Kazhes pierakstu burtnīca

Kamēr Rīgas domē bez (būtiskām) pārmaiņām, "Darba rezerves 2" jūnija sākumā pāris dienu laikā paspēja piedalīties divās sacensībās un abās tajās uzvarēt. Jāatzīst gan, ka līdzās spožajiem "Darba rezervju" panākumiem mani personīgi sasniegumi Zolitūdes pirmajā atklātajā novusa čempionātā nebija tie spožākie. Taču neskriesim pa priekšu govij, bet sekosim notikumiem hronoloģiski.

Tūrists savā Āgenskalnā

Ir tādi velo-foto orientēšanās pasākumi "Tūrists savā pilsētā". Pērn vienā šī seriāla posmā startēju kopā ar Anitu un Ilzi zem "Auces aerokluba" karoga, taču tehnisku iemeslu dēļ (gļukaini strādājoša fotoierīce) dēļ toreiz palikām bez ieskaitīta rezultāta. Tagad pienāca kārta posmam Āgenskalnā, un tā kā šī ir viena no man tuvākajām apkaimēm, šķita - vajadzētu piedalīties. Vispār jau bija doma, ka šoreiz mēs varētu saukties kā "Darba rezerves 3", taču beigās tomēr palikām pie biežāk lietotā nosaukuma "Darba rezerves 2", kuru sastāvā šoreiz startēja Raitis Bārbalis, Anita Zaķe un Raimonds Kažoks-Kolrābis.

Parasti man šādos pasākumos patīk startēt iespējami izteiksmīgākā ielas apģērbā, jo šādā veidā ir daudz patīkamāk, ja izdodas pārspēt kādus sportiski tērptus biedrus - tas tomēr noteikti ir nepatīkami, ja tev kā atlētam gaiļbiksēs nākas piekāpties kaut kādiem pajoliņiem uz pilsētas velosipēdiem un beretēs. Šoreiz tomēr izrādījās, ka Raitis ir sagatavojies braukt tajos velo šortos, kam ir arī bikšturiem līdzīga daļa, līdz ar to izlēmu, ka varu sekot viņa piemēram - tas allaž rada iespējas bildēties, atdarinot manu skolas laiku elku Frediju Merkūriju:


Pa virsu tam uzvilkām pērnās sezonas xRace Darba rezervju kreklus (prognozējami uz Raita krekls izskatījās miniatūrs, kamēr Anita tajā varētu arī noslīkt). Atbilstoši saģērbušies, reģistrējāmies un startējām distancē. Skaidrs, ka nesen aizvadītais Āgenskalna pusatklātais rogainings mums nāca tikai par labu, kas attiecas uz Āgenskalna pārzināšanu. Distancē bija jāapmeklē 20 punkti, kuru atrašanās vieta kartē bija norādīta tikai aptuveni, katrā punktā jāuzņem foto ar komandas dalībniekiem un jābrauc tālāk. Apskatot karti un pievienotās fotogrāfijas, trijatā teju par pusi punktu zinājām, kur tieši tie būs jāmeklē. Tiesa, vairums šo zināmo punktu ir iz tās kategorijas, ko atrast ir gana viegli - tādi, kas atrodas uz puslīdz lielajām ielām un ir viegli pamanāmi arī normālam garāmgājējam. Taču drusku tas situāciju noteikti atviegloja.

Iepriekš jau biju domājis, ka vējainā laika dēļ būtu prātīgi ieplānot iespējami īsāku maršrutu un ka nevajag uzreiz pa galvu, pa kaklu kaut kur skriet, taču praksē, protams, tā nespējām rīkoties. Mašrutu uzmetām kādās daždesmit sekundēs un uzreiz metāmies maukt. Jau ar pirmo punktu mazliet laika zaudējām - pagāja kāds laiciņš, kamēr sapratām, ka Ķīpsalas plusmalē jāmeklē grafiti pie Daugavas, tad maucām iekšā Ķīpsalā, kur vispirms itin ātri (arī gan ne uz pirmo sitienu) atradām punktu pie Žaņa Lipkes muzeja, tad aizbraucām līdz koloniālajai tirgotavai, tad atpakaļ pie RTU (būtu mēs mazliet rūpīgāk plānojuši, vispirms ņemtu RTU, tad tirgotavu un šautu pāri Zundam pa gājēju tiltu, nevis iepretī Olimpijai). Bez aizķeršanās atradām īsto skulpūtu Rozentāla vidusskolas pagalmā un devāmies uz čakarīgāko punktu šajā distancē. Jau pērn, braucot Dzirciemu, mēs bijām kļūdījušies tāpat, bet šoreiz kaut kā ļoti gribējās domāt, ka punkts tomēr jāmeklē turpat Daugavgrīvas ielas pusē pie RTU stadiona, taču ļoti ilgas čakarēšanās rezultātā sapratām, ka gan jau atkal punkts tomēr būs ielikts tajā teritorijā, kas sasniedzama no Slokas ielas puses (nezinu, kā īsti to zonu sauc un vai jebkā, bet savulaik tur esmu bijis vienā autoservisā). Kļūda bija dārga - 15 minūtes, varbūt pat vairāk. Šajā brīdī tīri sajūtu līmenī šķita, ka varam būt pazaudējuši iespēju cīnīties ne tikai ar Ediju un Sandi jeb resno piektklasnieku, bet pat ar "normālajiem cilvēkiem" pasākuma dalībnieku vidū.

Par laimi, turpinājums gāja vieglāk. Punktu pie NB viesnīcas zinājām no galvas, kaķu māju pie Jūrmalas gatves atradām ātri, tad braucām lielo loku uz spāņu pieminekli Baložu ielā (loģiski, ka ļoti labi zināma vieta), strūklaku manas kādreizējās skolas pagalmā, punktu tepat pie mūsu mājas (kontūras uz šķūnīša), no Ingress laikiem ļoti labi iepazīto mākoņaino gliemezi, dekoru uz šķībās sienas Margrietas ielā (tur vienkārši ieraudzījām priekšā braucošo ekipāžu bildējam), Rīgas ģerboni Kalnciema ielā, dīvaino skulptūru zobārstniecības pagalmā, tad bērnudārzs "Bizbizmārīte". Šis komplekts aizgāja praktiski bez aizķeršanās. Kādu minūti pazaudējām uz nākamajiem punktiem - Livonijas Pārdaugavas hercogisti un Rīgas Doma kora skolu - sākumā mazliet sajaucām, kuru punktu bijām jau paņēmuši, bet ātri viss noskaidrojās. Atlika finiša taisne - Klīversala un AB dambis. Kaija Klīversalā diži ātri mums rokās nedevās, līdz ar to izmantojām palīdzību no zāles, un tad jau pilnā tempā uz AB dambi (kur beidzot vajadzēja nobildēties standarta atlētu ietērpā), un tad jau uz finišu. Gala laiks: stunda un 47 minūtes. Vispār jau vajadzēja labāk - 90 minūtes būtu tāds rezultāts, ar kuru varētu būt gandrīz apmierināti. Stunda un divdesmit - gandrīz perfekts izpildījums. Taču šādos pasākumos jāņem vērā, ka kļūdās visi (pat Kirovs Lipmans), līdz ar to uzreiz teikt, ka šī ir izgāšanās un Marinas prasība "bez vietas trijniekā mājās nenākt" nav izpildāma, nebiju gatavs.


Un ko tu domā - kad divas dienas vēlāk beidzot pasākuma rezultāti parādījās Internetā, atklājās, ka "Darba rezerves 2" ir triumfējušas. Slava Darba rezervēm! Otrajā vietā resnie piektklasnieki, no kuriem viens patiesībā pat ir "Darba rezervju" komandas nosaukuma autors un vadošs dalībnieks, bet otram bija gaidāma debija zem šīs komandas karoga divas dienas vēlāk, īsi sakot - savējie. Diemžēl trešajai vietai vēl viens Darba rezervju sastāvs nebija pieteikts. Vispār, kas attiecas uz "Tūristu savā pilsētā", princips ar neskaidri novietotajiem (kartē aptuveni iezīmētajiem) punktiem man tīri labi iet pie sirds, pasākuma ilgums un dinamika arī ir ok, taču ir vairāki apstākļi, kas liek domāt, ka motivācijas piedalīties visos sezonas posmos un cīnīties par uzvaru kopvērtējumā man personīgi varētu nebūt. Pirmkārt, dalības maksa. No vienas puses, 4 eiro nav nekas daudz, taču pasākumā, kur tev izsniedz vienu parastu izdrukātu A4 lapu (ok, krāsainu, bet ne laminētu un pat ne vāciņos) un organizētāju iepriekšējais ieguldījums ir tikai apvidus izpēte, bet rezultātu apstrāde prasa divas dienas (lai arī tur patiesībā nav gandrīz nekā, ko apstrādāt, tik vien, kā jāsavada starta/finiša laiki un atrasto punktu skaits kādā Excel tabulā, ko patiesībā jau varētu darīt uzreiz finišā, izlaižot papīra pierakstu daļu), arī šie četri eiro šķiet gana daudz. Saprotu, ka šis nav tāda stila pasākums kā tie, ko mēdzam paši organizēt - tas tomēr ir bizness, nevis izklaide draugiem un lielākoties tajā piedalās tādi cilvēki, kas sevišķi regulāri nekādās sacensībās nepiedalās, līdz ar to, iespējams, es gluži vienkārši neesmu īstā mērķauditorija. Tāpat neesmu drošs, ka atkal un atkal startēt pasākumā ar nemainīgu formātu man šķistu diži aizraujoši - salīdzinoši Lūzumpunkta "Pilsētas medībās", kad tās vēl notika daudzreiz, nevis vienu reizi gadā, katru reizi bija kāda cita odziņa, interesanti specuzdevumi un tā tālāk, kamēr atšķirība starp diviem līdz šim apmeklētajiem "Tūrists savā pilsētā" posmiem ir vienīgi tajā, ka viens notika Dzirciemā, bet otrs - Āgenskalnā (tiesa, pāris punktu tāpat arī šoreiz bija Dzirciema teritorijā). Uzvarēt, protams, vienmēr ir patīkami, bet tik fanātisks panākumu cienītājs, lai šajā pasākumā startētu regulāri, es noteikti neesmu. Tad jau labāk uzrīkošu pats šogad vēl kādus sačus.


xRace Madonā

Seriālā xRace šosezon "Darba rezerves 2" pieteiktas visiem sezonas posmiem. Pirmajā (Jelgavā) savā Tautas Mix grupā finišējām ceturtie sastāvā "2 Raimondi un 1 Baiba". Šoreiz sanāca tā, ka Raimonds mūsu rindās bija tikai 1, Baiba joprojām arī 1, toties klāt nācis viens Sandis no Surikatu bandas (kluba? apvienības?). Pirms starta tualešu zonā sastapām elites grupas līderi, nopelniem un pieredzes bagāto Ediju (neticamā kārtā tas ir tas pats Edijs, kurš ir resnāks par piektklasnieku), kurš apvaicājās, kādi tad mūsu komandai šodien mērķi. Daudz nedomājot, Baiba atbildēja: "Pirmā vieta!" Es, kā jau piezemēts un reālismā grimstošs cilvēks, uzskatīju, ka sešiniekā vajadzētu iekļūt, bet skaļi to neteicu, jo negribu taču būt tas čalis, kas netic savai uzvarai kā tāds politiķis, kas vispirms paziņo, ka viņa mērķis ir uzvarēt Ušakovu, bet kad tas nav izdevies, apgalvo, ka viss ir labi, jo šogad par viņu nobalsojis par trim klasesbiedriem vairāk nekā pirms četriem gadiem.


Ko es varu teikt par sacensībām? Pirmkārt, bija interesantāk nekā Jelgavā. Te sava nozīme ir gan jaukajam Madonas puses reljefam, gan drusku interesantākiem uzdevumiem. Šķiet, ka lielākas vai mazākas kļūdiņas šoreiz bija visiem (varbūt vienīgi neskaitot Ediju, bet mums jau ar sporta klasi nebija jāsacenšas), it īpaši elegants bija punkts veloleģendā, kur vajadzēja mest riņķī, bet teju neviens to nepamanīja. Sevišķi sarežģīti, protams, nebija, bet salīdzinoši ar Jelgavu gan orientēšanās nebija tik vienkārša, gan bija plašākas iespējas ieberzties kādā stigā, kas nav īsti ejama, kur nu vēl ar riteni braucama. Tā stiga atsauca skaistas atmiņas - par 2015. gada Pingvīnu eventu ar punktiem uz apļa, sagāztajiem krūmiņiem un, protams, Riko centrā. Šoreiz gan uz centru jāiet nebija, bet bija gan atbilstošas kvalitātes stiga, gan punkti uz apļa. Patiesībā jau tur itin netālu no Vadzola arī bijām.


Gala rezultāts? Itin šokējoši, bet pirmā vieta MIX'ā un otrā visu komandu ieskaitē. Līdz ar to pēc diviem posmiem esam kopvērtējumā trešie, par diviem punktiem atpaliekot no pirmās vietas. Joprojām gan reālistiskais uzstādījums ir cīnīties par vietu sešiniekā, bet prieks un gandarījums tāpat ir. Domājams gan, ka daudz lielāks tas ir man un Baibai, kamēr Sandim vairāk tāda "meh" tipa sajūta - kā nekā viņam šis nebija pirmais uzvarētais xRace posms. Jautājums - kā būs turpmāk? Tā kā Raimonds B. šosezon vairs uz starta neiziešot, jācer, ka Sandis būs vēl gatavs kādu reizi sastādīt mums kompāniju un parādīt klasi (un apliecināt, ka šī uzvara nebija tikai pārpratums, kā vismaz man pašam pagaidām šķiet).


Zolitūdes atklātais čempionāts novusā

Svētdienas rītā notika šāds diezgan minimāli izziņots turnīrs pēc jaunākajiem novusa spēles noteikumiem, sekojot gan principam par otiņas izmantošanu, gan par nelamāšanos, gan pretinieka spēles nekomentēšanu. Dalībnieki bija veseli trīs: Raitis, Edijs un es. Jāatzīmē, ka Raitis un Edijs ir tie paši Raitis un Edijs, kas pieminēti arī iepriekš šajā tekstā, nevis, Mr Raitis un kādreizējais Mežciema karalis. Turnīrs bija daudz īsāks nekā pirms dažiem gadiem notikusī Zausulauka meistarība, taču rezultāti gan tādi paši: atkal jau uzvarēja Edijs, Raitis bija otrais, bet es - goda pjedestāla zemākā pakāpiena iemītnieks. Labi vēl, ka pēdējā spēlē izdevās Ediju uzvarēt, citādi es būtu palicis pilnīgi sausā, un tas jau būtu pārāk skarbi.