Koncerts Siguldas pilsdrupās
Pirms rakstīt par "Sunset festival" pirmā vakara koncertiem (primāri, protams, Damien Rice uzstāšanos), pievērsīšos organizatorisko jautājumu vērtējumam un manam skatījumam uz šīm lietām. Jāatzīst, ka organizētājiem un apmeklētājiem gaužām nepalaimējās ar laikapstākļiem - pēc ilgāka karsta laika perioda 3.jūlijs bija pirmā vēsā un pamatīgi lietainā diena, turklāt vēl kārtīgs lietus sacēlās tieši uz vakaru, proti, koncertu laikiem. Izskatījās, ka šādam pavērsienam īpaši nebija gatavi arī dzērienu tirgotāji, jo laiks bija tāds, ka drīzāk varētu tirgot karstvīnu nekā alu, un kafijas pieejamība arī bija diezgan niecīga. Protams, man kā cilvēkam pie stūres un vēl kafijas nedzērājam šis jautājums nebija īsti aktuāls.
Otrkārt, komunikācijas problēmas bija. Sākotnēji arī man bija šķitis, ka Raiss uz skatuves nāks 19:30, jo šāds koncerta laiks bija norādīts uz biļetēm, taču kaut kur biju manījis preses relīzi par iesildītāju no Islandes, kas lika noskaidrot precīzāk, cik un kas tur īsti notiks. Taču nebija tā, ka šī informācija bija izcili viegli atrodama. Protams, nabaga izmisušie cilvēki ar bērniem, kuri ieradās uz 18:30, man šķiet daļēji paši vainīgi - tā man mūsdienās šķiet normāla prakse, ka tu pirms koncerta Internetā pārliecinies, cikos ir tā faktiskais sākums (attiecībā uz latviešu grupām parasti izmantoju metodi pajautāt pašiem māksliniekiem soctīklos), taču vismaz pilsdrupu teritorijā, ja jau bija sagatavota diezgan bezjēdzīgā "teritorijas shēma", varēja atrasties arī vieta informācijai ar mūziķu nākšanas sākuma laikiem, bet, kā izskatījās, to, ka Kārlis Kazāks spēlēs ārpus biļešu iegādes teritorijas, pat pats Kārlis uzzināja vien labi ja stundu pirms koncerta, līdz ar to savu pirmo dziesmu viņš uzsāka vien četru cilvēku auditorijas priekšā...
Un tā nu mēs pārejam pie Kārļa Kazāka koncerta. Tehniski laikam sanāk, ka viņš pat īsti nebija Damien Rice iesildītājs, bet vairāk - koncerta iekšālaidējs. Stratēģiski sliktais novietojums kļuva par iemeslu tam, ka skatītāju viņa priekšnesumam bija daudz mazāk, nekā teorētiski būtu iespējams - diez vai tie cilvēki, kuri pie "lielās skatuves" klausījās Leonardu Koenu konservētā veidā, būtu tik ļoti skeptiski noskaņoti pret Kazāku, ka nedotu viņam pat iespēju sevi savaldzināt, ja vien viņi zinātu, ka tāds Kazāks vispār kaut kur spēlē. Es gan, protams, neko daudz no Kazāka negaidīju, līdz ar to viņš pat mani drīzāk pozitīvi pārsteidza - kā dziedātājam viņam principā nav ne vainas, bet tas, ka viņa dziesmas ir tik neinteresantas, ka vēlmes sekot to saturam nav teju nekādas, tā jau ir vismaz daļēji mana problēma. Komunicē ar publiku Kazāks itin labi, cilvēciski šķiet patīkams, bet kā dziesminiekam viņam nenāktu par skādi iemācīties rakstīt tekstus, kas nešķiet nākuši no sviestroka apcirkņiem. Citēju:
Precizējums: šī citāta autors nav pats Kazāks, bet gan Imants Ziedonis. Neko darīt, būšu iesmējis par klasiķi...
Kad bijām gana tikuši Kazāka pamīlēti, varējām iet skatīties, vai mūs pamīlēt gribēs arī islandiešu dziedātāja Gida Valtisdotira. Savulaik šī dāma ir bijusi grupas "mum" dalībniece, kā arī bijusi redzama uz viena "Belle and Sebastian" albuma vāciņa, bet pēdējā laikā darbojas kaut kādā mistiskā mūzikas veidā, kas ir nedaudz uz robežas starp estrādi un akadēmiku. Kā jau islandiešu vokālistei pieklājas, viņai ir ļoti dīvains balss tembrs un dziedāšanas maniere - tā vien šķiet, ka tai pusē vai nu ir ļoti īpatnējas muzikālās tradīcijas vai arī spēcīga Bjorkas ietekme. Kas attiecas uz viņas dziesmām - komplektā "čells + ģitāra" vai "akustiskā ģitāra + elektriskā ģitāra" spēlētie skaņdarbi nekādas sevišķas emocijas manī neraisīja, vairāk atmiņā palika Gidas komunikācija ar publiku, jo īpaši stāsts pirms dziesmas "Sleepwalker", kurā tika lietota frāze "As I was enjoying love, a sleepwalker came into my room." Un, protams, dziesma, kuru Gida bija sacerējusi par godu Islandes futbola izlases sasniegumam, kuras nobeigumā arī skatītāji (ne sevišķi atsaucīgi gan) skandēja "Áfram Ísland!"
Visubeidzot pēc vēl kādas pauzītes (un atkal jau Leonarda Koena dziesmām) uz skatuves parādījās īru čalis baltā kreklā un ar bikšturiem - visu gaidītais Demjens Raiss, kuru reklāmas materiālos mīl dēvēt par "melanholisku". Jāatzīst, ka pret šo mākslinieku biju visai piesardzīgi noskaņots - kaut kā man bija bažas, ka viņš varētu izrādīties dvēslē rada Džeimsam Blantam vai Tomam Odelam - viens no tiem smukajiem zēniem, kas smuki dzied par mīlestību un pēc kuru uzstāšanās nepieciešams iedzert alu no bamšļa un iet uzkauties ar čaļiem no blakus poģika, lai pārliecinātos, vai gadījumā neesi koncerta laikā kaut kur pazaudējis savu vīršķību. Bet nē - Raiss galīgi nav no šī paša skapīša nācis, ko viņš visai ātri apliecināja ar fabulu par ik rītu ienākošos koferi ar naudu, ko nedrīkst izmantot sliktām lietām, kas ievadīja "The Professor". Biju mazliet pārsteigts, ka Raiss uzstājās bez pavadošās grupas, bet ar laiku atklājās, ka viņš pats ir sava pavadošā grupa - to nodrošinot gan ar to, ka viņš uz maiņām lietoja divus mikrofonus - vienu normālu, bet otru fūzētu, tādējādi izmantotams iespēju sasaukties savam liriskajam un savam raupajajam varonim - un otrajā versijā pat tīri vizuāli radās sajūta, ka līdz ar balsi pārtop arī paša Raisa tēls un viņš vairs nav rāmais puisis no Īrijas, bet, piemēram, Džeks Vaits. Otrs nozīmīgākais paņēmiens Raisa repertuārā ir "cilpošanas pedālis" (looper pedal), ar kā palīdzību viņš palaiž atkārtoties pats sevi, pāriet uz nākamo instrumentu, turpina saspēli pats ar sevi, tad iesaista vēl vienu Raisa versiju un tā tālāk. Skaidrs, ka studijā Raiss izmanto pilnīgi citus paņēmienus - viņa ierakstos piedalās daudz un dažādi mūziķi, kamēr koncertos viņš visu nastu iznes pats uz saviem pleciem un tiek ar to galā godam.
Par koncerta kulmināciju kļūst "It Take a Lot to Know a Man" (kas arī augstāk skatāms video no kādas citas uzstāšanās), tādā mērā, ka pat īsti nevari saprast - vai maz ir nepieciešama mūziķa atgriešanās uz skatuves, jo skaidrs taču, ka beigās būs hiti, beigās būs dziesmas par mīlestību (tai skaitā, protams, "The Blower's Daughter"), taču izrādās - vajag gan arī šo, jo Raiss lieliski māk neiekrist tajā bedrē, kas tevi padara par Žoržu Siksnu, saglabāt ironiju, izvairīties no pārmērīgas visa vienkāršošanas. Plus vēl (te es, protams, sajaucu hronoloģiju, bet kaut kā par to neskumstu) ļoti spēcīga ir īru tautas mūzikā dziļi balstītā "atlaišanas dziesma", kurā atbrīvoties no visiem šīs pasaules sūdiem, kuru Raiss spēlē uz velns viņu zina, kas tas par instrumentu. Vīnu, kas viņam uz skatuves bija sagatavots divās pudelēs un ar divām glāzēm, Raiss gan tā arī neiedzēra, aizbildinoties, ka iepriekšējā vakarā Rīgā esot savu nedēļas normu jau izdzēris - un laikam jau nemeloja.
Pilnīgi noteikti nebiju gaidījis, ka šis varētu kļūt par vienu no gada top koncertiem - bet kļuva. Bet mazliet mani biedē, ka nākamais koncerts - "James" tai pašā Siguldā - sāksies tikai 22:00, jo jau vakar mājās bijām ap pulksten vieniem, bet trešdien vēl turklāt brauksim ar autobusu, kas diezgan droši nebūs ātrāks pasākums.
Otrkārt, komunikācijas problēmas bija. Sākotnēji arī man bija šķitis, ka Raiss uz skatuves nāks 19:30, jo šāds koncerta laiks bija norādīts uz biļetēm, taču kaut kur biju manījis preses relīzi par iesildītāju no Islandes, kas lika noskaidrot precīzāk, cik un kas tur īsti notiks. Taču nebija tā, ka šī informācija bija izcili viegli atrodama. Protams, nabaga izmisušie cilvēki ar bērniem, kuri ieradās uz 18:30, man šķiet daļēji paši vainīgi - tā man mūsdienās šķiet normāla prakse, ka tu pirms koncerta Internetā pārliecinies, cikos ir tā faktiskais sākums (attiecībā uz latviešu grupām parasti izmantoju metodi pajautāt pašiem māksliniekiem soctīklos), taču vismaz pilsdrupu teritorijā, ja jau bija sagatavota diezgan bezjēdzīgā "teritorijas shēma", varēja atrasties arī vieta informācijai ar mūziķu nākšanas sākuma laikiem, bet, kā izskatījās, to, ka Kārlis Kazāks spēlēs ārpus biļešu iegādes teritorijas, pat pats Kārlis uzzināja vien labi ja stundu pirms koncerta, līdz ar to savu pirmo dziesmu viņš uzsāka vien četru cilvēku auditorijas priekšā...
Un tā nu mēs pārejam pie Kārļa Kazāka koncerta. Tehniski laikam sanāk, ka viņš pat īsti nebija Damien Rice iesildītājs, bet vairāk - koncerta iekšālaidējs. Stratēģiski sliktais novietojums kļuva par iemeslu tam, ka skatītāju viņa priekšnesumam bija daudz mazāk, nekā teorētiski būtu iespējams - diez vai tie cilvēki, kuri pie "lielās skatuves" klausījās Leonardu Koenu konservētā veidā, būtu tik ļoti skeptiski noskaņoti pret Kazāku, ka nedotu viņam pat iespēju sevi savaldzināt, ja vien viņi zinātu, ka tāds Kazāks vispār kaut kur spēlē. Es gan, protams, neko daudz no Kazāka negaidīju, līdz ar to viņš pat mani drīzāk pozitīvi pārsteidza - kā dziedātājam viņam principā nav ne vainas, bet tas, ka viņa dziesmas ir tik neinteresantas, ka vēlmes sekot to saturam nav teju nekādas, tā jau ir vismaz daļēji mana problēma. Komunicē ar publiku Kazāks itin labi, cilvēciski šķiet patīkams, bet kā dziesminiekam viņam nenāktu par skādi iemācīties rakstīt tekstus, kas nešķiet nākuši no sviestroka apcirkņiem. Citēju:
Es tevi pamīlētu tā,
ka pat sarma nenobirtu.
Es tevi pamīlētu tā,
Pēc tam es varbūt arī mirtu.
Precizējums: šī citāta autors nav pats Kazāks, bet gan Imants Ziedonis. Neko darīt, būšu iesmējis par klasiķi...
Kad bijām gana tikuši Kazāka pamīlēti, varējām iet skatīties, vai mūs pamīlēt gribēs arī islandiešu dziedātāja Gida Valtisdotira. Savulaik šī dāma ir bijusi grupas "mum" dalībniece, kā arī bijusi redzama uz viena "Belle and Sebastian" albuma vāciņa, bet pēdējā laikā darbojas kaut kādā mistiskā mūzikas veidā, kas ir nedaudz uz robežas starp estrādi un akadēmiku. Kā jau islandiešu vokālistei pieklājas, viņai ir ļoti dīvains balss tembrs un dziedāšanas maniere - tā vien šķiet, ka tai pusē vai nu ir ļoti īpatnējas muzikālās tradīcijas vai arī spēcīga Bjorkas ietekme. Kas attiecas uz viņas dziesmām - komplektā "čells + ģitāra" vai "akustiskā ģitāra + elektriskā ģitāra" spēlētie skaņdarbi nekādas sevišķas emocijas manī neraisīja, vairāk atmiņā palika Gidas komunikācija ar publiku, jo īpaši stāsts pirms dziesmas "Sleepwalker", kurā tika lietota frāze "As I was enjoying love, a sleepwalker came into my room." Un, protams, dziesma, kuru Gida bija sacerējusi par godu Islandes futbola izlases sasniegumam, kuras nobeigumā arī skatītāji (ne sevišķi atsaucīgi gan) skandēja "Áfram Ísland!"
Visubeidzot pēc vēl kādas pauzītes (un atkal jau Leonarda Koena dziesmām) uz skatuves parādījās īru čalis baltā kreklā un ar bikšturiem - visu gaidītais Demjens Raiss, kuru reklāmas materiālos mīl dēvēt par "melanholisku". Jāatzīst, ka pret šo mākslinieku biju visai piesardzīgi noskaņots - kaut kā man bija bažas, ka viņš varētu izrādīties dvēslē rada Džeimsam Blantam vai Tomam Odelam - viens no tiem smukajiem zēniem, kas smuki dzied par mīlestību un pēc kuru uzstāšanās nepieciešams iedzert alu no bamšļa un iet uzkauties ar čaļiem no blakus poģika, lai pārliecinātos, vai gadījumā neesi koncerta laikā kaut kur pazaudējis savu vīršķību. Bet nē - Raiss galīgi nav no šī paša skapīša nācis, ko viņš visai ātri apliecināja ar fabulu par ik rītu ienākošos koferi ar naudu, ko nedrīkst izmantot sliktām lietām, kas ievadīja "The Professor". Biju mazliet pārsteigts, ka Raiss uzstājās bez pavadošās grupas, bet ar laiku atklājās, ka viņš pats ir sava pavadošā grupa - to nodrošinot gan ar to, ka viņš uz maiņām lietoja divus mikrofonus - vienu normālu, bet otru fūzētu, tādējādi izmantotams iespēju sasaukties savam liriskajam un savam raupajajam varonim - un otrajā versijā pat tīri vizuāli radās sajūta, ka līdz ar balsi pārtop arī paša Raisa tēls un viņš vairs nav rāmais puisis no Īrijas, bet, piemēram, Džeks Vaits. Otrs nozīmīgākais paņēmiens Raisa repertuārā ir "cilpošanas pedālis" (looper pedal), ar kā palīdzību viņš palaiž atkārtoties pats sevi, pāriet uz nākamo instrumentu, turpina saspēli pats ar sevi, tad iesaista vēl vienu Raisa versiju un tā tālāk. Skaidrs, ka studijā Raiss izmanto pilnīgi citus paņēmienus - viņa ierakstos piedalās daudz un dažādi mūziķi, kamēr koncertos viņš visu nastu iznes pats uz saviem pleciem un tiek ar to galā godam.
Par koncerta kulmināciju kļūst "It Take a Lot to Know a Man" (kas arī augstāk skatāms video no kādas citas uzstāšanās), tādā mērā, ka pat īsti nevari saprast - vai maz ir nepieciešama mūziķa atgriešanās uz skatuves, jo skaidrs taču, ka beigās būs hiti, beigās būs dziesmas par mīlestību (tai skaitā, protams, "The Blower's Daughter"), taču izrādās - vajag gan arī šo, jo Raiss lieliski māk neiekrist tajā bedrē, kas tevi padara par Žoržu Siksnu, saglabāt ironiju, izvairīties no pārmērīgas visa vienkāršošanas. Plus vēl (te es, protams, sajaucu hronoloģiju, bet kaut kā par to neskumstu) ļoti spēcīga ir īru tautas mūzikā dziļi balstītā "atlaišanas dziesma", kurā atbrīvoties no visiem šīs pasaules sūdiem, kuru Raiss spēlē uz velns viņu zina, kas tas par instrumentu. Vīnu, kas viņam uz skatuves bija sagatavots divās pudelēs un ar divām glāzēm, Raiss gan tā arī neiedzēra, aizbildinoties, ka iepriekšējā vakarā Rīgā esot savu nedēļas normu jau izdzēris - un laikam jau nemeloja.
Pilnīgi noteikti nebiju gaidījis, ka šis varētu kļūt par vienu no gada top koncertiem - bet kļuva. Bet mazliet mani biedē, ka nākamais koncerts - "James" tai pašā Siguldā - sāksies tikai 22:00, jo jau vakar mājās bijām ap pulksten vieniem, bet trešdien vēl turklāt brauksim ar autobusu, kas diezgan droši nebūs ātrāks pasākums.
2016-07-03
comments powered by Disqus