Kazhes pierakstu burtnīca

Rītu gan es, gan Marina pavadījām skrējienā pa slēpošanas trasi (uz maiņām, ne jau abi reizē). Šoreiz pieķēros lietai kārtīgāk - astoņi apļi, bez jebkādiem sānsoļiem - tikai godprātīgs treniņu darbs, summā 15.7 kilometri, pusotra stunda skriešanas. Un tad - atkal sauna, atkal pelde. Atkal gandarījums.

Pirms izbraukšanas no kempinga ar Marinu vienojāmies, ka bērniem tiks tas, ko viņi visa ceļojuma gaitā bija lūgušies, bet pretī saņēmuši atteikumus. Turklāt, uzreiz vairākas lietas, ko viņi vēlējās, vienlaikus. Mikkeli pievārtē mītošais Piedzīvojumu un ūdens atrakciju parks (SuperPark Mikkeli) sevī apvieno trīs elementus: karuseļus, piepūšamās atrakcijas un baseinus. Kā teikt - vienā piegājienā iekrāso visus trīs laukumiņus un uz kādu laiku situācija kļūst mierīgāka. Bērniem gan neteicām, kurp dodamies - lai ir lielāks pārsteigums, un vienlaikus - mazāk spiegšanas ceļā.

Atšķirībā no brauciena uz Lotes zemi Igaunijā, kur uz valsts robežas Estere atšifrēja mūsu gala mērķi, šoreiz līdz pēdējam viņiem nekas skaidrs nebija. Pareizāk - viņi bija sapratuši, ka būs baseins, bet, ka būs ne tikai baseins - to nekādi nojaust nevarēja. Ieejas maksa šādam summārajam pasākumam bija normāla - kaut kas drusku virs 30 eiro no cilvēka, ja pareizi atceros. Varētu pārbaudīt - bet kāda no tā jēga? Kad tu šo tekstu lasīsi 15 gadus pēc tā uzrakstīšanas postapokaliptiskā pasaulē, kāda gan būs starpība, cik 2026. gadā bija jāmaksā par atrakciju parka apmeklējumu? Aktuāli būs vien tas, vai tā ir laba vai slikta vieta, kur paglābties no zombijiem. Ja nu kas, atbilde ir: īsti nezinu, neesmu par to domājis.

Sākām mēs ar karuseļiem. To nav super daudz, bet mūsu bērnu vajadzībām - pietiekami. Un teju visi no tiem tādi, ka šiem abiem atļauti. Bija tikai viens tāds, kur ieeja no divpadsmit gadiem, to vienu reizi notestēju es, un jāsaka - man pietika, tā nebūt nav, ka es izbaudu ekstremālu šūpošanos. Visu pārēo varēja arī Jurģis. Šiem abiem viss ļoti patika, Estere īpaši "uzsēdās" uz vilcieniņu, kas brauc vispirms uz priekšu, tad atpakaļgaitā. Jurģim, kuram bija man tur jāsēž blakus, iemācīju, ka braucot kalniņā uz priekšu, kliedzām: "Uuuuiiii!", bet atpakaļ: "Iiiiuuuu!" Diezgan daudz laika pavadījām, šaudoties ar bumbiņām pa plastmasas dinozauru (tas varētu būt tuvākais ekvivalents "zeķu šaujamajai mašīnai", kas ir Jurģa mīļākais elements vakara pasaciņu laikā). Tad bērni izlēkājās pa piepūšamajām atrakcijām (par to man nekā stāstāma nav), un varējām doties uz baseinu zonu.

Te jāpiebilst, ka baseinos nebija super silts - kā jau var sagaidīt no pasākuma ārā, ūdens temperatūra nebija super augsta, kas somu bērniem vispār nav šķērslis. Jurģim - ir gan. Un arī peldēt viņš nemāk, līdz ar to nošļūcis pāris reizes pa kādu slīdkalniņu, Jurģis paziņoja, ka viņam pietiek, un trīcēdams, ietīts dvielī, apmetās ļežakā. Esterei gan viss bija labi. Jā, uz pirti, protams, mūsu bērni iet atteicās, lai gan skaidrs, ka šādā vietā tā vispār nebija karsta. Labi, uz kādu brīdi atstāju Marinu un Esteri pie baseiniem, bet ar Jurģi devāmies uz tām aktivitātēm, kas viņam vairāk piemērotas. Neko daudz negribu rakstīt par bērnu pieredzi, braucot ar mazajiem kvadricikliem, jo tas baigi izklausītos pēc seksisma. Tāpēc teikšu vien to, ka Jurģis šo aktivitāti izbaudīja. Braucienu ar Golfa auto gan neviens super neizbaudīja, šiem transporta līdzekļiem pietrūkst gan uzrāviena, gan maksimālā ātruma. Nez, kāpēc tā?

Grūtākais šī atrakcijas parka apmeklējumā bija tikšana no tā prom - pat Estere bija pietiekami uzvilkusies, lai sāktu protestēt, par Jurģi nemaz nerunājot. Beigās kaut kā ārā tikām (bez skandāla). Viens no faktoriem par labu prom braukšanai bija tāds, ka bijām kategoriski noteikuši: šeit mēs neko ēdamu nepirksim (dārgi un nekvalitatīvi - tā vēstīja arī visas atsauksmes), tāpēc paēdām pirms atrakciju parka, bet nākamo reizi - pēc.

Mikkeli kā pilsēta pat tādu statistiķi kā mani sevišķi neinteresēja, bet viens konkrēts elements tajā gan. Proti, dzelzceļa stacija, precīzāk, pie tās novietotais vagons. Tas piederējis Somijas armijas virspavēlniekam Karlam Gustavam Mannerheimam. Viņa veidotā valsts aizsardzības sistēma jeb Mannerheima līnija ir būtisks iemesls tam, ka Somiju, atšķirībā no Baltijas valstīm, sarkanā impērija neaprija. Un tieši Mikkeli kara laikā atradās Somijas armijas štābs. Savukārt šajā vilcienā Mannerheims cita starpā tikās ar otro no šausmoņiem - nesekmīgo mākslinieku (nevis bandītisko semināristu).

Līdz Lahti, kuras tuvumā bija plānots nakšņot, atlika vēl ~130 kilometri braukšanas. Šķiet, ka pēc dažādajām atrakcijām bērni bija noguruši, un abi mašīnā aizmiga. Vai vismaz Jurģis noteikti. Vai vismaz tā es to atceros. Tā nu mēs nonācām kempingā Lahti pievārtē.

Šajā kempingā mēs jau bijām pērn, un pavadījām tur pat vairākas naktis. Metsila, vai kaut kā tamlīdzīgi to varētu saukt latviešu valodā. No pagājušā gada ar to saistījās divas būtiskākās atmiņas: piepūšamās atrakcijas un pīles. Par pirmajām bija jāmaksā papildus, no otrajām jāuzmanās, lai tās neatnāk apkakāt pie telts izliktās mantas. Šoreiz no abām lietām gan cerējām izvairīties: paliekot kempingā tikai vienu nakti, sevišķa gulšņāšana pie telts nenotiek, kā arī bērni jau bija izdzīvojušies pa piepūšamajām atrakcijām Mikkeli, vairāk viņiem uz tādām pretendēt nevajadzētu. Vai ne? Ka tik ne tā! Protams, ka Jurģis, ieraudzījis, ka tādas te ir pieejamas, paziņoja - varbūt mēs varam no rīta kempingā palikt dažas stundas ilgāk, lai atrakcijas sāktu darboties? Un, nē, šādas iespējas mums nebija (ja cerējām paspēt uz prāmi), bet pat ja būtu - skaidrs taču, uz kaut ko šādu Marina un es neparakstītos.

Vakarā izlēmu vēl vienu reizi pārbaudīt - vai tiešām prāmis ir pareizajā datumā un no pareizās ostas. Ir. Viss kārtībā. Bet pag - kāpēc Jurģim ir bezmaksas biļete? Tā, esmu norādījis, ka viens bērns ir 6-17 gadus vecs, bet otrs 0-5. Nu, jā, pirms mēneša tā vēl bija, bet tagad taču vairs nav. Vispār jau lielā mērā tā bija sistēmas vaina - tur pirmajā solī tu norādi, kādās vecuma grupās ir bērni, otrajā - viņu dzimšanas datus, bet nekur nenotiek validācija tam, ka viens ar otru sakrīt. Protams, no manis atbildību šajā situācijā tas nenoņem, un atkal jau šajā situācijā esmu nofeilojis. Taču kaut ko darīt tagad diez vai ir vērts, aizbrauksim līdz check-in, tad noskaidrošu, kā šādā situācijā rīkoties. Marinai, protams, neteikšu neko, jo viņa, pirmkārt, satrauksies, un, otrkārt, norādīs, ka es esmu pamanījies otro reizi pēc kārtas kaut ko nočakarēt, pērkot prāmja biļetes. [spoiler alert: vēl pirms mēs nonāksim uz prāmja, Marina apskatīsies biļetes un ievēros, ka esmu nepareizi norādījis Jurģa vecumu]

Ko es darīju vakarā? Skatījos to, kā futbols kārtējo reizi neatgriezās mājās. Arī šajā kempingā bija daudz futbola skatītāju, bija pat kāds vīrs pie sava kempera izlicis ārā televizoru un krēslus, un meklēja sev kompāniju futbola baudīšanai. Diemžēl viņu sastapa tikai Marina, savukārt viņš sastapa tikai atteikumus un uz to brīdi, kad no telts iznācu es, lai viņam pievienotos, viņš bija jau padevies un iestūmis visu iekšā. Tā nu arī man salauztu sirdi, angļiem kārtējo reizi netiekot PK finālā, nācās piedzīvot vienatnē. Skumjš bija šis vakars, bet - lai jau. Kādreiz tas pārnāks mājās, tam joprojām ticu.

Mūsu pēdējo rītu Somijā, protams, uzsāku ar skrējienu. Kā nekā - Lahti apkārtnē šogad vēl nebija skriets. Golfs man punktu iedeva diezgan nepieejamu - ezerā, bet ne pārāk tālu no krasta, tālab izlēmu - aizskriešu vismaz maksimāli tam tuvu. Nācās gan skriet pa ceļa malu, taču agrā rīta stundā satiksme bija pietiekami mierīga, turklāt pēc pāris kilometriem nogriezos uz mazākas nozīmes ceļa, un tur satiksmes vispār nebija. Protams, vērtīgāk noteikti būtu bijis sevi patrenkāt pa slēpošanas trases pauguriem, kā to darīju pērn, kā nekā Gauja Trail 90 kilometru skrējiens nāca arvien tuvāk, taču gadās tādas reizes, kad slinkums (un atruna, ka mēģinu pildīt Golfu) izrādās noteicošais spēks.

Dienas plāni - nekādi vērienīgie. No Lahti jātiek līdz Helsinkiem, kur prāmis bija drusku pāri trijiem. Protams, būtu variants pa galvu, pa kaklu nesties uz Helsinkiem, lai kaut ko izstaigātu vēl pašā pilsētā, taču tam trūka motivācijas. Vispār tas ir ierasts, ka tuvāk ceļojumu beigām ieslēdzas maksimālā laiskuma režīms, un tā tas bija arī šoreiz. Lai šo laiskuma līmeni maksimizētu, izvēlējāmies uz Helsinkiem braukt nevis pa lielo šoseju, bet pa alternatīvo ceļu numur 140. To biju izmantojis, kad braucu uz Lahti ar riteni 2012. gadā. Pie vecā tilta drupām, kur toreiz biju aizmirsis savu velosaslēgu, gan nepiestājām. Galvenokārt - tādēļ, ka atceļā no Lahti tajā pašā braucienā saslēgu biju paņēmis, proti, cerību, ka tas 14 gadus vēlāk mani vēl gaidīs, nebija nekādu. Dažas reizes piestājām pie kāda slēpņa, joprojām sekojot principam, ka gluži pie katra staba neapstājamies, bet tikai vietās, kur citi slēpņotāji attiecīgo vietu ir uzslavējuši. Piestājām arī kādā veikalā, lai atkal jau uz prāmi nedotos tukšiem vēderiem: gan apgādājāmies ar našķiem, gan paši uzēdām salātus, suši vai ko tamlīdzīgu. Jā, par pēdējo runājot: pusdienām mūsu standarta variants šajā braucienā bija kādā no lielajiem pārtikas veikaliem apmeklēt salātu bāru, kas nodrošināja bērniem iespēju izvēlēties tikai tādus produktus, ko viņi patiešām ēdīs, Marinai - tikt pie suši, bet man - plašu bezgaļas uztura piedāvājumu. Šis noteikti bija pilnvētīgāks uzturs par pārtikšanu no bulciņām, kas būtu alternatīva, un droši vien arī patīkamāks nekā kebabu diēta.

Beigās pat sanāca tā, ka nemaz tik mežonīgi agri mēs ostā neieradāmies. Gluži tāpat kā pērn ne no pirmās reizes atradām, kur vispār ir auto iebraukšana uz prāmi, tomēr šoreiz rindā iestājāmies savu pusotru stundu pirms izbraukšanas. Piebraucu pie lodziņa, gaidot - kā būs jārisina situācija ar Jurģa nepareizi norādīto vecumu. Izrādījās - nekā nebija jārisina, darbiniece tam uzmanību nepievērsa. Labi, ka tā - štrunts par desmit eiro, kas jāmaksā par lielāku bērnu, galvenais - nebija kaut kādu birokrātisku pērļu. Protams, kā jau to varētu sagaidīt - reizē, kad uz prāmi ieradāmies savlaicīgi, tā izbraukšana kavējās, un rindā nogaidījām ilgāk, nekā sākotnēji to bijām paredzējuši. Bet tā jau tie Mērfija likumi darbojas.

Kad beidzot tikām uz prāmja, izrādījās, ka savā ziņā Cargo prāmis bija foršāks par šo. Tur vismaz bija vietas, kur varēja normāli sēdēt, neatrodoties kādas kafejnīcas zonā, kamēr šeit cilvēku daudz, vietas - maz, uz klāja apstākļi ne visai. Labi, ka vismaz brauciens īsāks nekā turpceļā. Tomēr tāpat biju priecīgs, kad šis bija garām.

Tallinā Raitis mūs jau gaidīja, taču vispirms, protams, nonācām neizbēgamajā pēcprāmja korķī, kuru apbraucām ar pamatīgu līkumu, un ieradāmies vēlāk, nekā sākotnēji cerēts. Nekādu papildu aktivitāšu šajā vakarā, šķiet, nebija. Sēdējām un pļāpājām. It īpaši Marina un Raitis - proti, es aizgāju gulēt ap pusnakti, lai no rīta varētu piecelties paskriet un uzlādēt mašīnu, un būtu normāli izgulējies, zinot, ka man tomēr vēl no Tallinas līdz Rīgai būs jāaizstūrē, un arī ar to diena ne tuvu nebeigsies, viņiem šādas vajadzības nebija.

Agrā rīta stundā devos īsā skrējienā (lai savāktu nedaudzos kilometrus, kas vēl bija nepieciešami nedēļas normai), pie reizes - aizvedu mašīnu lādēties. Tur sanāca viss maksimāli optimāli - skrējienam man vajadzēja tieši tik daudz laika, cik vajadzēja arī auto uzlādei, līdz ar to var teikt, ka šajā konkrētajā reizē auto uzlāde vispār nebija saistīta ar nekādām papildu neērtībām.

Tad - ātras brokastis, atvadas no Raita (kurš, starp citu, šajā dienā arī brauca uz Rīgu), mantu nogādāšanā mašīnā un - aidā, ceļā!

Viss, kas mums šajā dienā bija jāizdara: jāveic ceļš no Tallinas līdz Rīgai. Labi, patiesībā ne tikai tas, citādi mēs nemaz tik ļoti nebūtu steigušies. Vakarā sākās viens festivāls, uz kuru jau ceļojuma laikā biju nopircis biļeti, un līdz ar to baigi kavēties nevarēja. Precīzāk - vispār nevarēja kavēties, jo biju solījis Baibai un Irbei, ar kurām turp bija paredzēts braukt, ka trijos būšu Rīgā. Līdz ar to baigā čammāšanās nebija iespējama.

No Tallinas izbraucām starp astoņiem un deviņiem rītā. Līdz Ainažiem aizbraucām bez apstāšanās, bet tur bija nepieciešams uzlikt lādēties auto. Bija gan bažas - vai tas būs gatavs uzlādei, kā nekā braukts divas stundas, saulei spīdot. Tāpēc nolikām to kādu laiku atdzesēties, kamēr paši devāmies pastaigā pa Ainažu molu - bērni uz tā nebija bijuši. Pastaiga bija jauka, mazie priecīgi lēkāja pa akmeņiem, aizgājām līdz jūrai, kurā gan nepeldējāmies un nācām atpakaļ. Tiesa, ja ņem vērā, ka visu šo laiku mašīna bija nostāvējusi saulē, tās akumulators, kā šķiet, nebija pietiekami atdzisis. Proti, mums to gan izdevās uzlikt lādēties, taču pēc neilga laika uzlāde pārtrūka. Tiesa, kā es sarēķināju - ar veikto uzlādes daudzumu vajadzēja pietikt, lai mēs mājās ierastos ar saviem 15% baterijas. Parasti cenšamies zem 20% nenolaisties, bet paretām jau var iziet ārpus optimālās uzlādes zonas. Īsti citu variantu jau tāpat nebija.

Tad nu braucām tālāk, un patiešām diezgan precīzi trijos bijām mājās. Un apmēram pusotru stundu vēlāk jau biju ceļā uz Labu Dabu.

Ar to šis ceļojums mums bija noslēdzies. Tā laikā nobraucām aptuveni 3'200 kilometrus ar auto. Secinājums: doties uz Somiju ar elektromašīnu, arī tādu, kurai uzlāde nav uz super lielu kilometrāžu, var tīri komfortabli. Protams, ja būtu iecerēts mega plēsiens, kad tu mēģini vienas dienas laikā no Rīgas tikt līdz Oulu, nepieciešamība dzesēt akumulatoru pirms ātrās uzlādes, varētu grafiku drusku iedragāt. Bet, kā teikt - tā šobrīd nav mūsu problēma. Mums viss ir labi arī tāpat. Un, jā - gan jau, ka nākamvasar atkal dosimies kādā ceļojumā uz ziemeļiem no Rīgas.