Corka trenera
Ņemot vērā to, cik reti es vispār skatos filmas, varētu jautāt: kāpēc skatījos tieši šo kino lenti, par kuru diez vai Latvijā kāds vispār ir dzirdējis. Kā jau tas parasti izrādās šādās situācijās, pie vainas te ir pazīšanās - filmas scenārija autors Kžištofs Umiņskis man ir sens paziņa no aktīvā kaučsērfinga laikiem, interesants cilvēks, kura karjerai cenšos sekot (un šai sekošanai par labu nāk tāds apstāklis, ka parasti viņš padalās ar kādu iespēju, lai viņa filmas varētu noskatīties, nebraucot uz kinoteātri Polijā).
Vecāki, kas caur bērniem cenšas realizēt pašu nepiepildītās ambīcijas, nudien nav retums, un tieši sports, kam veltīta filma "Trenera meita" ir viena no tipiskākajām nozarēm, kurā vecākam kādu iemeslu dēļ savus sapņus nav izdevies piepildīt, līdz ar to viņa bērniem nav sevišķas izvēles - viņiem būs lemts kļūt, piemēram, par profesionāliem kamaniņu braucējiem. Šīs filmas galvenais varoņa gadījumā (manuprāt, lai arī filmas nosaukums centrā liek meitu, reāli tomēr filma vairāk ir par tēti) gan īsti neparādās nekas par to, kā īsti ar sportiskajem sasniegumiem ir bijis viņam un kāpēc viņa dzīves galvenā tēma ir meitas karjeras attīstība. Mūs stāda faktu priekšā: viņš ir treneris un meita ir viņa audzēkne, sākotnēji - vienīgā.
Droši vien vērts precizēt, ka runa šajā filmā ir par tenisu - tas gan arī varētu būt viens no top sporta veidiem, kuros tēvi trenē meitas (māsu Viljamsu sencis ir pirmais personāžs, kas nāk prātā). Meitai pat vārds ir dots tāds, ka viņai jau šūpulī ir likts kļūt par sporta zvaigzni: Viktorija. Neviens gan nav painteresējies pie meitenes, vai viņai pašai vispār patīk spēlēt tenisu. Un par to arī ir šis stāsts: kā pienāks tā diena, kad tētim nāksies pieņemt, ka viņa "mūža darbs" ir ne tikai bijis veltīgs, bet drīzāk pat kaitīgs un ka viņa "uzupurēšanās" bērna dēļ patiesībā ir ne vairāk kā vienkārši sadisms ar vainas apziņas radīšanas elementiem.
Sporta atainojums filmā ir gana reālistisks (par to no manis noteikti pluspunkts, jo man vienmēr derdzas paviršība), ekrāna ķīmija starp aktieriem ir pārliecinoša. Tā īsti kam piekasīties nav, lai gan, protams, par kaut kādu pārāko šedevru filmu arī neuzskatu.
Kā jau tas pieklājas jebkurai filmai par sportu, arī "Trenera meita" realitātē galīgi nav filma par sportu, bet par cilvēkiem. Un šiem cilvēkiem noticēt principā galīgi nav sarežģīti, lai gan pats nejūtos esam kādam no viņiem līdzīgs. Filmas tematika un maniere, kā tā ir radīta, diez vai tai deva potenciālu kļūt par festivālu sezonas grāvēju, bet kopumā tā galīgi nav slikts pusalternatīvā Eiropas kino paraugs.
Vecāki, kas caur bērniem cenšas realizēt pašu nepiepildītās ambīcijas, nudien nav retums, un tieši sports, kam veltīta filma "Trenera meita" ir viena no tipiskākajām nozarēm, kurā vecākam kādu iemeslu dēļ savus sapņus nav izdevies piepildīt, līdz ar to viņa bērniem nav sevišķas izvēles - viņiem būs lemts kļūt, piemēram, par profesionāliem kamaniņu braucējiem. Šīs filmas galvenais varoņa gadījumā (manuprāt, lai arī filmas nosaukums centrā liek meitu, reāli tomēr filma vairāk ir par tēti) gan īsti neparādās nekas par to, kā īsti ar sportiskajem sasniegumiem ir bijis viņam un kāpēc viņa dzīves galvenā tēma ir meitas karjeras attīstība. Mūs stāda faktu priekšā: viņš ir treneris un meita ir viņa audzēkne, sākotnēji - vienīgā.
Droši vien vērts precizēt, ka runa šajā filmā ir par tenisu - tas gan arī varētu būt viens no top sporta veidiem, kuros tēvi trenē meitas (māsu Viljamsu sencis ir pirmais personāžs, kas nāk prātā). Meitai pat vārds ir dots tāds, ka viņai jau šūpulī ir likts kļūt par sporta zvaigzni: Viktorija. Neviens gan nav painteresējies pie meitenes, vai viņai pašai vispār patīk spēlēt tenisu. Un par to arī ir šis stāsts: kā pienāks tā diena, kad tētim nāksies pieņemt, ka viņa "mūža darbs" ir ne tikai bijis veltīgs, bet drīzāk pat kaitīgs un ka viņa "uzupurēšanās" bērna dēļ patiesībā ir ne vairāk kā vienkārši sadisms ar vainas apziņas radīšanas elementiem.
Sporta atainojums filmā ir gana reālistisks (par to no manis noteikti pluspunkts, jo man vienmēr derdzas paviršība), ekrāna ķīmija starp aktieriem ir pārliecinoša. Tā īsti kam piekasīties nav, lai gan, protams, par kaut kādu pārāko šedevru filmu arī neuzskatu.
Kā jau tas pieklājas jebkurai filmai par sportu, arī "Trenera meita" realitātē galīgi nav filma par sportu, bet par cilvēkiem. Un šiem cilvēkiem noticēt principā galīgi nav sarežģīti, lai gan pats nejūtos esam kādam no viņiem līdzīgs. Filmas tematika un maniere, kā tā ir radīta, diez vai tai deva potenciālu kļūt par festivālu sezonas grāvēju, bet kopumā tā galīgi nav slikts pusalternatīvā Eiropas kino paraugs.
2020-08-09
comments powered by Disqus