Ciemos pie Ziemassvētku vecīša: brieži, Kajāni, Kuopio
No rīta turpat pa Kemijervi devos paskriet. Pašā pilsētā nekā diži apskates vērta nav, un es jau arī nemaz nemeklēju, bet gan skrēju tur, kur Golfa acis rāda. Pirmo punktu man iedeva diezgan biežņā ezera krastā, nācās mazliet nobrist nost no takas, lai pie tā tiktu. Otrais - jau civilizētākos apstākļos, pilsētas parka teritorijā. Trešais nebija pilnībā sasniedzams, pats punkts bija ūdenī, bet pieskrēju tam relatīvi tuvu (no teritorijas, kura droši vien nebija īsti publiska). Atceļā uz kempingu vēl sastapu vienu zaķi, un tad jau finišs - knapi desmit kilometri.
Sevišķi ar Kemijervi apskati neaizrāvāmies, jo jau iepriekš bija noskaidrots, ka nekā sevišķa pašā pilsētā nemaz nav. Uzsākām ceļu uz Dienvidiem, šķērsojām atkal polāro loku, nu jau dienvidu virzienā. Šodien gan ziemeļbriežu bija daudz - gan atsevišķi eksemplāri, gan lielākas grupas - tādas, kas ganās kaut kur ceļa malā un arī tādas, kas ganās uz paša ceļa. Reizēm kāds steidzīgāks vietējais autovadītājs šiem signalizēja ar auto taures palīdzību, taču briežiem par to bija diezgan dziļi violets. Piestājām slēpņu rekomendētās vietās - pie kādas neaktīvas dzelzceļa stacijas,kur Jurģis gan satraucās, ka es to fotografējot kāpu uz sliedēm, par spīti tam, ka tās ir aizaugušas ar krūmiem; pie bunkura, kas saglabājies no Manerheima līnijas laikiem un kur mūsdienās lielāko apdraudējumu rada paši mazākie no droniem - kaitinošie Somijas odi, un laiku pa laikam - atkal jau pie ziemeļbriežiem, kurus sastapām ar izteiktu regularitāti.
Lai nebūtu jāpēta, kur un kādos apstākļos uzņemta katra šim rakstam pievienotā ziemeļbriežu bilde, salikšu čupiņu ar tām zem šīs rindkopas, lai tu gūtu vismaz nelielu ieskatu eksemplāros, ar kuriem krustojās mūsu ceļš. Vari šīs bildes pārtīt, un vairāk tev nenāksies skatīties uz ziemeļbriežiem šajā rakstā (ok, ar vienu izņēmumu).
Jāatzīst, ka nekādu sevišķu piedzīvojumu un populāru pieturas punktu šajā dienā mūsu maršrutā nebija, taču braukt pa Somijas austrumiem tāpat ir patīkami, ja salīdzina ar uz Rovaniemi ejošo maģistrālo šoseju, te šķiet daudz rāmāka dzīve, tāpēc arī brieži vazājas nepieskatīti. Mūsu dienas mērķis (nosacītais, jo arī tā galā patiesībā nekā ievērības cienīga nav) bija Suomussalmi. Tā atrodas nedaudz uz Dienvidiem salīdzinoši ar Oulu (kuras tuvumā par ziemeļbriežu sastapšanu var pat nesapņot), tikām Austrumos tie tev vēl ir novērojami. Līdz ar to nākotnei der zināt - ja vēlies sastapt briežus, bet negribi braukt pārāk tālu uz ziemeļiem, Somijas austrumi būs pareizā izvēle.
Šajā reizē mums gadījās vismazāk urbānais no visiem kempingiem - Kangasjoki kempings savus 10 kilometrus uz dienvidiem no Suomussalmi, kas patiešām atrodas upes krastā, ir neliels kempings un, iebraucot tā teritorijā, man pat nebija pārliecības, vai tas vispār šobrīd strādā. Kā izrādās - kempings bija strādājošs, vienkārši tam nesen nomainījušies īpašnieki, un vēl notiek visādi pārbūves darbi, atjaunojot teritorija, kur, cik var saprast, bija pamatīgi noplukusi. Jaunie īpašnieki ir ukraiņu pāris, kuri, kā var redzēt, vēlas šo kempingu padarīt daudz smalkāku nekā tas bijis iepriekš. Piemēram, tualetes zonā uzstādot akmens izlietnes. Būtu interesanti te atgriezties pēc gada vai diviem, lai saprastu, vai viņu izvēlētais ceļš var būt sekmīgs.
Šis mums kļuva par pirmo kempingu, kur telti nācās būvēt izteikti akmeņainā vietā un iespējas iedurt mietiņus zemē nebija. Aizgāju pavaicāt saimniekam, vai var no viņa aizņemties āmuru (iepriekšējos braucienos novērots, ka tādi parasti ir līdz katram vācietim ar kemperi, bet šeit mums tādi nebija pieejami, izņemot mūs te galvenokārt bija motociklisti namiņos). Saimnieks āmuru laipni aizdeva, bet vēlējās to drīz dabūt atpakaļ, jo tas tika lietots - kā jau teikts, darbi kempingā turpinās. Pēcāk ieēdām zem nojumes vakariņas un tad spēlējām ceļojuma laikā nopirkto jauno Ziemeļvalstu vilcieniņu spēli. Jā, tā bija viena no šī ceļojuma jaunajām pozitīvajām pieredzēm: Estere beidzot ir gatava spēlēt vilcieniņus! Jurģis tikām ir gatavs sūdzēties, ka viņš nemāk, taču vismaz pārmērīgi spēlēšanai netraucēja. Un labi, ka viņš šo spēlēt nevar: vakaros teltī mēs regulāri spēlējām "Lama", un tur katru reizi bija skandāls: vienmēr, kad Jurģis zaudēja kādu partiju, bet vienu reizi, kad zaudētājiem pienācās konfektes, Jurģis tāpat skandalēja, jo tad viņš, savukārt, pārāk bieži uzvarēja. Nav viegli. Nekā cita ievērības cienīga šajā vakarā nebija.
Nākamajā rītā devos vienā diezgan garlaicīgā skrējienā pa šosejas malu - pat līdz Suomussalmi no turienes tikt nebija iespējams (vismaz man atvēlētajā laikā). Cerēju īstenot vienu ieceri - skrējienā sastapt kādu ziemeļbriedi, taču tas izdevās vien daļēji. Proti, biju paļāvies uz vietu pusceļā starp kempingu un pilsētu, jo tur iepriekšējā dienā briežus bijām redzējuši vairākkārt (bija sanākusi braukāšana šurpu-turpu), taču nekā - tur briežu nebija. Toties vienu eksemplāru ieraudzīju jau pie tās vietas, kur man vajadzēja griezties mežā uz kempingu, nācās gan uzskriet drusku kalniņā. Tomēr izrādījās, ka skrējējs ziemeļbriedim šķiet daudz bīstamāks nekā automašīna, un tas no manis noslēpās kaut kur krūmos, līdz ar to, sekojot "pics or it didn't happen" principam, jāatzīst - it didn't happen. Līdz ar to nācās vien man ziemeļbriedi pašam uzzīmēt, lai būtu pieejams vismaz falsificēts pierādījums.
Rīta cēlienā beidzot pēc ilgāka tukšā perioda (faktiski pēdējā normālā pilsēta, kuru bijām apmeklējuši, bija Rovaniemi pirms teju 500 kilometriem) nonācām pilsētā, kuru vērts apskatīt: Kajāni (Kajaani). Nekāda megapole tā nav (32. lielākā Somijā), taču šajā pilsētā ir vienas no dīvainākajām pilsdrupām, kādas man nācies redzēt: uz tām ir uzbūvēts tilts. Šis novietojums ir patiešām dīvains, kaut kādā mērā interesanti pat uzzināt, kā tieši tas ir sanācis, jo mijiedarbība starp tiltu un pili šeit ir kaut kas stipri dīvains.
Vēl Kajāni ir piemineklis leģendārajam Heiki Savolainenam - vingrotājam, kas izcīnījis medaļas piecās secīgās Olimpiskajās spēlēs. Nav tā, ka es pārmērīgi fanotu par visādiem olimpiskajiem atlētiem, taču nevar noliegt - sasniegums iespaidīgs, īpaši, ja ņem vērā, ka Savolainena karjerā bija arī nopietns pārtraukums: viņa trešās un ceturtās olimpiskās spēles šķīra 12 gadu pārtraukums, ko izraisīja Otrais pasaules karš, kura laikā Savolainens bija kara ārsts. Un lielu daļu savas dzīves viņš aizvadīja tieši Kajāni, tāpēc arī piemineklis.
Bijām tur arī izstādē, faktiski pat divās. Vispirms izstaigājām pilsētas centrā baznīcas pagalmā izvietotu ekspozīciju ar visādām stilīgām "upcycling" veidā radītām skulptūrām, galvenokārt dzīvnieku un lielākoties - ar lieliem dibenu caurumiem. Pēc tam iegājām iekšā muzejā, kas izvietots bijušā policijas iecirknī un apvieno dažādus modernās mākslas darbu ar iespēju nobildēties autentiskā aizturēšanas kamerā ar butaforiskiem roku un kāju dzelžiem. Ekspozīcijas izmērs šķita optimāls: tā ir reizē daudzveidīga un neliela. Mans absolūtais favorīts: no veciem apaviem veidoti milzu kukaiņi un ziedi.
Vakarpusē sasniedzām Kuopio - pilsētu, kuras kempingā mums bija paredzēts palikt divas naktis (gan tālab, ka tā ir relatīvi liela, gan tādēļ, ka tur otrdienas vakarā plānoju iet skatīties futbolu). Te kempings atkal bija gana tuvu pilsētai, un pietiekami liels un civilizēts (un - vismaz divtik dārgāks nekā mežā pie upes). Aizgājām vakara pastaigā pa kempinga apkārtni, tās spilgtākā daļa bija Marinas "pazušana bez vēsts", dodoties kaut kur brikšņos pēc slēpņa. Ejamais attālums it kā bija neliels, taču mēs viņu pamatīgi nogaidījāmies un sākām pat satraukties. Jā, un pie reizes izpētījām, ka šis apvidus bija lieliski piemērots, lai veiktu drusku intensīvāku skrējienu: netālu no kempinga bija aptuveni pusotru kilometru gara distanču slēpošanas trase ar trim itin glītiem kalniņiem, kur vismaz es cerēju drusku padzenāt kājas, domājot par tuvojošos Gauja Trail.
Tā es arī nākamajā rītā darīju: devos skriet pa šo trasi. Šajā reizē gan nebija tā, ka es visu laiku skrietu tikai trases apļus, drusku izpētīju arī tuvāko apkārtni, tomēr salīdzinoši ar dažiem iepriekšējiem skrējieniem, šis atkal bija ar augstāku intensitāti. Un pēc skrējiena beigām izmantoju mūsu kempinga bonusu: rīta saunu. Vispār jau, šķiet, pat vairums somu iešanu saunā no rīta uzskata par dīvainu padarīšanu, taču tieši no skrējēja viedokļa, manuprāt, lielisks risinājums: tu no rīta aizej paskriet, tad ieej saunā pakarsēties, nopeldies ezerā, vēlreiz ieej saunā, nodušojies un faktiski jau liela daļa obligāto šīs dienas plāna punktu izpildīta, var pat teikt, ka esi kaut kādus karstuma treniņus veicis.
Pēc brokastīm aizbraucām pastaigāties pa Kuopio. Devāmies uz pilsētas muzeju, kas primāri veltīts pilsētas vēsturei, taču tajā ir arī ekspozīcijas daļa "natural history" muzeja veidā ar dzīvnieku izbāzeņiem (jāatzīst - neesmu liels fans), kā arī ar mamuta modeli - tas ir foršs, lai arī tas gan nav izbāzts mamuts (kas varbūt tomēr arī man šķistu stilīgs). Un tur bija aktuālā izstāde, kas veltīta kosmosam - interaktīva un futūristiska, ar iespēju visu ko sadarīt pašam. Šķiet, ka Marina un es tās iespējas novērtējām vairāk nekā Jurģis un noteikti vairāk nekā Estere, kuru uzrunāja vismazāk digitālā visas šis ekspozīcijas daļa.
Droši vien, ka mēs Kuopio ieēdām pusdienas (pieņemšu, ka tā būs bijusi tā reize, kad paviesojāmies Somijā tradicionālajā Koti picēriju tiklā), un, protams, pabijām dzelzceļa stacijā, jo kā gan vilcieniņu spēlētāji bez tā. Bet tad aizvedu ģimeni atpakaļ uz kempingu, lai pats dotos skatīties futbolu. Par to, ko pieredzēju KuPS un Vardar spēlē rakstīts jau iepriekš, te varu vienīgi pieminēt, ka man sanāca mazliet fušieris izlādējušās telefona dēļ: biju no Marinas spēles laikā ziņu par vakariņām, kur kaut kas bija teikts par nepieciešamību nopirkt mērci pie dārzeņiem, kā arī izdarīju (ar izlādējušos telefonu nevarēju apskatīties, kas konkrēti tur bija rakstīts). Kā izrādījās - Marina bija rakstījusi, lai es nopērku dārzeņus pie mērces, nevis otrādi. Nu, jā - vismaz mums tagad bija vairāk mērces. Un vispār jau visu ko Marina arī iepriekš bija nopirkusi, un pārējie bija paēduši, līdz ar to tik traki tas viss nebija. Arī stadiona un kempinga savstarpējais novietojums bija tik labs, ka pat ar beigtu telefonu nebija problēmas "atgriezties mājas" - izbrauc uz galvenās ielas, un tur jau pēc brīža ieraugi pirmo norādi kempinga virzienā.
Līdzās mazliet sajauktajām vakariņām kempingā šajā vakarā bija interesanti novērot cilvēkus: proti, tas bija Pasaules kausa pirmā pusfināla vakars un it visur varēja redzēt cilvēkus, kas ir iegrimuši ekrānos, un katram no viņiem ekrānā rādīja vienu un to pašu. Spānija pret Franciju. Planšetēs, kemperu televizoros, mobilajos telefonos - it visur futbols bija karalis. Un katrs tam sekoja pats par sevi. Es arī. Pareizāk - es tā darīju līdz rezultātam 2:0 Spānijas labā, kas savu drusku palādēto telefonu atkal izslēdzu. Neticēju es tam, ka Francija spēs atdzimt. Un pamatoti neticēju. Uz šīs nots arī noslēdzu šo apraksta nodaļu.