Cloud Atlas
"Cloud Atlas" ir ļoti krāšņa un ambicioza filma. Kā gan citādi varētu būt, ja to ir radījuši brālis un māsa Vačovski (Matrix režisori) un Toms Tikvers (Run Lola Run). Filmas darbība izvēršas vairāku gadsimtu garumā un tā norit dažādos kontinentos, dažādās sabiedrībās, taču to visu caurvij kopīgas tēmas un noskaņas. Un aktieri, kuri dažādos laikmetos atveido dažādus personāžus. Reizēm te varētu runāt par pārdzimšanu, bet ne tādā mērā, ka Toma Henka atveidotais personāžs dažādos laikmetos ir viens un tas pats, lai gan - varbūt tomēr ir. Filmas centrālā doma ir tāda, ka neviens no mums nav vientuļa sala, bet mēs pastāvam tikai mijiedarbībā ar citiem un ikviens mūsu lēmums - labs vai slikts, nepaliks bez sekām, bet atspoguļosies citā vietā un laikā.
Seši dažādi stāsti katrs ir ar savu kino valodu, katrs ir ar savu noskaņu, taču morāle visiem, protams, ir viena. Pirmais no tiem risinās deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē, laikā, kad vēl bija atļauta verdzība. Nākamais - divdesmit gādsimta pirmajā pusē, kad biseksuāls talantīgs komponists piesakās par palīgu vienam no sava laikmeta dižgariem. Trešais - divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, kur žurnāliste mēģina atšķetināt mīklu, kuras dēļ mirst cilvēki un, iespējams, sprāgs atomreaktors. Ceturtais - mūsdienās, kad ne īpaši veiksmīgu grāmatizdevēju viņa paša brālis piespiedu kārtā ieliek veco ļaužu pansionātā. Piektais - 22.gadsimtā Neo-Seulā, kur mākslīgi radīta sieviete kļūst par revolūcijas līderi. Pēdējais - vēl gadsimtu vēlāk postapokaliptiskā pasaulē, kurā sadzīvo akmens laikmets un nākotnes tehnoloģijas.
Par šo filmu dzirdēju N.R. un Ziņģa sarunu, no kuras sapratu, ka filmā skatītājiem rodas daudz jautājumu, uz kuriem beigās vai nu tiek vai netiek sniegtas atbildes. Skatoties filmu, patiesībā nekādi jautājumi neradās, un nepieciešamība to skatīties vēlreiz, arī ne - viss lielos vilcienos ir skaidrs un tas, ka filmas gaitā netiek sniegtas atbildes, kā cilvēce nonāk no punkta A līdz punktam B, nemaz nešķiet būtiski. Vērts arī piebilst, ka tādas šīzes kā seriālā Lost, šeit nav.
Filma man patika - iespējams, tā nav gluži tik fenomenāla, kā to daži mēdz dēvēt, bet saturiski - noteikti iespaidīgāka nekā, piemēram, "Avatar" - daudz kompleksāka struktūra, daudz vairāk darba ieguldīts citās tehnoloģijās, ne tikai datorgrafikā, idejiski baudāms kino.
Seši dažādi stāsti katrs ir ar savu kino valodu, katrs ir ar savu noskaņu, taču morāle visiem, protams, ir viena. Pirmais no tiem risinās deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē, laikā, kad vēl bija atļauta verdzība. Nākamais - divdesmit gādsimta pirmajā pusē, kad biseksuāls talantīgs komponists piesakās par palīgu vienam no sava laikmeta dižgariem. Trešais - divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, kur žurnāliste mēģina atšķetināt mīklu, kuras dēļ mirst cilvēki un, iespējams, sprāgs atomreaktors. Ceturtais - mūsdienās, kad ne īpaši veiksmīgu grāmatizdevēju viņa paša brālis piespiedu kārtā ieliek veco ļaužu pansionātā. Piektais - 22.gadsimtā Neo-Seulā, kur mākslīgi radīta sieviete kļūst par revolūcijas līderi. Pēdējais - vēl gadsimtu vēlāk postapokaliptiskā pasaulē, kurā sadzīvo akmens laikmets un nākotnes tehnoloģijas.
Par šo filmu dzirdēju N.R. un Ziņģa sarunu, no kuras sapratu, ka filmā skatītājiem rodas daudz jautājumu, uz kuriem beigās vai nu tiek vai netiek sniegtas atbildes. Skatoties filmu, patiesībā nekādi jautājumi neradās, un nepieciešamība to skatīties vēlreiz, arī ne - viss lielos vilcienos ir skaidrs un tas, ka filmas gaitā netiek sniegtas atbildes, kā cilvēce nonāk no punkta A līdz punktam B, nemaz nešķiet būtiski. Vērts arī piebilst, ka tādas šīzes kā seriālā Lost, šeit nav.
Filma man patika - iespējams, tā nav gluži tik fenomenāla, kā to daži mēdz dēvēt, bet saturiski - noteikti iespaidīgāka nekā, piemēram, "Avatar" - daudz kompleksāka struktūra, daudz vairāk darba ieguldīts citās tehnoloģijās, ne tikai datorgrafikā, idejiski baudāms kino.
2012-12-30
comments powered by Disqus