Chernobyl

Seriālu par Černobiļu mēs skatījāmies ļoti nesteidzīgi, kā jau vispār pēdējā laikā skatāmies visu. Nav pat tā, ka nebūtu laika kino, bet lielākoties tam nav ļoti augstas prioritātes. Vienlaikus šis mini seriāls bija tāds, ka to ļoti gribējās prioritizēt jau pēc pirmās sērijas noskatīšanas. Kā lai arī nebūtu, beidzot visas piecas sērijas esam noskatījušies, un varu dalīties savos iespaidos.

Gadījumā, ja tu dzīvo uz citas planētas vai pilnīgi citā sociālajā burbulī, vai arī lasi šo tekstu vairākus gadus pēc tā tapšanas, un tu pilnīgi neko neesi dzirdējis par televīzijas HBO miniseriālu "Černobiļa", sākšu ar vispārīgu skaidrojošu informāciju. Tātad, piecu sēriju garumā tiek atainota pati Černobiļas AES katastrofa, tās momentānās sekas un novēršanas darbi. Seriālu ir uzņēmuši amerikāņi ar eiropiešu rokām - viss aktieru ansamblis ir no Eiropas, tāpat režisors (Johan Renck, primāri specializējies mūzikas video klipos) un, protams, filmēts arī ir Eiropā (galvenokārt Lietuvā), taču nauda ir no Amerikas, un arī scenārija autors, kas uzskatāms ar seriāla radītāju, ir amerikānis Kreigs Mezins, vislabāk zināms kā otrās un trešās "The Hangover" daļu scenārists. Taču šis seriāls galīgi nav Hangover stilā, ja tev radušās šādas bažas. Pirmais, ar ko tas aizrauj, ir netipiski lielā vērība pret detaļām, atveidojot astoņdesmito gadu PSRS. Manuprāt, visi ir pieraduši, ka Holivudas izpratne par jebkura laikmeta krieviem un Krieviju ir anekdotiska, tradicionāli piesaistot visādus serbus un poļus, lai viņi ar katastrofālu akcentu krieviski pateiktu dažus teikumus. Šeit tikām aktieri runā normāli, angļu valodā, iztiekot bez tizluma efekta, toties skatītāji var novērtēt to, cik daudz pūliņu ieguldīts tajā, lai visas sīkās detaļas - trauki, virtuves skapīši, atkritumu tvertnes utt. būtu autentiski. Un arī aktieru āriene ir nodrošināta iespējami līdzīga ne vien viņu atveidotajiem vēsturiskajiem cilvēkiem, bet arī padomiskajai identitātei - tādā veidā, ka visi varoņi (izņemot vienīgo nozīmīgo "kompilēto" tēlu, ko atveido Emīlija Vatsone) izskatās tādi... "panēsāti", pelēcīgi. Šis rūpīgais darbs, radot autentisku vidi, ir pirmais, ar ko seriāls "paņem" skatītāju, bet tā noteikti nav tā vienīgā vērtība.

Neviens apraksts par Černobiļu nevar būt pietiekami klišejisks, ja tajā neesi izstāstījis savas vai savas ģimenes atmiņas saistībā ar to. Man pašam gluži atmiņu par 1986. gada 26. aprīļa notikumiem nav, taču no vecāku atstāstītā zinu, ka manu tētii, kas strādāja Fizikas institūtā, darba vietā informācija par notikušo avāriju sasniedza ātrāk nekā PSRS to atzina publiski, tāpēc viņš steigā zvanīja manai mammai, lai viņa nekādā ziņā neiet ar mani ārā pastaigāties, taču bija par vēlu - jau bijām ārā. Un mans vēlākais bērnības slimīgums tika ar to saistīts, lai gan visticamākais, nekādas saistības vienam ar otru nebija. Tādas ļoti ierobežotas atmiņas.

Seriāla piecas sērijas ir ar ļoti nevienmērīgu katrā apskatīto laika posmu. Pirmā sērija ilgst mazāk kā diennakti - tā sākas ar avāriju un beidzas ar pirmajiem darbiem tās novēršanā, kā arī profesora Ļegasova piesaistīšanu tās novēršanā ar skaidrojumu, ka "situācija tiek kontrolēta". Otrajā sērijā pamazām sāk kļūt skaidrs mēslu apmērs - vismaz cilvēkiem iekšienē nav šaubu par to, ka reaktors patiešām ir uzsprādzis, pamazām beidzot sākas evakuācijas (sērijas periods - pāris dienas), trīs cilvēki tiek iesūtīti zem reaktora, lai nolaistu ūdeni. Trešajā sērijā ogļrači veic rakšanas darbus zem reaktora (kā vēlāk izrādās - tie nav nepieciešami), sākas izmeklēšanā jautājumā - kā šāda katastrofa varēja notikt un kas ir vainīgs (periods - pāris nedēļas). Ceturtā sērija ir emocionāli vissmagākā - tā vēsta par lielajām masām, kas bija iesaistītas avārijas seku likvidēšanā, ieskaitot mājdzīvnieku apšaušanu (periods - vairāki mēneši). Visubeidzot, pēdējā sērijā atainots (diezgan tāls no tā, kā tas notika realitātē) tiesas process, kurā par vainīgiem avārijā atzina trīs cilvēkus, ignorējot visus apstākļus, kas pieļāva to, ka cilvēciskas kļūdas varēja kļūt par tiešo iemeslu katastrofai (periods - viena diena).

Esmu lasījis daudz un dažādus šī seriāla vērtējumus. Protams, ka Kremlim tuvu stāvošie "mediji" to baisi kritizē, jo tajā negatīvā gaismā tiek rādīta PSRS vadība (un faktiski - visa iekārta), uzsverot to, ka iztapība un bailes uzņemties atbildību par jebkādu neveiksmi, komplektā ar nespēju atzīt savas kļūdas bija sistēmiska šīs valsts pazīme. Tas mani, protams, nepārsteidz. Kas gan šķiet interesanti, ka kamēr kino kritikas atsauksmes lielākoties sajūsmas pilnas, šur tur Rietumu liberālajā presē "Černobiļa" gan saņem savu daļu nepatikas, tai skaitā diezgan dīvainos veidos. Piemēram, ka tajā pārāk maz vainota sistēma un pārāk daudz - konkrētie cilvēki (absolūti nepiekrītu šādam vērtējumam), tad ir sūdzības par to, ka seriāls viešot fobiju pret atomenerģiju kā tādu (atkal jau man šādas sajūtas neradās, ja tev kāds apgalvo, ka AES nevajag nodarboties ar stulbiem eksperimentiem, nezinot, ko tu dari, diez vai tas ir apgalvojums, ka atomenerģija nebūtu jāizmanto). Līdz ar to vismaz daļēji man radās iespaids, ka kritiskajās atsauksmēs itin skaidri jūtams tas, par ko lielā mērā ir viss seriāls - kāda ir melu cena un kādas ir melu sekas. Proti, ja tev jau iepriekš ir bijis uzstādījums par kaut ko pateikt, ka tas ir galīgi garām, un tu aiz matiem pievelc argumentus, kas saskan ar tavu sākotnējo nostādni, tad diez vai var teikt, ka tu esi patiesības pusē.

Labi, pie joda kritiskās atsauksmes. Man seriāls ļoti patika. Tēma, kas "lasās" daudz plašāk nekā konkrētais stāsts par konkrēto incidentu (tas ir reizē personisks un vispārcilvēcīgs). Lieliska aktierspēle (arī aktieru - prototipu līdzība ir iespaidīga!), milzīgs darbs nodrošinot ticamību laikmetam un videi (patīkami, ka nav arī sajūtas, ka ar kaut ko būtu pārspīlēts, kas kopumā raksturīgs kino par pagātni - cilvēki nav padarīti par pārspīlētām parodijām). Izvairīšanās no pārmērīga klišejiskuma. Nopietns teorētiskais darbs apakšā (priecē, ka kā viens no pamatavotiem ir baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksejevičas darbs ar Černobiļas intervijām - proti, visa bāze nav neitrāls anglosakšu skatījums). Nenoliedzamas simpātijas pret "cilvēku parasto", kas ir spējīgs uz varoņdarbiem - vai tā būtu sistēmas veiktā smadzeņu skalošana vai kas, bet seriāla autors bija izteicies, ka tikai PSRS šāda katastrofa varēja notikt un vienlaikus tikai PSRS to būtu iespējams novērst, jo Rietumos šādi ar cilvēkiem neviens riskēt neuzņemtos. Jā, noteikti iesaku komplektā ar seriālu noklausīties tā oficiālo podkāstu, kur var uzzināt daudz ko par to, kā tas tapa un kāpēc tas tapa tieši tā.

Varu godīgi arī atzīt, ka pirms seriāla noskatīšanās manas zināšanas par to, kā Černobiļas katastrofa notika un kāpēc tā notika, bija diezgan minimālas. Daudz zināju par to, kas notika pēc tam - ieskaitot izcilo PSRS klusēšanu un noliegumus gan uz iekšu, gan āru, nospļaujoties par cilvēku veselībām un dzīvībām, bet par pašu incidentu zināju maz. Komplektā ar seriālu, protams, itin daudz visa kā arī izlasīju (tāpat vien video materiālam jau uzreiz neuzticēsies), un tagad vienā konkrētā vēstures epizodē jūtos daudz zinošāks, par ko arī paldies seriāla autoriem. Skati tur brīžiem galīgi nav patīkami un to nav viegli skatīties, bet noteikti ir tā vērts!
2019-06-22
9.0
comments powered by Disqus