāda, kas atšķirtos no šodienas), darbībai risinot orveliskā antiutopiskā pasaulē, kur cilvēki ir iesaistīti bezjēdzīgā ciklā darbs - virtuālā realitāte, turklāt arī darbā tā ir iespiedusies un kur ir īstenojies viens no reklāmdevēju sapņiem - tev ir aizliegts neskatīties reklāmas, ja vien tu nevēlies maksāt sodu. Savus nopelnītos līdzekļus vienīgais veids, kā tu vari tērēt, ir iegādājoties virtuālus sūdus. Principā šī sērija ir lielā mērā uzbrukums "in-game" pirkumiem, stulbiem TV šoviem un kaut kādā mērā arī pati sev.
Visubeidzot trešā sērija ir vēl divi pakāpieni uz augšu. Tu droši vien pazīsti to situāciju, kad strīdā ar citu cilvēku pret viņu izmanto argumentu "bet tu teici, ka tev patīk X" un pretī saņem "nekad mūžā neko tādu es neteicu. Ieēd biezpienu!" Un te tev "Black Mirror" pastāstīs, kā būtu, ja tavās acīs būtu videoreģistrators, kas visu ierakstītu un tev būtu iespēja sarunu biedram parādīt ierakstu, kurā viņš patiešām ir teicis, ka viņam patīk X. Izklausās vilinoši? Padomā vēlreiz! Rezultātā tu iegūsti pasauli, kur cilvēki visu laiku ir spiesti izlikties un nevar būt atklāti, jo jebkas nākotnē var tikt izmantots pret viņiem. Skeleti skapī nevar palikt par skeletiem skapī, tie vienmēr nāks gaismā, arī tad, ja visām iesaistītajām pusēm būtu labāk, ja tā nenotiktu. Cilvēki, kas dzīvo pagātnē, skatoties savu labāko dienu ainas, jo šodiena ir sūds. Secinājums - šādi apstākļi var būt pat sliktāki par mīšanos visu dienu ar velotrenažieri, ģenerējot elektrību un skatoties reklāmas, un sliktāki par to, kas premjeram bija jādara ar cūku. Un tas ir kaut kas tāds, uz ko mēs ejam, turklāt ejam apzināti un daļēji pēc pašu izvēles - viedtālruņiem sekojot tavai atrašanās vietai, tev iegādājoties videoreģistratoru vai Go-pro kameru, ko uzliec uz ķiveres un dokumentē, dokumentē, dokumentē.
Pilnīgi noteikti - skatīsimies arī nākamās sezonas, turklāt Black Mirror spēks ir tajā, ka tas nav no tiem seriāliem, ko tu vari izkost vienā vakarā (nevis tāpēc, ka tur būtu daudz sēriju un vajadzētu daudz laika, lai skatītos, bet vajag diezgan daudz laika, lai katru sēriju sagremotu).
Seriāla tematika un risinājums šķita pietiekami interesanti, lai varētu tam dot iespēju - variācijas par nākotni (katrā sērijā cita), iztēlojoties to, kādos virzienos varētu aiziet mūsdienu tehnoloģijas un kādas tam visam varētu būt sekas. Pagaidām, kad ir noskatīta pirmā sezona (trīs sērijas, summā mazāk kā trīs stundas materiāla - itin adekvāts daudzums seriālam, manuprāt), raksturojums seriāla pamatdomai ir gaužām vienkāršs: tehnoloģijas ir sūds, kas padara mūsu dzīvi tikai sliktāku un nākotnē tās radīs vēl vairāk mēslu nekā tagad. Ievērojot to, ka mana dzīves uztvere šajā jautājumā ir itin saskaņota ar šādu pozīciju, varu "Black Mirror" tikai uzskatīt par kārtējo apstiprinājumu šāda viedokļa leģitimitātei.
Noskatījies pirmo sēriju, es biju diezgan tuvu tam, lai atmestu šim seriālam pavisam ar roku - lai arī pats koncepts (nolaupīta britu princese un nolaupītāji no premjerministra pieprasa kaut ko tik pazemojošu, ka grūti iedomāties, kā var šai prasībai piekāpties, lai arī atteikties no tās īsti nevar, zinot to, kā uz šādām lietām reaģē interneta vide) bija gana interesants, tomēr pārāk daudz tas līdzinājās gan seriālam "Sherlock", gan filmām "Zāģis". Tomēr mēs nepadevāmies (šķiet, ka Marinai arī bija mazāk iebildumu kā man), un varu teikt - tas bija pareizs lēmums.
Jau otrā sērija daudz labāk atbilda seriāla reklamētāju teiktajam par to, ka tas ir futūristisks (kamēr pirmajā patiesībā nebija nekā tāda, kas atšķirtos no šodienas), darbībai risinot orveliskā antiutopiskā pasaulē, kur cilvēki ir iesaistīti bezjēdzīgā ciklā darbs - virtuālā realitāte, turklāt arī darbā tā ir iespiedusies un kur ir īstenojies viens no reklāmdevēju sapņiem - tev ir aizliegts neskatīties reklāmas, ja vien tu nevēlies maksāt sodu. Savus nopelnītos līdzekļus vienīgais veids, kā tu vari tērēt, ir iegādājoties virtuālus sūdus. Principā šī sērija ir lielā mērā uzbrukums "in-game" pirkumiem, stulbiem TV šoviem un kaut kādā mērā arī pati sev.
Visubeidzot trešā sērija ir vēl divi pakāpieni uz augšu. Tu droši vien pazīsti to situāciju, kad strīdā ar citu cilvēku pret viņu izmanto argumentu "bet tu teici, ka tev patīk X" un pretī saņem "nekad mūžā neko tādu es neteicu. Ieēd biezpienu!" Un te tev "Black Mirror" pastāstīs, kā būtu, ja tavās acīs būtu videoreģistrators, kas visu ierakstītu un tev būtu iespēja sarunu biedram parādīt ierakstu, kurā viņš patiešām ir teicis, ka viņam patīk X. Izklausās vilinoši? Padomā vēlreiz! Rezultātā tu iegūsti pasauli, kur cilvēki visu laiku ir spiesti izlikties un nevar būt atklāti, jo jebkas nākotnē var tikt izmantots pret viņiem. Skeleti skapī nevar palikt par skeletiem skapī, tie vienmēr nāks gaismā, arī tad, ja visām iesaistītajām pusēm būtu labāk, ja tā nenotiktu. Cilvēki, kas dzīvo pagātnē, skatoties savu labāko dienu ainas, jo šodiena ir sūds. Secinājums - šādi apstākļi var būt pat sliktāki par mīšanos visu dienu ar velotrenažieri, ģenerējot elektrību un skatoties reklāmas, un sliktāki par to, kas premjeram bija jādara ar cūku. Un tas ir kaut kas tāds, uz ko mēs ejam, turklāt ejam apzināti un daļēji pēc pašu izvēles - viedtālruņiem sekojot tavai atrašanās vietai, tev iegādājoties videoreģistratoru vai Go-pro kameru, ko uzliec uz ķiveres un dokumentē, dokumentē, dokumentē.
Pilnīgi noteikti - skatīsimies arī nākamās sezonas, turklāt Black Mirror spēks ir tajā, ka tas nav no tiem seriāliem, ko tu vari izkost vienā vakarā (nevis tāpēc, ka tur būtu daudz sēriju un vajadzētu daudz laika, lai skatītos, bet vajag diezgan daudz laika, lai katru sēriju sagremotu).
2017-02-18
comments powered by Disqus