Les Miserables
Līdz šim man ar "Nožēlojamajiem" nebija sanākusi saskarsme nekādā veidā - ne Viktora Igo romānu biju lasījis, ne skatījies mūziklu (vai iestudējumu teātrī), nedz redzējis kādu no pāri par 20 ekranizācijām. Taču kādā vēlā vakara stundā Budapeštā man kā reiz bija īstais noskaņojums šai filmai, precīzāk - no tām dažām filmām, kuras biju sagatavojis skatīšanai, šī šķita piemērotākā. Patiesībā es pat "Les Miserables" skatījos divos piegājienos - pirmajā pēc aptuveni 30 minūtēm mani uzvarēja miegs, otrajā gan izdevās tikt līdz finišam.
Mazliet droši vien tomēr par sižetu: darbība risinās 19. gadsimta Francijā, centrālā sižeta līnija vēsta par izbijuša ieslodzītā (par niecīgu noziegumu uz ļoti ilgu laiku) Žana Valžāna mūžīgo bēgšanu no neatlaidīgā policijas inspektora Žavēra, kam komplektā nāk no līdz prostitūcijai un nāvei novestās Fantīnas (Anna Heteveja) meita, pār kuru Valžāns uzņemas gadību, revolucionāri jaunieši, tai skaitā Edija Redmeina (vēlāk zināma kā Dāņu meitene) jauno revolucionāru, un komisko ļaundaru pāris: Saša Barons Koens un Helēna Bonema Kārtere.
Nevaru tā īsti uzķert, kas tieši kļuva par iemeslu tam, ka man šī filma līdz galam neaizgāja - vai nu tomēr esmu pārāk piekasīgs, lai varētu paciest filmu, kurā viss sižets tiek izdziedāts, vien paretām kādu frāzi norunājot, vai pārāk daudzas dziesmas bija tādas, kas neiespiežas atmiņā, vai šķita, ka filma ir pārāk gara (tāda tā noteikti ir), vai arī līdz galam neuzrunāja pārmērīgi plakanie tēli, kas šķita nākuši no kādas stereotipu datubāzes, bet sajūsmas par šo filmu man nav. Jā, varu uzslavēt abus vadošos džentelmeņus - Raselu Krovu un Hjū Džekmenu, tāpat Anna Heteveja te ir ne vien laba, bet arī pārsteidzoša. Vizuāli filma ir ļoti iespaidīga, bet būtu pārspīlēti teikt, ka man tā varētu iesēsties atmiņā uz ilgu laiku. Katrā ziņā Toma Hūpera režisētās filmas pirms un pēc "Nožēlojamajiem" mani uzrunāja vairāk ("Karaļa runa" un "Dāņu meitene"). Protams, varbūt es gluži vienkārši biju pārāk noguris un man pārāk sāpēja kāja, kad skatījos šo filmu un varbūt tā ir labāka, nekā man šķiet. Bet vienlaikus - kaut kā vienalga.
Mazliet droši vien tomēr par sižetu: darbība risinās 19. gadsimta Francijā, centrālā sižeta līnija vēsta par izbijuša ieslodzītā (par niecīgu noziegumu uz ļoti ilgu laiku) Žana Valžāna mūžīgo bēgšanu no neatlaidīgā policijas inspektora Žavēra, kam komplektā nāk no līdz prostitūcijai un nāvei novestās Fantīnas (Anna Heteveja) meita, pār kuru Valžāns uzņemas gadību, revolucionāri jaunieši, tai skaitā Edija Redmeina (vēlāk zināma kā Dāņu meitene) jauno revolucionāru, un komisko ļaundaru pāris: Saša Barons Koens un Helēna Bonema Kārtere.
Nevaru tā īsti uzķert, kas tieši kļuva par iemeslu tam, ka man šī filma līdz galam neaizgāja - vai nu tomēr esmu pārāk piekasīgs, lai varētu paciest filmu, kurā viss sižets tiek izdziedāts, vien paretām kādu frāzi norunājot, vai pārāk daudzas dziesmas bija tādas, kas neiespiežas atmiņā, vai šķita, ka filma ir pārāk gara (tāda tā noteikti ir), vai arī līdz galam neuzrunāja pārmērīgi plakanie tēli, kas šķita nākuši no kādas stereotipu datubāzes, bet sajūsmas par šo filmu man nav. Jā, varu uzslavēt abus vadošos džentelmeņus - Raselu Krovu un Hjū Džekmenu, tāpat Anna Heteveja te ir ne vien laba, bet arī pārsteidzoša. Vizuāli filma ir ļoti iespaidīga, bet būtu pārspīlēti teikt, ka man tā varētu iesēsties atmiņā uz ilgu laiku. Katrā ziņā Toma Hūpera režisētās filmas pirms un pēc "Nožēlojamajiem" mani uzrunāja vairāk ("Karaļa runa" un "Dāņu meitene"). Protams, varbūt es gluži vienkārši biju pārāk noguris un man pārāk sāpēja kāja, kad skatījos šo filmu un varbūt tā ir labāka, nekā man šķiet. Bet vienlaikus - kaut kā vienalga.
2017-05-27
comments powered by Disqus