Ķīpsalas putni
Daces Rukšānes vārds latviešu literatūras kontekstā man ir bijis pazīstams jau sen, bet īsti nevaru atcerēties - kādā tieši veidā. Proti, sen aizmirstībā grimušā avotā bija kāds teikums par Rukšānes darbu "Romāniņš". Manuprāt, šī atsauksme bija drīzāk kritiskā formā, bet pat par to es vairs nevaru galvot, bet tas šķiet ticami, jo diez vai citādi es būtu līdz 2024. gadam nodzīvojis, neizlasījis nevienu Rukšānes darbu. Tiesa, varētu arī gadīties, ka šī kritiskā attieksme (kurai vajadzētu būt nākušai no avota, kam manās acīs ir vērtība, citādi diez vai es būtu tai kaut minimāli pievērsis savu skatienu, varbūt te būs vainīgs Guntis Berelis?) ar laiku pazaudēja sevī ietverto ironiju un patiesībā tas avots bija Rukšāni vērtējis ļoti augstu, līdz ar to objektīvi varu teikt, ka neko vairāk kā kaut kādas aktivitātes soctīklos (un, šķiet, kandidēšanu uz Saeimu) es par Rukšāni nemaz nezināju.
Tagad vienu lietu gan es zinu - Rukšāne šo to zina par Ķīpsalu, diezgan ticami, ka arī pat tur ir dzīvojusi vai pat dzīvo. Vai tad citādi viņa būtu rakstījusi stāstu ciklu "Ķīpsalas putni"? Patiesībā - arī tas nebūtu izslēgts, ir gana daudz autoru, kam patīk rakstīt par vietām, kuras paši nekad nav redzējuši, bet Ķīpsalu jau var apskatīt arī tad, ja tu tur nedzīvo, līdzīgi kā es pirms pāris dienām biju skriet šajā Rīgas salā. Un tomēr - Rukšānes rakstības maniere man drīzāk liek domāt, ka viņa ir no tiem autoriem, kuras proza (lai arī stipri pārveidotā veidā) atspoguļo reālās pasaules pieredzi. Vai tas obligāti nozīmē, ka Rukšānes dzīvē bijis daudz sakaru ar precētiem vīriešiem, kā tas raksturīgs šīs grāmatas varonēm, par to nevaru spriest un man arī nav sevišķas inteteses uzzināt, tomēr par viņas un Ķīpsalas attiecībām gribu domāt, ka viņa Fabrikas restorānu pazīst no iekšpuses un nevis tikai kā uzrakstu uz fasādes. Precizējums: pirms publicēt šo aprakstu, ieraudzīju grāmatas anotācijā, ka Rukšāne Ķīpsalā nodzīvojusi vienu gadu (domājams - neilgi pirms tās rakstīšanas, nevis kaut kad bērnībā), kas principā šķiet loģiski - saturs liecina drīzāk par zinātāju, nekā par iezemieti.
Stāstu krājums, kuru varētu saukt arī par romānu (kā nekā stāstus vieno ne tikai darbības vieta un laiks, bet arī personāži, katra stāsta centrā esot citam, taču parādoties arī citu stāstu varoņiem) gan ir, gan nav par Ķīpsalā sastopamajiem putniem (pīlēm, zosīm, zvirbuļiem, vārnām, dažādiem zīriņiem un citām kaijām), vairāk tas tomēr ir par cilvēkiem, kuros attiecīgo veidu putnus var saskatīt. Rukšānes teksts, manuprāt, nepretendē uz neko vairāk kā uz vieglas literatūras statusu, kuras vieglumu nemaina apstāklis, ka daļa no grāmatas varoņiem un īpaši varonēm ir dziļi nelaimīgi cilvēki, visam šim saturam esot gana vieglam un nepiespiestam. Iespējams, ja Ķīpsala nebūtu man pāris kilometru attālumā no mājām un tās pašas Ogļu un Balasta ielas, kurās mīt grāmatas varoņi nevarētu sasniegt īsa treniņskrējiena ietvaros, man šī grāmata aizietu garām bez jebkādām emocijām - baigi jau tā ir sadzīviska un klišejiska, bet realitātē - nebija nemaz tik peļami. Nē, par Rukšānes fanu nekļūšu un nav teikts, ka tuvākajos gados vēl kādam viņas darbam pieķeršos, bet nudien biju gaidījis, ka būs sliktāk.
Tagad vienu lietu gan es zinu - Rukšāne šo to zina par Ķīpsalu, diezgan ticami, ka arī pat tur ir dzīvojusi vai pat dzīvo. Vai tad citādi viņa būtu rakstījusi stāstu ciklu "Ķīpsalas putni"? Patiesībā - arī tas nebūtu izslēgts, ir gana daudz autoru, kam patīk rakstīt par vietām, kuras paši nekad nav redzējuši, bet Ķīpsalu jau var apskatīt arī tad, ja tu tur nedzīvo, līdzīgi kā es pirms pāris dienām biju skriet šajā Rīgas salā. Un tomēr - Rukšānes rakstības maniere man drīzāk liek domāt, ka viņa ir no tiem autoriem, kuras proza (lai arī stipri pārveidotā veidā) atspoguļo reālās pasaules pieredzi. Vai tas obligāti nozīmē, ka Rukšānes dzīvē bijis daudz sakaru ar precētiem vīriešiem, kā tas raksturīgs šīs grāmatas varonēm, par to nevaru spriest un man arī nav sevišķas inteteses uzzināt, tomēr par viņas un Ķīpsalas attiecībām gribu domāt, ka viņa Fabrikas restorānu pazīst no iekšpuses un nevis tikai kā uzrakstu uz fasādes. Precizējums: pirms publicēt šo aprakstu, ieraudzīju grāmatas anotācijā, ka Rukšāne Ķīpsalā nodzīvojusi vienu gadu (domājams - neilgi pirms tās rakstīšanas, nevis kaut kad bērnībā), kas principā šķiet loģiski - saturs liecina drīzāk par zinātāju, nekā par iezemieti.
Stāstu krājums, kuru varētu saukt arī par romānu (kā nekā stāstus vieno ne tikai darbības vieta un laiks, bet arī personāži, katra stāsta centrā esot citam, taču parādoties arī citu stāstu varoņiem) gan ir, gan nav par Ķīpsalā sastopamajiem putniem (pīlēm, zosīm, zvirbuļiem, vārnām, dažādiem zīriņiem un citām kaijām), vairāk tas tomēr ir par cilvēkiem, kuros attiecīgo veidu putnus var saskatīt. Rukšānes teksts, manuprāt, nepretendē uz neko vairāk kā uz vieglas literatūras statusu, kuras vieglumu nemaina apstāklis, ka daļa no grāmatas varoņiem un īpaši varonēm ir dziļi nelaimīgi cilvēki, visam šim saturam esot gana vieglam un nepiespiestam. Iespējams, ja Ķīpsala nebūtu man pāris kilometru attālumā no mājām un tās pašas Ogļu un Balasta ielas, kurās mīt grāmatas varoņi nevarētu sasniegt īsa treniņskrējiena ietvaros, man šī grāmata aizietu garām bez jebkādām emocijām - baigi jau tā ir sadzīviska un klišejiska, bet realitātē - nebija nemaz tik peļami. Nē, par Rukšānes fanu nekļūšu un nav teikts, ka tuvākajos gados vēl kādam viņas darbam pieķeršos, bet nudien biju gaidījis, ka būs sliktāk.
2024-03-04
comments powered by Disqus