Kazhes pierakstu burtnīca

Diloģijas "Iliona/Olimps" otrā daļa ir vēl apjomīgāka par pirmo, līdz ar to man ir aizdomas, ka tā varētu būt biezākā grāmata, ko esmu izlasījis pēdējo piecu (ja ne vairāk) gadu laikā. Ņemot vērā to, cik kopumā man ir skeptiska attieksme pret garām grāmatām, tas vien jau ir zināms kvalitātes rādītājs, ka es uz kaut ko tādu parakstījos. Un jāsaka - Simonsam labi izdodas noturēt lasītāja uzmanību, neliekot domāt par to, ka varētu jau šo visu pasākumu uz pusi noīsināt.

Grāmatas saturs ir ļoti tiešs "Iliumas" turpinājums - joprojām risinās Trojas karš (tikai tagad karo nevis grieķi pret trojiešiem, bet vieni un otri pret Olimpa dieviem), joprojām robotiskie moraveci mēģina saprast, kas īsti notiek ar Visumu, joprojām briesmonis Kalibans meklē upurus, vienīgi nākotnes cilvēkiem viss ir aizgājis pavisam prom no laimīgajiem laikiem, kad viņi dzīvoja simts gadus līdz kļuva par Kalibana maltīti. Tagad viņiem augu dienu un nakti ir jācīnās ar saviem kādreizējiem izpalīgiem - robotiskajiem voiniksiem (nosaukti par godu Vojniča manuskriptam), turklāt vēl uz Zemes ir ieradies Kalibana dievs - daudzroku smadzeņu briesmonis Seteboss.

Vispār jau "Olimps" ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšana ir bīstama tādēļ, ka tai ir potenciāls tevi ievilkt arvien dziļāk un dziļāk tēmā - noskaidrot papildu detaļas Wikipedia un tad pazust tur uz nedēļām. Šo grāmatu noteikti var lasīt ļoti dažādos līmeņos - sākot ar pavisam vienkāršu zinātnisko fantastiku, tad kāpjoties iekšā literatūras un pasaules vēsturē, pamazām ieslīdot filosofiskos jautājumos, no kuriem vairs tik viegli ārā neizslīdēsi. Pats fakts vien, ka šeit kopā tiek samaisīti Kītss un ceļojumi kosmosā, ir labs apliecinājums tam, cik milzīgs ir Simonsa vēriens šajā grāmatā. Ģēniji, kuri ar saviem darbiem rada jaunus Visumus, kuri viens ar otru pārklājas. Grieķu dievi un nanotehnoloģijas. Vēsturiskums un iztēles lidojums.

Vai viss beigās perfekti sastiķējas kopā? Gribētos teikt - ir ok, jā, šis tas līdz galam skaidrs netop un sava deva "Deus ex machina" visā šajā pasākumā noteikti ir jūtama, bet tas netraucē. Vienīgais, kas mazliet krita uz nerviem, un tas diemžēl ir raksturīgi jebkādai mākslai ar darbību tālākā nākotnē - pārmērīgi daudz informācijas par 20.-21.gadsimta notikumiem. Kad grāmatas darbība risinās gadu tūkstošus no šodienas, varoņu pastāvīga atsaukšanās uz kaut ko, kas šķiet aktuāls mūsdienu cilvēkam, man šķiet nevietā. Tā reāli sakot, pēc pāris tūkstošiem gadu ne Hirosimu, ne Holokaustu visticamākais neviens nepieminēs, jo (gadījumā, ja pēkšņi cilvēce nebūs šajā laikā iznīkusi pavisam) pa to laiku būs notikušas vēl lielākas un baisākas lietas. Bet es saprotu, kāpēc šādi elementi tiek aktīvi izmantoti - jo cilvēki ar tiem spēj identificēties, kamēr postcilvēku izraisītā Parīzes bojāeja nevienam lasītājam emocionāli tik spēcīga nešķiet. Un tā nudien ir piekasīšanās no manas puses - grāmata man patika, varu to droši rekomendēt arī tev. Ja kas - veids, kā es nonācu pie tās lasīšanas ir diezgan dīvains, proti, dzirdēju, kā to savā podkāstā slavēja kāds kristīgs piecbērnu tēvs - amerikāņu jurists, kas dzerot viskiju analizē tiesas procesu materiālus un rezultātus.