Söhne und Planeten
Klemenss Zecs ir austriešu rakstnieks, kuram 2021. gadā Georga Bīhnera prēmija, prestižākais literārais apbalvojums vācvalodīgajās zemēs. Izmantojot Gētes bibliotēkas lieliskās iespējas lasīt kvalitatīvu vācu literatūru, fiziski nedodoties uz bibliotēku, iepazinos ar viņa debijas romānu "Dēli un planētas". Diemžēl šajā situācijā biju palaidis garām vienu būtisku detaļu - ka autors ir austrietis. Nezinu, kālab man ir šāda problēma, bet lielākoties esmu novērojis, ka no visiem vācvalodīgajiem autoriem manī vismazāko interesi parasti raisa tieši austriešu literāti. Ir divi izņēmumi: Kafka un Šniclers, bet biežāk ar no šīs zemes nākušām grāmatām man tuvas attiecības neveidojas, un jāatzīst, ka Zecs atbilst manam personīgajam stereotipam, nevis to lauž.
"Dēli un planētas" ir grāmata, kurā netrūkst spilgtu epizožu, uzplaiksnījumu, bet man galīgi nekļuva skaidrs, kas no tā visa sanāk kopā. Tās tēlu vidū ir jauns rakstnieks Renē Templs, kurš pieredzējušākajā kolēģī Karlā Zēnegerā saskata Skolotāju. Pats Skolotājs tikām tik ļoti labi ar saviem pienākumiem galā netiek, ne velti viņa dēls izdara pašnāvību. Grāmatas sižets galīgi nav lineārs, tās formas ir mainīgas, katra nodaļa savā stilā un manierē, un kopumā - pārāk sarežģīta literatūra, lai es to varētu izbaudīt (kā tas man arī visbiežāk ir ar austriešu autoriem). Tu it kā saproti katru vārdu, katru teikumu, bet jau rindkopas līmenī viss nav tik vienkārši. Ok, bija elementi, kas man tiešām patika - piemēram, varoņa mēģinājums lasīt kādu grāmatu (te visādu meta-līmeņu ir tik daudz, ka traks var palikt), ieskaitot nespēju koncentrēties, arī Zecam fragmentu atkārtojot vairākkārt un ne gluži identiskā veidā, kā nu strādā lasītāja prāts. Bet kā vienotu veselumu es to nudien nespēju saskatīt, iespējams, pie vainas grāmatas nosauktās planētas - tās ir pārāk lielas, lai es ar savu ierobežoto cilvēka saprātu tās varētu apjaust. Un šajā gadījumā laikam jau man arī vienkārši nav motivācijas sevi lauzt, mēģināt grāmatu lasīt vēlreiz cerībā, ka otrajā reizē tā kļūs skaidrāka. Vienkāršāk ir iet uz priekšu neatskatoties.
"Dēli un planētas" ir grāmata, kurā netrūkst spilgtu epizožu, uzplaiksnījumu, bet man galīgi nekļuva skaidrs, kas no tā visa sanāk kopā. Tās tēlu vidū ir jauns rakstnieks Renē Templs, kurš pieredzējušākajā kolēģī Karlā Zēnegerā saskata Skolotāju. Pats Skolotājs tikām tik ļoti labi ar saviem pienākumiem galā netiek, ne velti viņa dēls izdara pašnāvību. Grāmatas sižets galīgi nav lineārs, tās formas ir mainīgas, katra nodaļa savā stilā un manierē, un kopumā - pārāk sarežģīta literatūra, lai es to varētu izbaudīt (kā tas man arī visbiežāk ir ar austriešu autoriem). Tu it kā saproti katru vārdu, katru teikumu, bet jau rindkopas līmenī viss nav tik vienkārši. Ok, bija elementi, kas man tiešām patika - piemēram, varoņa mēģinājums lasīt kādu grāmatu (te visādu meta-līmeņu ir tik daudz, ka traks var palikt), ieskaitot nespēju koncentrēties, arī Zecam fragmentu atkārtojot vairākkārt un ne gluži identiskā veidā, kā nu strādā lasītāja prāts. Bet kā vienotu veselumu es to nudien nespēju saskatīt, iespējams, pie vainas grāmatas nosauktās planētas - tās ir pārāk lielas, lai es ar savu ierobežoto cilvēka saprātu tās varētu apjaust. Un šajā gadījumā laikam jau man arī vienkārši nav motivācijas sevi lauzt, mēģināt grāmatu lasīt vēlreiz cerībā, ka otrajā reizē tā kļūs skaidrāka. Vienkāršāk ir iet uz priekšu neatskatoties.
2021-10-24
comments powered by Disqus