Rattle that Lock
Deivids Gilmors pārāk bieži savus līdzjutējus ar jauniem albumiem nelutina - ne reizes viņš nav izdevis vairāk par vienu (solo) studijas albumu desmitgadē, bet deviņdesmitajos gados pat tik aktīvs viņš nebija. Līdz ar to "Rattle that Lock" ir tikai ceturtais soloieraksts šī vīra nu jau drīz piecdesmit gadus ilgajā muzikālajā karjerā. Tiesa, vismaz kopš tā laika, kad šķīrās Rodžera Votersa un "Pink Floyd" ceļi, Gilmora solo karjera un Pink Floyd darbība ir bijušas itin saistītas, līdz ar to nesen klajā nākušais Pink Floyd "gandrīz albums" The Endless River ir pietiekami radniecīgs Gilmora jaunajam veikumam.
Tuvojoties savai septiņdesmitajai dzimšanas dienai, Gilmors necenšas klausītājus pārsteigt ar jebkādām inovācijām - "Rattle that Lock" ir ieraksts, kurā lieki meklēt jebko tādu, kas nebūtu dzirdams vai nu paša Gilmora "soļņikos" vai arī PF daiļradē sākot ar "A Momentary Lapse of Reason". Konceptuāli ieraksts ir kā vēstījums par vienu dienu kāda pusmūža cilvēka dzīvē, un jāatzīst, ka vismaz mūzika te ir patiešām tāda ļoti pusmūžīga un ne sevišķi interesanta. Gilmora balss joprojām skan labi un pirksti arī nav ierūsējuši, bet problēma ir tajā, ka īsti nekā tāda, ko teikt, viņam nav, un arī viņa dzīvesbiedre, kura kārtējo reizi nākusi palīgā ar tekstu rakstīšanu (kā viņa to dara jau kopš The Division Bell laikiem), neko vairāk kā atgremot jau daudzkārt pateikto nespēj.
Vispār jāatzīst, ka šis ieraksts man labāk tīk tā rāmākajos brīžos, jo tajās reizēs, kad Gilmors mēģina spēlēt kaut ko roķīgāku, jau nu baisi viņš izklausās pēc pensionāra, kurš nav neko roķīgu spēlējis kādus pārdesmit gadus un ir aizmirsis, kā tieši tas ir jādara. Līdz ar to atmosfēriskākas kompozīcijas kā "Faces of Stone" (neskaitot tās roķīgo daļu) vai "The Girl in the Yellow Dress" man tīk labāk par citām, faktiski tieši meitene dzeltenajā kleitā ir tā, kas man tīk vislabāk (tā gan ir pavisam jau oldskūlīgs valsis, bet tas šajā gadījumā ir vairāk pluss, nekā mīnuss), laikam gan vismaz daļēji tas ir šajā dziesmā korneti spēlējošā Roberta Vaieta nopelns.
Skaidrs, ka vairums cilvēku, kas šo ierakstu steidza iegādāt uzreiz pēc tā nākšanas klajā un to iecēla pirmajā vietā britu albuma topā, neko vairāk no tā arī negaidīja, līdzīgi kā es, un varbūt pat neko īsti sliktu par to arī nevajadzētu teikt. Nav jau tas gluži slikts ieraksts. Mazliet garlaicīgs, ilgtermiņā atmiņā nepaliekošs - tas gan. Un vienu un to pašu melodiju atkal un atkal izmantošana (piem., "Today" nu tik ļoti atsit šo to no The Wall ēras, ka vai bail), protams, ka nav nekas slavējams, bet - ko citu gan mēs varējām no Gilmora gaidīt?
Tuvojoties savai septiņdesmitajai dzimšanas dienai, Gilmors necenšas klausītājus pārsteigt ar jebkādām inovācijām - "Rattle that Lock" ir ieraksts, kurā lieki meklēt jebko tādu, kas nebūtu dzirdams vai nu paša Gilmora "soļņikos" vai arī PF daiļradē sākot ar "A Momentary Lapse of Reason". Konceptuāli ieraksts ir kā vēstījums par vienu dienu kāda pusmūža cilvēka dzīvē, un jāatzīst, ka vismaz mūzika te ir patiešām tāda ļoti pusmūžīga un ne sevišķi interesanta. Gilmora balss joprojām skan labi un pirksti arī nav ierūsējuši, bet problēma ir tajā, ka īsti nekā tāda, ko teikt, viņam nav, un arī viņa dzīvesbiedre, kura kārtējo reizi nākusi palīgā ar tekstu rakstīšanu (kā viņa to dara jau kopš The Division Bell laikiem), neko vairāk kā atgremot jau daudzkārt pateikto nespēj.
Vispār jāatzīst, ka šis ieraksts man labāk tīk tā rāmākajos brīžos, jo tajās reizēs, kad Gilmors mēģina spēlēt kaut ko roķīgāku, jau nu baisi viņš izklausās pēc pensionāra, kurš nav neko roķīgu spēlējis kādus pārdesmit gadus un ir aizmirsis, kā tieši tas ir jādara. Līdz ar to atmosfēriskākas kompozīcijas kā "Faces of Stone" (neskaitot tās roķīgo daļu) vai "The Girl in the Yellow Dress" man tīk labāk par citām, faktiski tieši meitene dzeltenajā kleitā ir tā, kas man tīk vislabāk (tā gan ir pavisam jau oldskūlīgs valsis, bet tas šajā gadījumā ir vairāk pluss, nekā mīnuss), laikam gan vismaz daļēji tas ir šajā dziesmā korneti spēlējošā Roberta Vaieta nopelns.
Skaidrs, ka vairums cilvēku, kas šo ierakstu steidza iegādāt uzreiz pēc tā nākšanas klajā un to iecēla pirmajā vietā britu albuma topā, neko vairāk no tā arī negaidīja, līdzīgi kā es, un varbūt pat neko īsti sliktu par to arī nevajadzētu teikt. Nav jau tas gluži slikts ieraksts. Mazliet garlaicīgs, ilgtermiņā atmiņā nepaliekošs - tas gan. Un vienu un to pašu melodiju atkal un atkal izmantošana (piem., "Today" nu tik ļoti atsit šo to no The Wall ēras, ka vai bail), protams, ka nav nekas slavējams, bet - ko citu gan mēs varējām no Gilmora gaidīt?
2015-10-05
comments powered by Disqus