Kazhes pierakstu burtnīca

Magdalēnas Tulli grāmatu "Polonēze sarkanā" man neceļas roka saukt par romānu, kā tā dēvēta uz grāmatas aizmugurējā vāka. Goodreads to dēvē par noveli, kas šķiet vēl vairāk nevietā. Tad jau drīzāk tā ir poēma prozā vai arī, ja tomēr gribi iesaistīt vārdu "novele", tad tas būtu noveļu sacepums - jo šajā apjomā itin nelielajā darbā tiešām varētu teikt, ka ir ietilpināta vesela virkne ar novelēm, taču tās nepastāv viena no otras neatkarīgi, bet ir salipušas kopā un ne vienmēr ir skaidrs, kur kādai no tām ir galva un kur citai aste.

Olgu Tokarčuku es iepazinu caur viņas slavenāko darbu “Lidojumi”, bet nesenā vizītē Polijā paķēru arī mazāk leģendāru viņas darbu - “Vadi savu arklu pār mirušo kauliem” (vai kā nu to pareizāk iztulkot latviski). Uzreiz varu teikt, ka šis darbs ir pilnīgi citāds kā “Lidojumi” - daudz vienkāršāks, ar vairāk vai mazāk lineāru vēstījumu, turklāt vēl daļēji ieturēts detektīvmistērijas žanrā.

Šo Olgas Tokarčukas romānu lasīju korporatīvā grāmatu klubiņa ietvaros, diez vai citādi mūsu ceļi būtu krustojušies, lai gan iemeslu iepazīt šo grāmatu netrūktu. Kā nekā par šo grāmatu autore saņēma Bukera prēmiju, bet 2019. gadā viņa saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Nobela prēmija mani patiesībā interesē mazāk, bet Bukera gan. Kā lai arī nebūtu, pie grāmatas lasīšanas tiku, iespaidos dalīties varu.

Ņemot vērā to, cik reti es vispār skatos filmas, varētu jautāt: kāpēc skatījos tieši šo kino lenti, par kuru diez vai Latvijā kāds vispār ir dzirdējis. Kā jau tas parasti izrādās šādās situācijās, pie vainas te ir pazīšanās - filmas scenārija autors Kžištofs Umiņskis man ir sens paziņa no aktīvā kaučsērfinga laikiem, interesants cilvēks, kura karjerai cenšos sekot (un šai sekošanai par labu nāk tāds apstāklis, ka parasti viņš padalās ar kādu iespēju, lai viņa filmas varētu noskatīties, nebraucot uz kinoteātri Polijā).

Šo filmu ir vērts noskatīties kaut vai tikai tādēļ, ka tā vispār pastāv - unikāls projekts kino vēsturē, kam grūti atrast analogus. Lai arī "Loving Vincent" teorētiski ir vienkārši uzskatāma par animācijas filmu, tās sāls ir tehnikā, kādā tā ir animēta, proti - gleznojot. Jā, vairāk kā simts mākslinieku (nevis animatoru) bija iesaistīti darbā, kas pārvērta par stāstu lielu daudzumu Vinsenta van Goga gleznu. Tā tiek apgalvots, ka filmas vajadzībām bija radīti 65000 gleznu kadru, no kuriem rezultātā radušās aptuveni 1000 gleznas, jo vairums kadru jau tapa, ieviešot korekcijas gleznās, tādējādi radot attēla dinamiku. Ieguldītais darbs vienkārši fantastisks un pat tad, ja tev van Goga daiļrade nav tuva, tev vajadzētu varēt novērtēt to, cik iespaidīgs ir šis projekts.

Niks Keivs jau kādu laiku manā uz papīra nefiksētajā saistošo koncertmūziķu listē ir drošs A saraksta iemītnieks - viens no tiem retajiem māksliniekiem, kurus gribu redzēt tādā mērā, ka esmu gatavs braukt uz viņu koncertiem Eiropas robežās, nevis gaidīt mākslinieku ieripošanu piemājas dārziņā. Tā tas ir tālab, ka mani Keiva daiļrade interesē tagadnes, nevis pagātnes formā. Jā, protams, bišķi cits smeķis būtu redzēt The Bad Seeds tajā sastāvā, kad tur vēl spēlēja Bliksa Bargelds un Miks Hārvijs, tomēr tas nebūt nav pamata priekšnoteikums - centrā tomēr ir pats Keivs, un nav jau arī tā, ka tagadējais The Bad Seeds sastāvs būtu sapulcināts pirms pāris gadiem: Sevedžs un Keisijs ar Keivu spēlē kopš 1990. gada, Vailders - jau no 1985., Sklavunos - kopš 1994., Eliss - 1996., un vienīgi Džordžs Vjestica par Slikto sēklu dalībnieku kļuva tikai pirms 4 gadiem.

Reizēm tā gadās, ka tev it kā viss dzīvē ir, bet patiesībā - nekā nav. Un pie vainas tajā, protams, esi tu pats, nevis apkārtējie. To es te apgalvoju nevis par sevi, bet par filmas "Kamper" galveno varoni Kamperu. Būtu gan pārspīlēti teikt, ka Kampers vainu meklē sevī - viņš uzskata, ka viņa skaistajā dārziņā ir ielīdusi ļauna čūska un viņš pats ir tikai upuris.

Aiziet Polijā uz kino - tas bija gandrīz vai pienākums! Jo īpaši, kad izrādījās, ka mums bija iespēja skatīt visnotaļ klasisku filmu - 1962.gadā klajā nākušos "Gangsterus un filantropus" kinoteātrī, kurš pēc sava statusa pie mums būtu tāds kā K-Suns vai kādreizējā Kinogalerija Vecrīgā - vieta, uz kurieni nāk zinātāji un kino mīļi, nevis popkorna stūmēji un pupu čamdītāji. Tiesa - par pēdējiem neko sliktu nevēlos teikt - ja viss notiek uz abpusējas piekrišanas pamata, nebūtu par ko sūdzēties.

Nedēļas nogales braucienā uz Varšavu šķita nepieciešams iekļaut arī kādu kultūras programmu. Painteresējos par koncertu iespējām pie mana Polijas (un Francijas) kultūras jautājumu padomnieka Kžištofa, kurš kā labu pasākumu norises vietu rekomendēja kafejnīcu "Kulturalna". Tā kā Marina un es nenoliedzami esam gaužām kulturāli, izlēmām piektdienas vakarā tur apmeklēt koncertu.

Filma "Ida" ir Polijas šī gada pieteikums Oskaram kā labākajai filmai svešvalodā, diezgan reāls pieteikums, tā gribētos teikt (kā jau jebkuras filmas gadījumā, kas iekļuvusi fināla pieciniekā). Tam ir diezgan pateicīga filmas tematika - viss, kas tieši un netieši ir saistīts ar holokaustu, ir diezgan iecienīts ASV kinoakadēmijas acīs. Bet jautājums ir - cik laba ir šī filma, ja to nevērtē politiskām acīm?

"Pociag" jeb "Nakts vilciens" ir viena no poļu filmām, ko man rekomendēja Kžištofs Uminskis. Ja kas - vajadzētu noskaidrot, kā viņa "Kitchen Dreams" izgāja starptautiskajā Varšavas kino festivālā. Ja kas - kamēr Kžištofs "tusēja" pa Varšavas festivālu, otrs mūsu šīs vasaras CSeris - Sergio Rufini - ir jau nokļuvis Ķīnā.

"Rue de la Source" is the longer of the two films we received from our former couchsurfing guest Krzysztof Uminski. In this film Krzysztof is listed as screenwriter, while in the other one he also shares directing credits with Michal Grosz (who in Rue de la Source participates as an actor).

This is an early review. Probably you can not even imagine, how proud it sounds to a humble guy like me who is not a film critic. Certainly I am aware that "Kitchen Dreams" is unlikely to become a world wide hit and get recognition at next year`s Academy awards (not that I wouldn`t like it to, but that is more than unlikely to happen).

Šo Kžištofa Kisļovska filmu man neviens skatīties nerekomendēja, to uzreiz atzīstu. Taču man ieintriģēja filmas sižets, kurš, kā varēja lasīt Wikipedia, esot iespaidojis "Lola rennt". Nav gluži tā, ka "Lola" manās acīs būtu tāds pārākais šedevrs, ka mani interesētu viss ar to saistītais, bet filma, kurā tiek parādīts, kā varētu iegrozīties viena cilvēka dzīve atkarībā no trim dažādiem iznākumiem vienai un tai pašai relatīvi nebūtiskai situācijai, gan atbilst manām interesēm.

Jāatzīst, ka ar šo filmu man sanāca neliels pārtratums. Man pašam nezināmu iemeslu dēļ es biju domājis, ka šo Baltijas pērlē izrādāmo filmu ir radījis tas pats režisors, kura kontā ir "Pestītāja laukums" un "Parāds". Un līdz ar to es biju gaidījis, ka "Serce na dloni" jeb "And a warm heart" būs kārtējā supersmagā sadzīviskā drāma. Taču izrādījās, ka esmu sajaucis Kžištofus - tās filmas režisēja Kžištofs Krauze, bet šo - Kžištofs Zanussi. Ja vēl atceras, ka arī Kislovskis bija Kžištofs un ka pat mūsu poļu kaučsērferi - īsfilmu režisoru - arī sauc par Kžištofu, jāsecina, ka:

Filma "Nóż w wodzie" ir ievērojama ar to, ka tā ir vienīgā pilnmetrāžas filma, kuru Romāns Polanskis radīja Polijā - proti, pirms emigrēšanas uz Lielbritāniju. Un līdz ar to šī bija filma, kas padarīja Polanski zināmu ārpus viņa dzimtenes robežām un ielika pamatus tam, ka šis režisors varēja iekarot vispirms Eiropu, bet tad arī Ameriku. Un pēc tam, protams, pedofiīlijas skandāla dēļ aizbēgt atpakaļ uz Eiropu un nekad vairs nerādīties amerikāņu zemē, un tikai tad ar "Pianistu" saņemt Oskaru par labāko režisūru.

Noskatījos jau otro Kžištofa Krauzes filmu, un atkal - pēc cita Kžištofa - Uminska - rekomendācijas. Un šo rekomendāciju es pilnīgi noteikti nenožēloju - "Dlug" manā izpratnē ir labāka filma nekā "Pestītāja laukums" (kurš gan arī bija ļoti labs). Cik nojaušu, Krauzes zirdziņš ir sadzīviskas drāmas par to kā pavisam normāli cilvēki nonāk ļoti bēdīgos apstākļos - sākotnēji viņu dzīve šķiet diezgan pieņemama, bet visai drīz tā aiziet pavisam nepareizā virzienā. Divi pavisam jauki puiši ir izdomājuši biznesu - ievest no Itālijas lētus motorollerus un tirgot tos Polijā. Bet banka viņiem atsaka aizdevumu - lai gan puišiem ir firma un kā garantija viens zemes gabals un viens dzīvoklis, ar to nav pietiekami. Rezultātā viņi saņem atteikumu un viņiem ir nepieciešams steidzami atrast vēl kādu finanšu balstu. Un viens no puišiem satiek kādu savu bērnības draugu, kurš par projektu ieinteresējas un apņemas sameklēt finansētājus. Taču visai drīz izrādās, ka šis bērnības draugs dzīves gaitā ir kļuvis par visparastāko (lai gan nē - ne visparastāko) bandītu un paziņo abiem puišiem, ka tie tagad viņam esot parādā naudu par veiktajiem pakalpojumiem (nekas, ka reāli nekāds darījums nav noticis). Un ja naudas nebūs - tad puišiem dzīves arī nebūs. Tikai patiesībā sanāk vēl sliktāk - tam bandītam viņi naudu atdod pat vairākas reizes, bet parāds līdz ar to dzēsts tāpat netiek. Un beidzas tas viss pagalam skumji (visām iesaistītajām pusēm).

Lai arī rietumu pasaule pa īstam Kišļovski iepazina astoņdesmito gadu beigās (ar "Dekalogu") vai pat deviņdesmito sākumā (kad viņš sāka uzņemt filmas franču valodā), Polijā (un ne tikai) viņu kā ļoti vērā ņēmamu režisoru pazina jau daudz senāk, un "Amatieris" viņam bija jau piektā režisētā pilnmetrāžas filma.

Ne katra laba filma tev paliek atmiņā ar pozitīvām emocijām. Reizēm filma var būt ļoti laba, bet vienlaikus arī nejauka, nepatīkama un nomācoša. "Pestītājā laukums" ir viena no tām filmām, kuru skaudrais reālisms līdzinās sitienam tieši pa nervu, viena no tām filmām, par kurām tu vari pateikt - jā, tā ir patiešām satriecoša un ļoti laba filma, bet tu to tāpat nevēlēsies skatīties vēlreiz, vismaz ne nākošajā dienā.

Tas apstāklis vien, ka "Kiler" daudzi uzskata par teju vai labāko Polijas filmu, kas tapusi starp 1990. un 2000.gadu, liek domāt, ka kino industrija šajā valstī piedzīvoja dziļu krīzi. Šai filmai gan bija vairāki faktori, kas man lika no tās gaidīt diezgan daudz:

Jau pēc pirmajām šīs filmas sekundēm man radās sajūta, ka esmu to jau iepriekš redzējis, un visai ātri izrādījās, ka tā arī patiešām vairāk vai mazāk bija. Proti, kā atklājās, šī filma ir nedaudz pagarināta versija vienai no "Dekaloga" sērijām, turklāt vienai no tām, ko es biju noskatījies - proti, sērijai par tēmu "though shalt not commit adultery". Dažas ainas gan bija pamainītas, citas - izvērstas garākas, bet kopumā tā bija tā pati filma. Un līdz ar to - arī tikpat laba, tikai nedaudz garāka, vienīgi īsajai versijai, manuprāt, bija nedaudz labākas beigas.

Es pat nemēģināšu uzzināt, kā pareizi latviešu valodā vajadzētu rakstīt šīs grāmatas autora uzvārdu, tālab drošības labad saukšu viņu vienkārši par A.S.

Ar klasisko melnbaltās ēras filmu skatīšanos visbiežāk man sevišķi labi nevedas - gan tādēļ, ka man pašam pret tām ir zināmi aizspriedumi (apzinos - nepamatoti), gan tādēļ, ka vēl grūtāk ir pierunāt šādas filmas skatīties citus. Tādēļ nav brīnums, ka slavenākā Andžeja Vaidas filma "Pelni un dimanti" savu skatīšanās laiku gaidīja diezgan ilgi, tomēr beidzot tas pienāca, un varu teikt tikai vienu - wow!

"Veronikas dubultā dzīve" ir viena no tām filmām, kuru es grasījos noskatīites jau sen. Patiesībā - jau ļoti sen. Ja tevi interesē, cik - vismaz kopš tā laika, kad skatījos Kislovska visas 3 krāsu filmas. Un tas bija patiešām sen. Bet agrāk to kaut kādu iemeslu nevarēja nekur dabūt, tagad beidzot man izdevās to dabūt savā īpašumā un pārliecināties, ka gadiem ilgi to gaidīt nebija vērts.

This is the first time I encounter the fellow with the name of Rybczynski. Since my Internet connection is down at the moment I have no way of checking who he is/was and how much fame he has. This film, "The orchestra", is more of a music video than an actual film. It doesn`t have a real plot, it has no text and it doesn`t come off as trivial. The film contains several parts revolving around several pieces of classical music. There`s a part of old people waking up and being harrassed by a butler; there`s a part in front of a church with a whole lot of people playing the march of death, there`s a segment of boy/girl aging while walking along a long piano; there`s dancing in the Louvre; there`s a butler walking in the sky; there`s a couple flying in a cathedral and there are people going up a ladder to communism (probably I forgot to mention something but that`s not that important). The favourites of mine are the boy/girl sequence and the Louvre part. But the others aren`t half-bad either. This film is mostly for your eyes, of course, but it is done beautifuly without a doubt. The minimalistic camera work that rarely switches from one camera to another, but chooses sliding the same camera for quite a long time thus creating an illusion of a sequence being shot in one scene (which probably applies only to some layers of the sequence while others were added later on). The last part with the stairway is a bit overlong, that`s a thing I can`t deny, but otherwise I have no complaints at all. Watch it if you can! And if you can`t borrow it from me and watch it anyhow!

Honor the Sabbath Day - it`s what this film tells us to do. I don`t really get what this has to do with Saturday but I guess there`s no reason why I should honor that day less than I honor any other day. Janusz is celebrating X-mas with his family and has just taken off his Santa Clauses costume when his phone rings. It`s his former lover Ewa that wants to meet him. He tells the family that somoene`s trying to steal his car and leaves them. It turns out that Ewas husband is missing, and she together with Janusz goes on looking for him. But in fact he`s not missing, he has left Ewa several years ago, and she simply was too lonely and wanted to spend the Christmas night with Janusz (no, I don`t mean sex by that!). The film is really strange, there`s a naked man that quite appears on the screen dragging a christmas tree behind him and saying "Where is my home?" The whole search makes absolutely no sense, for there`s nobody that can be found. The only reason why I rated this one lower than the previous parts of the film is that I had already seen 3 parts of the Decalogue before and this one didn`t shake me very much.

What is the second commandment? Do you know the answer to this question? It says that Thou shalt not take the name of the Lord thy God in vain. And what is this film about? Is it about appliance of religion in modern society? No, it isn`t. There`s Dorota who`s husband is in a very bad condition in the hospital and who wants him to get well once again. But she also has a lover, and she`s pregnant from him. She knows that if her husband will get well she`ll have to make an abortion, but if he`ll die she`ll lose him (logical, isn`t it?). Then there`s the Consultant - an old doctor who treats Andrzej (Dorotas husband) and who`s life isn`t a particulary happy one. He spends his time telling every day a part of his loss of his family to a woman that makes food for him and cleans his room. He`s not the kindest person in the world, but neither is the most unpleasant one. To end this review I want to say, that after having watched 3 parts of the Decalogue I`m still entertained and planing to watch more.

After a long break I decided to give another chance to Krzystof Kieslovsky`s "Decalogue". This time I chose the part that told us not to commit adultery. It doesn`t mean that I was planning to do just that and to understand why I shouldn`t do it I watched the film. Anyway, there`s Tomek - a young boy who spends most of his free time when not working at the post peeking through a looking glass at Magda - a woman from a neighbouring house. She can`t do much without him noticing, he never misses her making love to Roman. Tomek uses every chance to meet her, but without much success. When he tells her that he has been peeking on her for quite a long time she invites him into her apartment. Magda tries to prove him that it`s not love what he`s feeling towards her, but she fails at that. Tomek cuts his wrists, and now it`s Magda who wants to see him. In the end his final words to her are: "I don`t peep at you any more". And I liked the film, it`s sad just like every part of the Decalogue is (as far as I know) but it`s very powerful in it`s minimalism.

Krzystof Kyslovsky did this while still in Poland somewhere in nineteen-eightees. I don`t really know why he made films the 10 commandments but that`s just what he did (the summary length of the film is somewhere around 10 hours but since the episodes are not that much connected they can be also viewed one apart from another. In this first episode a son (at the age <10) of a Polish computer freak (in the eighties, man!) who`s fond of technics himself discovers the meaning of death on his way turning to God. If I got it right God was portrayed by some dude who looked quite homeless and who was burning a fire by a lake during the whole film. Nobody ever told that he was merciful and that he loved anybody (God I mean). The film is very powerful in its form where dialogues are rare and expressions and silence express much more than words. I am ready... if you know what I mean.