Ilium
Dena Simonsa diloģija "Iliona/Olimps" ir viens no vērienīgākajiem mūsdienu zinātniskās fantastikas darbiem, kas itin pamatīgi izkāpj no konkrētā žanra rāmjiem dažādos negaidītos virzienos. Pagaidām esmu izlasījis tikai pirmo diloģijas daļu un, tā kā tā vien ir septiņsimt lappušu apjomā, pirms otrās domāju ieturēt nelielu pauzi, taču tā šķiet esam gana patstāvīga vērtība, lai varētu par to izteikties, nezinot, kas notiks tālāk.
Grāmatā ir trīs nozīmīgas sižeta līnijas, kuras pamazām iet uz saplūšanu vienā, katrā no tām ir pilnīgi cita veida varoņi un apstākļi. Vienu stāstu veido mistiskā veidā atdzīvināts mūsdienās dzīvojis literatūras pasniedzējs vārdā Tomass Hokenberijs, kas specializējies uz Homēra eposiem un kurš tagad ir pielikts kā novērotājs Trojas karā, kas risinās kaut kur un kaut kad mistiskā nākotnē. Tur ir gan varoņi (tādi kā Odisejs, Diomeds, Ahilejs, Hektors, Pariss), gan dievi, kas iejaucas kara gaitā ar savām intrigām. Hokenberija rīcībā ir dažādas "dievu dāvanas", kas ļauj viņam iemiesoties kara dalībniekos, pastiprināt dzirdamību un tad viņš par novēroto atskaitās Mūzai. Kāpēc tieši tādi "skoliķi" kā viņš ir vajadzīgi un kā tas nākas, ka viņš ir atdzīvināts, līdz galam paskaidrots netiek (vismaz ne šajā grāmatā). Deviņus Trojas kara gadus Hokenberijs ir godprātīgi pildījis savus pienākumus, taču kad Afrodīte viņam iedod papildu atribūtus, ar kuru palīdzību viņam vajadzētu nogalināt citu dievieti - Atēnu, Hokenberijs sāk atkāpties no Homēra "Iliādas" notikumiem (cita starpā - pārguļot ar Trojas Helēnu).
Otrais stāsts vēsta par robotiem, sauktiem par moraveciem. Šķiet, ka šo nosaukumu devis tā sauktais Moraveca paradokss - AI un robotikas pētnieku atklāsme, ka, pretēji tradicionālajiem pieņēmumiem, augsta līmeņa spriešanai nepieciešams nesalīdzināmi mazāks aprēķinu daudzums nekā zema līmeņa sensoru-motorikas prasmēm. Citējot pašu Moravecu: "Ir diezgan viegli datoriem iemācīt sasniegt pieauguša cilvēka sniegumu inteliģences testos vai dambretes spēlē, un ļoti grūti vai pat neiespējami tām dot viengadnieka prasmes attiecībā uz uztveri un pārvietošanos." (par paradoksu izlasīju nupat Wikipedia). Simonsa moraveci ir gana futūristiski, lai šo paradoksu būtu pārvarējuši. Moraveci dzīvo uz Jupitera pavadoņiem, un četru ļoti atšķirīgiem mērķiem radītu robotu grupiņa tiek nosūtīta diezgan mīklainā misijā uz Marsu, kur pēdējā laikā novērojamas visādas aktivitātes, kuras veic vai neveic "post-cilvēki". Nozīmīgākais no moraveciem ir vārdā Mahmuts, viņš līdzās saviem profesionālajiem pienākumiem (izpēte Eiropas dziļajos ūdeņos) nodarbojas ar Šekspīra tekstu analīzi. Un vēlāk par viņa draugu kļūst otrs moravecs-literatūrpētnieks Orfu, kurš vairāk aizraujas ar Prustu un "Zudušo laiku meklējot". Roboti literatūrpētnieki uz Marsa - pilnīgi normāls koncepts, vai ne?
Un tad nāk trešais stāsts - par nākotnes cilvēkiem, kas dzīvo tieši simts gadus, jo tā viņiem ir atvēlējuši "post-cilvēki" (pēc simts gadu iztecēšanas viņiem solīts nonākt pašiem postcilvēku vidū, bet tas izklausās pēc tipiska mīta par Paradīzi). Viņu dzīvēs nav sevišķi daudz raižu (ja nu vienīgi nejaukie dinozauri), savu simts gadu laikā viņi pat nevar nomirt, jo bojāejas gadījumā tiek brīnumainā veidā atjaunoti. Viņi dzīvo pasaulē, kur ir galvenokārt ballītes, sekss un bezrūpība. Taču arī viņu vidū gadās izņēmumi. Grāmatā par nozīmīgiem personāžiem kļūst šādu nākotnes cilvēku četrotne, kur par centrālo personāžu kļūst vismazāk ziņkārīgais no viņiem - Deimens, kura sākotnējais mērķis ir pavedināt savu māsīcu Adu, bet beigās viss sanāk daudz sarežģītāk. Šie nākotnes cilvēki dzīvo vidē, kas vairāk līdzinās deviņpadsimtajam gadsimtam, ar to vien atšķirību, ka viņiem ir robotiski un ne tikai palīgi, bet šādu tādu spēju pašiem cilvēkiem nav - piemēram, lasītprasmes.
Ņemsim vērā sekojošus apstākļus:
1) man ne pārāk patīk zinātniskā fantastika zinātniskās fantastiskas pēc - kosmosa izpēte, nākotnes pseidotehnoloģijas, episkas cīņas ar citplanētiešiem;
2) esmu visai skeptisks pret lielformas romāniem;
3) mani neuzrunā arī mitoloģiski kauju apraksti un varoņu cīņas; neesmu redzējis kinofilmas "Troja", "Gladiators" un citus šāda stila episkas formas darbus.
Dīvainā kārtā Simonss itin labi pārvarēja manus iebildumus. Galvenais viņa triks - bagātīgās literārās spēles, kur likumsakarīgi kopā ar postcilvēkiem parādās arī postmodernisma elementi - man vismaz ir grūti iedomāties citu zinātniskās fantastikas darbu, kur būtu tik daudz dažādu literāru paralēļu, kur viss ir daļa no kaut kā cita, mazliet pārveidota autora vajadzībām, bet atpazīstama. Tas, ka viņš pāris reizes atsaucas uz Herberta Velsa "Laika mašīnu", tas būtu itin pašsaprotami, bet elementi no Nabokova "Adas", Šekspīra "Vētras" un citiem negaidītiem avotiem, tas ir daudz interesantāk. Un līdz ar to viņa varoņi nav tipiski zinātniskās fantastikas personāži, kuru galvenais mērķis ir tikt no A līdz B, bet gan kaut kas vairāk. Jā, brīžiem man lasīšanas procesā radās sajūta, ka man ir darīšana ar seriālu "Lost" - ar visādām neizprotamām samudžinātām lietām, bet patiesībā Simonss nemaz ar lasītāja čakarēšanu nenodarbojas - visi klucīši beigās diezgan labi saliekas kopā, veidojot gana sakarīgu ainu (un noteikti tā kļūs vēl sakarīgāka, kad izlasīšu otro grāmatu). Un tas, cik viegli un aizrautīgi tā lasās - tas ir vispār brīnums, ja ņem vērā, cik daudz dažādu grieķu varoņu tur parādās. Diezgan droši - labākais sci-fi darbs, ko pēdējos gados esmu lasījis. Jā, brīžiem Simonss velk uz Verbēru, bet - ar lielāku sarežģītības pakāpi un mazāku devu banalitātes (un - mazāku pašgudrības sajūtu).
Grāmatā ir trīs nozīmīgas sižeta līnijas, kuras pamazām iet uz saplūšanu vienā, katrā no tām ir pilnīgi cita veida varoņi un apstākļi. Vienu stāstu veido mistiskā veidā atdzīvināts mūsdienās dzīvojis literatūras pasniedzējs vārdā Tomass Hokenberijs, kas specializējies uz Homēra eposiem un kurš tagad ir pielikts kā novērotājs Trojas karā, kas risinās kaut kur un kaut kad mistiskā nākotnē. Tur ir gan varoņi (tādi kā Odisejs, Diomeds, Ahilejs, Hektors, Pariss), gan dievi, kas iejaucas kara gaitā ar savām intrigām. Hokenberija rīcībā ir dažādas "dievu dāvanas", kas ļauj viņam iemiesoties kara dalībniekos, pastiprināt dzirdamību un tad viņš par novēroto atskaitās Mūzai. Kāpēc tieši tādi "skoliķi" kā viņš ir vajadzīgi un kā tas nākas, ka viņš ir atdzīvināts, līdz galam paskaidrots netiek (vismaz ne šajā grāmatā). Deviņus Trojas kara gadus Hokenberijs ir godprātīgi pildījis savus pienākumus, taču kad Afrodīte viņam iedod papildu atribūtus, ar kuru palīdzību viņam vajadzētu nogalināt citu dievieti - Atēnu, Hokenberijs sāk atkāpties no Homēra "Iliādas" notikumiem (cita starpā - pārguļot ar Trojas Helēnu).
Otrais stāsts vēsta par robotiem, sauktiem par moraveciem. Šķiet, ka šo nosaukumu devis tā sauktais Moraveca paradokss - AI un robotikas pētnieku atklāsme, ka, pretēji tradicionālajiem pieņēmumiem, augsta līmeņa spriešanai nepieciešams nesalīdzināmi mazāks aprēķinu daudzums nekā zema līmeņa sensoru-motorikas prasmēm. Citējot pašu Moravecu: "Ir diezgan viegli datoriem iemācīt sasniegt pieauguša cilvēka sniegumu inteliģences testos vai dambretes spēlē, un ļoti grūti vai pat neiespējami tām dot viengadnieka prasmes attiecībā uz uztveri un pārvietošanos." (par paradoksu izlasīju nupat Wikipedia). Simonsa moraveci ir gana futūristiski, lai šo paradoksu būtu pārvarējuši. Moraveci dzīvo uz Jupitera pavadoņiem, un četru ļoti atšķirīgiem mērķiem radītu robotu grupiņa tiek nosūtīta diezgan mīklainā misijā uz Marsu, kur pēdējā laikā novērojamas visādas aktivitātes, kuras veic vai neveic "post-cilvēki". Nozīmīgākais no moraveciem ir vārdā Mahmuts, viņš līdzās saviem profesionālajiem pienākumiem (izpēte Eiropas dziļajos ūdeņos) nodarbojas ar Šekspīra tekstu analīzi. Un vēlāk par viņa draugu kļūst otrs moravecs-literatūrpētnieks Orfu, kurš vairāk aizraujas ar Prustu un "Zudušo laiku meklējot". Roboti literatūrpētnieki uz Marsa - pilnīgi normāls koncepts, vai ne?
Un tad nāk trešais stāsts - par nākotnes cilvēkiem, kas dzīvo tieši simts gadus, jo tā viņiem ir atvēlējuši "post-cilvēki" (pēc simts gadu iztecēšanas viņiem solīts nonākt pašiem postcilvēku vidū, bet tas izklausās pēc tipiska mīta par Paradīzi). Viņu dzīvēs nav sevišķi daudz raižu (ja nu vienīgi nejaukie dinozauri), savu simts gadu laikā viņi pat nevar nomirt, jo bojāejas gadījumā tiek brīnumainā veidā atjaunoti. Viņi dzīvo pasaulē, kur ir galvenokārt ballītes, sekss un bezrūpība. Taču arī viņu vidū gadās izņēmumi. Grāmatā par nozīmīgiem personāžiem kļūst šādu nākotnes cilvēku četrotne, kur par centrālo personāžu kļūst vismazāk ziņkārīgais no viņiem - Deimens, kura sākotnējais mērķis ir pavedināt savu māsīcu Adu, bet beigās viss sanāk daudz sarežģītāk. Šie nākotnes cilvēki dzīvo vidē, kas vairāk līdzinās deviņpadsimtajam gadsimtam, ar to vien atšķirību, ka viņiem ir robotiski un ne tikai palīgi, bet šādu tādu spēju pašiem cilvēkiem nav - piemēram, lasītprasmes.
Ņemsim vērā sekojošus apstākļus:
1) man ne pārāk patīk zinātniskā fantastika zinātniskās fantastiskas pēc - kosmosa izpēte, nākotnes pseidotehnoloģijas, episkas cīņas ar citplanētiešiem;
2) esmu visai skeptisks pret lielformas romāniem;
3) mani neuzrunā arī mitoloģiski kauju apraksti un varoņu cīņas; neesmu redzējis kinofilmas "Troja", "Gladiators" un citus šāda stila episkas formas darbus.
Dīvainā kārtā Simonss itin labi pārvarēja manus iebildumus. Galvenais viņa triks - bagātīgās literārās spēles, kur likumsakarīgi kopā ar postcilvēkiem parādās arī postmodernisma elementi - man vismaz ir grūti iedomāties citu zinātniskās fantastikas darbu, kur būtu tik daudz dažādu literāru paralēļu, kur viss ir daļa no kaut kā cita, mazliet pārveidota autora vajadzībām, bet atpazīstama. Tas, ka viņš pāris reizes atsaucas uz Herberta Velsa "Laika mašīnu", tas būtu itin pašsaprotami, bet elementi no Nabokova "Adas", Šekspīra "Vētras" un citiem negaidītiem avotiem, tas ir daudz interesantāk. Un līdz ar to viņa varoņi nav tipiski zinātniskās fantastikas personāži, kuru galvenais mērķis ir tikt no A līdz B, bet gan kaut kas vairāk. Jā, brīžiem man lasīšanas procesā radās sajūta, ka man ir darīšana ar seriālu "Lost" - ar visādām neizprotamām samudžinātām lietām, bet patiesībā Simonss nemaz ar lasītāja čakarēšanu nenodarbojas - visi klucīši beigās diezgan labi saliekas kopā, veidojot gana sakarīgu ainu (un noteikti tā kļūs vēl sakarīgāka, kad izlasīšu otro grāmatu). Un tas, cik viegli un aizrautīgi tā lasās - tas ir vispār brīnums, ja ņem vērā, cik daudz dažādu grieķu varoņu tur parādās. Diezgan droši - labākais sci-fi darbs, ko pēdējos gados esmu lasījis. Jā, brīžiem Simonss velk uz Verbēru, bet - ar lielāku sarežģītības pakāpi un mazāku devu banalitātes (un - mazāku pašgudrības sajūtu).
2018-05-31
comments powered by Disqus