Au bonheur des ogres
Pirms diezgan daudziem gadiem esmu lasījis Daniela Penaka eseju "Kā romāns" - apliecinājums gadu daudzumam ir tas, ka par šo grāmatu nav apraksta manā blogā, kurš pastāv aptuveni 18 gadus. Kaut kādā mērā "Kā romāns" manā apziņā ir laikam iesēdies, ne velti, kad man vajadzēja uz ātru roku kaut ko paķert grāmatnīcā, lai būtu pārtērēts dāvanu kartes limits, izvēle krita par labu tieši šī autora grāmatai. Labi, te vēl var piebilst, ka uz grāmatas vāka ir Gata Šļūkas zīmējums, kas momentā piesaista uzmanību.
Literārās karjeras laikā Penaks pievērsies dažādiem žanriem un formām, bet viens no viņa zīmīgākajiem veikumiem ir romānu sērija par Malosēnu - profesionālu grēkāzi, un "Cilvēkēdāju paradīze" ir šīs sāgas pirmsākums. Tātad, Malosēns ir vientuļš vīrietis ar mazliet dīvainām nosliecēm, kurš finansiāli uztur savus jaunākos pusbrāļus un pusmāsas, kuru skaits pamazām palielinās, jo viņu māte ir diezgan vieglprātīga un kaut kādā mērā arī vieglas uzvedības sieviete. Malosēns strādā universālveikalā par grēkāzi - viņš ir tas cilvēks, kuru izsauc uz vadītāja kabinetu situācijā, kad ieradies dusmīgs klients, kuram, piemēram, uzsprāgusi elektriskā tējkanna, un Malosēna funkcija ir izciest visus pazemojumus, ko pret viņu vērš menedžeris ar mērķi panākt, ka klients sajustos tik neērti, lai atsauktu savu sūdzību. Ārpus saviem pienākumiem Malosēns reizēm kādai veikala apmeklētājai, kura ir mēģinājusi kaut ko nozagt, palīdz izvairīties no soda, tā vietā viņu aizvedot uz savu dzīvokli, kur... nekas īsti nenotiek, jo Malosēnam šajās reizēs nestāv. Taču tad veikalā sāk notikt sprādzieni, kuros iet bojā cilvēki. Policijai galvenais aizdomās turamais ir dīvainus pienākumus veikalā pildošais Malosēns. Pamazām atklājas, ka šajā stāstā iesaistīts arī kanibālisms un citas ne tik ļoti dzīvespriecīgas tēmas.
Man nav līdz galam skaidrs, vai šo grāmatu vajadzētu vai nevajadzētu saukt par detektīvromānu vai spriedzes romānu vai arī nevienu no tiem diviem. Penaka rakstīšanas maniere to īsti neļauj iekļaut kādos no rāmjiem - tā ir pārāk netriviāla, lai atbilstu šablonu literatūras rāmjiem, un stipri vien pretrunīgais galvenais varonis īsti neiederās žanru literatūrā. Taču šaubu nav, ka grāmata lasās ļoti viegli, ne jau velti Penaka acīs arī "Kā romāna" kontekstā ļoti liela loma ir tajā, cik grāmata ir interesanta, nevis - cik tā ir augstvērtīga. Un te nu varu teikt tikai to labāko - ja es arī neesmu drošs, vai šī ir vērtīga literatūra, labi izklaidējoša tā noteikti ir, un reizēm tas ir pats galvenais.
P.S. Piebilde, kura varētu būt automātiska, ja jau piesaukts Šļūka - lasīju šo grāmatu latviskā tulkojumā.
Literārās karjeras laikā Penaks pievērsies dažādiem žanriem un formām, bet viens no viņa zīmīgākajiem veikumiem ir romānu sērija par Malosēnu - profesionālu grēkāzi, un "Cilvēkēdāju paradīze" ir šīs sāgas pirmsākums. Tātad, Malosēns ir vientuļš vīrietis ar mazliet dīvainām nosliecēm, kurš finansiāli uztur savus jaunākos pusbrāļus un pusmāsas, kuru skaits pamazām palielinās, jo viņu māte ir diezgan vieglprātīga un kaut kādā mērā arī vieglas uzvedības sieviete. Malosēns strādā universālveikalā par grēkāzi - viņš ir tas cilvēks, kuru izsauc uz vadītāja kabinetu situācijā, kad ieradies dusmīgs klients, kuram, piemēram, uzsprāgusi elektriskā tējkanna, un Malosēna funkcija ir izciest visus pazemojumus, ko pret viņu vērš menedžeris ar mērķi panākt, ka klients sajustos tik neērti, lai atsauktu savu sūdzību. Ārpus saviem pienākumiem Malosēns reizēm kādai veikala apmeklētājai, kura ir mēģinājusi kaut ko nozagt, palīdz izvairīties no soda, tā vietā viņu aizvedot uz savu dzīvokli, kur... nekas īsti nenotiek, jo Malosēnam šajās reizēs nestāv. Taču tad veikalā sāk notikt sprādzieni, kuros iet bojā cilvēki. Policijai galvenais aizdomās turamais ir dīvainus pienākumus veikalā pildošais Malosēns. Pamazām atklājas, ka šajā stāstā iesaistīts arī kanibālisms un citas ne tik ļoti dzīvespriecīgas tēmas.
Man nav līdz galam skaidrs, vai šo grāmatu vajadzētu vai nevajadzētu saukt par detektīvromānu vai spriedzes romānu vai arī nevienu no tiem diviem. Penaka rakstīšanas maniere to īsti neļauj iekļaut kādos no rāmjiem - tā ir pārāk netriviāla, lai atbilstu šablonu literatūras rāmjiem, un stipri vien pretrunīgais galvenais varonis īsti neiederās žanru literatūrā. Taču šaubu nav, ka grāmata lasās ļoti viegli, ne jau velti Penaka acīs arī "Kā romāna" kontekstā ļoti liela loma ir tajā, cik grāmata ir interesanta, nevis - cik tā ir augstvērtīga. Un te nu varu teikt tikai to labāko - ja es arī neesmu drošs, vai šī ir vērtīga literatūra, labi izklaidējoša tā noteikti ir, un reizēm tas ir pats galvenais.
P.S. Piebilde, kura varētu būt automātiska, ja jau piesaukts Šļūka - lasīju šo grāmatu latviskā tulkojumā.
2021-05-02
comments powered by Disqus