Gadsimta kāzas
Lielais notikums ir iespējams! Kad Valmieras un tās tuvākās apkārtnes kriminālās autoritātes dēls precas ar parastu meiteni no ielas, Valmierā notiek gadsimta kāzas. Visi kabaljero, kovboji, kabarē dejojošās meitenes un citas sirdsdāmas ir gatavi šim notikumam, kas sola ne vien gadsimta kāzas, bet arī gadsimta paģiras. Taču tad notiek neiedomājamais - ļaundari no netālās Smiltenes nolaupa līgavu. Kāzu nebūs? Kāzu nebūs! Ja vien drošsirdīgais kāzu vadītājs Dži Rodeo un kaitinošās līgavas māsa nespēs atbrīvot nolaupīto līgavu, dodoties īpaši bīstamā misijā uz pašu laupītāju sirdi - Smilteni. Pilsētu, kur plūst Abuls, kur Tepera krastos stadionā uzauguši futbolisti, kas regulāri cīnās par pēdējām vietām pirmās līgas turnīrā un kur līdzās citiem izciliem apskates objektiem ir veikals "Pie Gvido".
Tāda, lūk, bija premisa kantrīmūziklam "Gadsimta kāzas", kas sarūpēja ja ne simtgades lielāko notikumu Valmieras vasaras teātra festivālā, tad desmitgades noteikti. Savā ziņā gan pagājušā gada festivāla svinīgā atklāšanas ceremonija bija jaudīgāka par šo - uz ielas pie Valmieras teātra notikušais desmitgades festivāla virsotņu popūrijs, kur piedalījās visi, visi. Taču šī gada notikums estrādē bija vērienīgāks ar to, ka tur bija iepriekš festivālā neredzēts skatītāju daudzums, ko veicināja mākslas nolaišanās pie tautas. Kantrī - tā tomēr nav tā māksla, ko var novērtēt tikai augstās skolās gājušie un kultūru ar mātes pienu uzņēmušie. Nē, tā ir normāla vieglās mūzikas forma, kura, kā zināms, radusies Smiltenē. Tas visam šim pasākumam piešķir vēl papildu devu ironijas - jo kā gan smiltenieši vispār kaut ko var nozagt no Valmieras gadsimta kāzām, ja šīs kāzas notiek cultural appropriation veidā, valmieriešiem piesavinoties Smiltenes kultūras mantojuma laurus? Kā lai arī nebūtu - kamēr pirms dažiem gadiem VVTF redzētie "Citi dziesmu svētki" tēmēja uz ļoti šauru potenciālās auditorijas daļu, "Gadsimta kāzas" bija paredzētas visiem.
Tas, protams, varētu uzreiz radīt pretreakciju: kas der visiem, neder nevienam. Taču, par laimi - tas nav šis gadījums. Kā nekā "kvadrifronieši" - un tieši viņi bija šī iestudējuma veidotāji - lieliski pieprot mākslu veidot reizē kā parodiju par kaut ko un darīt to arī no sirds, proti - tu reizē pilnā nopietnībā izturoties pret savu tēmu un arī pasmejoties par to. Un tieši tāds bija šis iestudējums. Skaļš, pompozs, grandzios, brīžiem līdzinoties ziepju operai savā saturā, iesaistot sižetā gan kartupeļu talku Alojā, gan purvu Pālē, gan siera rituālus Limbažos (siera vecajie - tā ir nopietna štelle!), gan kalnu slēpotājus Cēsīs vasarā. Izrādē bija daudz dažādu "viesmākslinieku", kas bija gan reģionālie pašdarbnieku kolektīvi, gan lieli profesionāļi no pilsētām kā rolands če un Sergejs Jēgers (kurus vairums skatītāju, domājams, zināja labāk nekā mēs). Lai arī uz izrādes plakātiem bija redzami "gadsimta kāzinieki" Ance Strazda un Klāvs Mellis, patiesībā viņi galīgi nebija šīs izrādes galvenās zvaigznes (Ances varone vispār izrādes sākumā tiek nolaupīta un nonāk gūstā Smiltenē bio tualetē), kamēr īstās izrādes zvaigznes ir Aleksandrs Bricis, Sabīne Tīkmane, Anta Aizupe, Anna Klišāne, Jānis Kronis un Maksims Busels(itin raibs kolektīvs, tā man gribētos uzsvērt!). Izrāde funkcionē primāri "road trip" pieejā, noskaņas ziņā līdzinoties "zelta ēras" Kusturicas filmām, tikai ar vesterna, nevis romu estētiku. Jā, sižetiski tas viss nav neko augstāka māksla par to sviestu, ko Rozulā vakaros stāstu bērniem par "cūku patruļas" piedzīvojumiem, un patiesībā tās asociācijas ar cūku patruļu ir ļoti spēcīgas, jo izrādē varoņi kādu laiku pārvietojas ar "tupeņvāģi", kā arī ar it kā mopēdu Rīga, kura blakusvāģa funkcijas pilda iepirkumu ratiņi, kamēr cūku patruļas transporta līdzekļu klāstu veido traktors, zāles pļāvējs un ķerra - kaut kas stipri līdzīgā kvalitātē. Bet man ar to vispār nav problēmu. Jā, muzikālais materiāls nav tāds, kādu es klausītos ikdienā (ne autentiskas kantrī/šlāgerkompozīcijas, ne Jēkaba Nīmaņa oriģināldziesmas, kas radītas šai izrādei), bet, ka saka - kad esi nonācis Smiltenē, uzvedies kā smiltenietis! Un tā mēs arī uzvedāmies - smējāmies, dziedājām līdzi, sitām plaukstas un līksmojām. Jo reizēm tieši to vajag. Un šis bija viens skaists vakars. Konkrēti mums gan - bez gadsimta paģirām turpinājumā. Un varbūt labi, ka tā.
P.S. Izrādē (vai vismaz tās tuvumā) bija arī gadsimta kazas. Kā nu bez tām!
Tāda, lūk, bija premisa kantrīmūziklam "Gadsimta kāzas", kas sarūpēja ja ne simtgades lielāko notikumu Valmieras vasaras teātra festivālā, tad desmitgades noteikti. Savā ziņā gan pagājušā gada festivāla svinīgā atklāšanas ceremonija bija jaudīgāka par šo - uz ielas pie Valmieras teātra notikušais desmitgades festivāla virsotņu popūrijs, kur piedalījās visi, visi. Taču šī gada notikums estrādē bija vērienīgāks ar to, ka tur bija iepriekš festivālā neredzēts skatītāju daudzums, ko veicināja mākslas nolaišanās pie tautas. Kantrī - tā tomēr nav tā māksla, ko var novērtēt tikai augstās skolās gājušie un kultūru ar mātes pienu uzņēmušie. Nē, tā ir normāla vieglās mūzikas forma, kura, kā zināms, radusies Smiltenē. Tas visam šim pasākumam piešķir vēl papildu devu ironijas - jo kā gan smiltenieši vispār kaut ko var nozagt no Valmieras gadsimta kāzām, ja šīs kāzas notiek cultural appropriation veidā, valmieriešiem piesavinoties Smiltenes kultūras mantojuma laurus? Kā lai arī nebūtu - kamēr pirms dažiem gadiem VVTF redzētie "Citi dziesmu svētki" tēmēja uz ļoti šauru potenciālās auditorijas daļu, "Gadsimta kāzas" bija paredzētas visiem.
Tas, protams, varētu uzreiz radīt pretreakciju: kas der visiem, neder nevienam. Taču, par laimi - tas nav šis gadījums. Kā nekā "kvadrifronieši" - un tieši viņi bija šī iestudējuma veidotāji - lieliski pieprot mākslu veidot reizē kā parodiju par kaut ko un darīt to arī no sirds, proti - tu reizē pilnā nopietnībā izturoties pret savu tēmu un arī pasmejoties par to. Un tieši tāds bija šis iestudējums. Skaļš, pompozs, grandzios, brīžiem līdzinoties ziepju operai savā saturā, iesaistot sižetā gan kartupeļu talku Alojā, gan purvu Pālē, gan siera rituālus Limbažos (siera vecajie - tā ir nopietna štelle!), gan kalnu slēpotājus Cēsīs vasarā. Izrādē bija daudz dažādu "viesmākslinieku", kas bija gan reģionālie pašdarbnieku kolektīvi, gan lieli profesionāļi no pilsētām kā rolands če un Sergejs Jēgers (kurus vairums skatītāju, domājams, zināja labāk nekā mēs). Lai arī uz izrādes plakātiem bija redzami "gadsimta kāzinieki" Ance Strazda un Klāvs Mellis, patiesībā viņi galīgi nebija šīs izrādes galvenās zvaigznes (Ances varone vispār izrādes sākumā tiek nolaupīta un nonāk gūstā Smiltenē bio tualetē), kamēr īstās izrādes zvaigznes ir Aleksandrs Bricis, Sabīne Tīkmane, Anta Aizupe, Anna Klišāne, Jānis Kronis un Maksims Busels(itin raibs kolektīvs, tā man gribētos uzsvērt!). Izrāde funkcionē primāri "road trip" pieejā, noskaņas ziņā līdzinoties "zelta ēras" Kusturicas filmām, tikai ar vesterna, nevis romu estētiku. Jā, sižetiski tas viss nav neko augstāka māksla par to sviestu, ko Rozulā vakaros stāstu bērniem par "cūku patruļas" piedzīvojumiem, un patiesībā tās asociācijas ar cūku patruļu ir ļoti spēcīgas, jo izrādē varoņi kādu laiku pārvietojas ar "tupeņvāģi", kā arī ar it kā mopēdu Rīga, kura blakusvāģa funkcijas pilda iepirkumu ratiņi, kamēr cūku patruļas transporta līdzekļu klāstu veido traktors, zāles pļāvējs un ķerra - kaut kas stipri līdzīgā kvalitātē. Bet man ar to vispār nav problēmu. Jā, muzikālais materiāls nav tāds, kādu es klausītos ikdienā (ne autentiskas kantrī/šlāgerkompozīcijas, ne Jēkaba Nīmaņa oriģināldziesmas, kas radītas šai izrādei), bet, ka saka - kad esi nonācis Smiltenē, uzvedies kā smiltenietis! Un tā mēs arī uzvedāmies - smējāmies, dziedājām līdzi, sitām plaukstas un līksmojām. Jo reizēm tieši to vajag. Un šis bija viens skaists vakars. Konkrēti mums gan - bez gadsimta paģirām turpinājumā. Un varbūt labi, ka tā.
P.S. Izrādē (vai vismaz tās tuvumā) bija arī gadsimta kazas. Kā nu bez tām!
2026-08-09
comments powered by Disqus