Les Vacances
Man pašam par pārsteigumu izrādījās, ka kārtējā atlasītā lasīšanai grāmata franču valodā atkal bija viens no grāfienes Segīras romāniem bērniem (uz grāmatas vāka autora vārds nebija salasāms un neko vairāk kā grāmatas valodu es apskatījies nebiju). Atšķirība starp šo grāmatu un "Ēzeļa memuāriem" izrādījās vienīgi tajā, ka "Les vacances" manās rokās nonāca mazliet senāka - 19. gadsimta beigu izdevuma veidā (taču grāmatas beigās atrodamais bibliotēkas zīmogs liecina, ka tā nav bijusi ģimenes īpašums kopš izdošanas laikiem). Amizanti, ka pēc "Ēzeļa memuāru" izlasīšanas rakstīju, ka man ar vienu Segīras grāmatu būs gana, citas nelasīšu, bet jau pāris mēnešus vēlāk citu tomēr izlasīju. Līdz ar to tagad tālejošus secinājumus neizdaru - kas zina, kas vēl grāmatu plauktos atradīsies!
Šī grāmata ir noslēgums triloģijai, kuras pirmā grāmata - "Sofijas nedienas" - ir ilgtermiņā populārākais grāfienes darbs, kas, kā rādās, franču bērnu vidū tiek lasīts joprojām un svaigāko ekranizāciju piedzīvojis 2016. gadā Kristofa Onorē režijā. Neesmu lasījis pirmās divas daļas, bet tas droši vien arī nav tik svarīgi (ja jau pat Harijam Poteram es esmu lasījis tikai vienu daļu - otro, kālab lai es satrauktos par hronoloģiski pareizu 19. gadsimta franču bērnu literatūras iepazīšanu?).
Grāmata vēsta par divām radu ģimenēm, kas kopā pavada vasaras brīvdienas (faktiski - par ģimenes bērniem, pieaugušajiem tur ir diezgan minimāla loma) - par rotaļām, par drāmām, par konfliktiem un visu, ko nu tādā bērnu grāmatā var sagaidīt. Ir tur sava deva piedzīvojumu stāsta, kad pārrodas par pazudušiem uzskatīti tēvs un dēls, kuri pavadījuši piecus gadus pie Amerikas pamatiedzīvotājiem (nojaušu, ka tā posma apraksts, ieskaitot regulāru vārda "mežoņi" lietojumu, itin droši ierindo "Brīvdienas" rasistiskās literatūras plauktiņā, bet man diezgan nospļauties par šādām birkām, jo īpaši ja tās attiecina uz darbiem, kas tapuši pilnīgi citā laikmetā ar pilnīgi citu dominējošo pasaules uztveri kā mūsdienās). Protams, kā jau pieklājas bērnu literatūrai, jūtams ir audzinošais elements - jo kālab gan lai vispār kāds rakstītu grāmatas bērniem, ja ne ar mērķi viņiem skalot smadzenes, kas šajā grāmatā atbilstoši savam laikmetam ir īpaši naivs, bet tas man sevišķi netraucēja. Lasījās gana viegli, pietiekami saistoši, ja salīdzina ar grāmatu par ēzeli es pat teiktu - izteikti sakarīgāka bērnu grāmata, kuru es varbūt būtu gatavs lasīt arī savam bērnam. Un, protams, jo vairāk lasu franču mēlē, jo vieglāk lasās.
Šī grāmata ir noslēgums triloģijai, kuras pirmā grāmata - "Sofijas nedienas" - ir ilgtermiņā populārākais grāfienes darbs, kas, kā rādās, franču bērnu vidū tiek lasīts joprojām un svaigāko ekranizāciju piedzīvojis 2016. gadā Kristofa Onorē režijā. Neesmu lasījis pirmās divas daļas, bet tas droši vien arī nav tik svarīgi (ja jau pat Harijam Poteram es esmu lasījis tikai vienu daļu - otro, kālab lai es satrauktos par hronoloģiski pareizu 19. gadsimta franču bērnu literatūras iepazīšanu?).
Grāmata vēsta par divām radu ģimenēm, kas kopā pavada vasaras brīvdienas (faktiski - par ģimenes bērniem, pieaugušajiem tur ir diezgan minimāla loma) - par rotaļām, par drāmām, par konfliktiem un visu, ko nu tādā bērnu grāmatā var sagaidīt. Ir tur sava deva piedzīvojumu stāsta, kad pārrodas par pazudušiem uzskatīti tēvs un dēls, kuri pavadījuši piecus gadus pie Amerikas pamatiedzīvotājiem (nojaušu, ka tā posma apraksts, ieskaitot regulāru vārda "mežoņi" lietojumu, itin droši ierindo "Brīvdienas" rasistiskās literatūras plauktiņā, bet man diezgan nospļauties par šādām birkām, jo īpaši ja tās attiecina uz darbiem, kas tapuši pilnīgi citā laikmetā ar pilnīgi citu dominējošo pasaules uztveri kā mūsdienās). Protams, kā jau pieklājas bērnu literatūrai, jūtams ir audzinošais elements - jo kālab gan lai vispār kāds rakstītu grāmatas bērniem, ja ne ar mērķi viņiem skalot smadzenes, kas šajā grāmatā atbilstoši savam laikmetam ir īpaši naivs, bet tas man sevišķi netraucēja. Lasījās gana viegli, pietiekami saistoši, ja salīdzina ar grāmatu par ēzeli es pat teiktu - izteikti sakarīgāka bērnu grāmata, kuru es varbūt būtu gatavs lasīt arī savam bērnam. Un, protams, jo vairāk lasu franču mēlē, jo vieglāk lasās.
2019-04-05
comments powered by Disqus