Mémoires d'un âne

Mana literatūras izvēle mēdz būt diezgan negaidīta, visbiežāk to ietekmējot vecāku grāmatplauktu piedāvājumam. Šajā reizē izvēle krita uz Grāfienes Segīras grāmatu "Ēzeļa memuāri", kura nav vis satīrisks vēstījums par politiskās dzīves ikdienu, bet gan 19. gadsimta vidus bērnu grāmata. Protams, ņemot vērā to, ka franču valodā man ar lasīšanu joprojām iet diezgan grūti, bērnu grāmata nav tā sliktākā izvēle, turklāt ēzelis ir viens no tiem dzīvniekiem, kas man (tīri vizuāli) vienmēr ir īpaši simpatizējuši.

Mazliet par pašu autori: dzimusi aristokrātu ģimenē Krievijā kā Sofija Rostopčina, audzināta super stingros apstākļos, pēc Napoleona neveiksmīgā karagājiena uz Krieviju un Maskavas nodedzināšanas, Rostopčini pārcēlās uz Franciju. Tur viņa apprecējās, apbērnojās un 57 gadu vecumā pievērsās literatūrai, uzrakstot itin pamatīgu daudzumu grāmatu, kas primāri bija paredzētas viņas mazbērniem. Labāk zināmā no tām esot "Sofijas nedarbi" (Les malheurs de Sophie), bet man pagaidām pietiek ar tās vienas izlasīšanu, kas nonāca manās rokās.

"Ēzeļa memuāri" patiešām vēsta par kāda ēzeļa dzīvi, kura ir pārsteidzoši notikumiem pilna. Kā jau šādā stāstā pieklājas, tur ir gana daudz grūtību ar nežēlīgiem saimniekiem, ir piedzīvojumi ar laupītājiem, brīnumainu stāstu par labiem cilvēkiem un ēzeļa varoņdarbiem. Kā riebīgi racionālam cilvēkam man brīžiem gribējās sūdzēties par to, ka realitātē ēzeļiem nav tāds apziņas līmenis, kā apgalvo šī grāmata, turklāt ir dīvaini tas, cik labi ēzelis var sarunāties ar savu draugu - suni, kamēr citi ēzeļi šķiet ievērojami mazāk komunikabli un attīstīti, bet lieliski saprotu, ka bērnu grāmatas ir paredzētas tādai auditorijai, kura tik ļoti nesatraucas par satura vienotību un loģiskumu. Cita lieta, ka arī bērnu literatūras kontekstā "Ēzeļa memuāri" galīgi nešķiet izcila grāmata - nekādu fenomenālu radošumu autores izpildījumā nesaskatīsi, tā ir tipiski sentimentāla un diezgan plakana, audzinošā ziņā nekādas lielās atklāsmes nedod. Vienlaikus - no lasāmības viedokļa diezgan ok, manā konkrētajā gadījumā, taču man galīgi neradās sajūta, ka šī būtu tāda grāmata, ko būtu vērts lasīt priekšā bērnam.
2019-02-18
7.0
comments powered by Disqus