I Am Zlatan Ibrahimovic
Nav tā, ka es bieži lasītu sportistu autobiogrāfijas (arī tālab, ka ne jau paši viņi tās raksta - no otras puses, grāmata, kuru būtu rakstījis sportists pats, bieži būtu itin šaušalīga padarīšana), taču saņēmis labas atsauksmes par "I am Zlatan", izlēmu - vienu jau var.
Zlatans Ibrahimovičs noteikti nav vienkārši "vēl viens futbolists" - šajā sporta veidā, kurā itin izteikti publiskā līmenī dominē neitrālums un cieņas paušana, pat par San Marino izlasi apgalvojot "mūsdienās futbolu spēlēt māk visi", viņš ir viens no tiem čaļiem, kas pie pirmās izdevības iemetīs rauga iepakojumu sausajā tualetē. Sportista karjerā tas reizēm viņam ir nācis par labu, reizēm - par sliktu, bet grāmatas ziņā noteikti - tikai par labu, jo kurš gan vēlas lasīt par to, cik profesionāli vienmēr ir visi treneri, cik godprātīgi futbolisti pilda treneru norādes un cik ļoti cienījami ir visi pretinieki?
Šajā grāmatā pieeja ir drīzāk otrāda, kas ir diezgan dabiski, ja ņem vērā, ka Zlatans, lai arī pēc valstiskās piederības ir zviedru futbolists, ir bosnieša un horvātietes dēls, uzaudzis Malmes imigrantu rajonā, no bērna dienām bijis nevaldāms un ar mazliet kriminālām nosliecēm. Tā, ka savā ziņā šo var uzskatīt par klasisku futbola pasaku - par puiku no graustiem, kas izsitas par miljonāru. Protams, ar piebildi, ka diez vai arī mazāk pārtikušie Malmes rajoni var līdzināties tai videi, no kurienes nāk Zlatana elki - brazīļu futbolisti (vismaz par favelām Zviedrijā, par laimi, pagaidām vēl nav dzirdēts). Te nu grāmatas garumā mēs izejam cauri Zlatana karjerai pa ķēdīti pagalms - Malmes jauniešu komandas - Malmes pieaugušo komanda - Ajax - Juventus - Inter - Barcelona - AC Milan. Uz šo brīdi pēdējās divas viņa pieturvietas PSG un Mančestras United tajā brīdī vēl nav aktuālas. Kaut kādā mērā tas viss, protams, iet caur "es esmu tik sasodīti kruts" prizmu, kas gan ir neizbēgami, jo tāpēc jau Zlatans ir Zlatans. Laikam visuzkrītošākā viņa lomas pārvērtēšana panākumos man šķita attiecībā uz pirmā Scudetto izcīnīšanu Inter labā. Tas tomēr ir laiks, kurā futbolam sekoju pietiekami aktīvi, lai zinātu, ka lai arī 2006./07. gada sezonā Inter patiešām pirmo reizi ļoti daudzos gados izcīnīja Itāljas čempionu titulu, bet tas galīgi nebija satriecošs sasniegums - "Juventus" bija nosūtīts līgu zemāk, Fiorentina un Milāna bija saņēmušas pamatīgus soda punktus un no titula pretendentēm (neskaitot Inter) faktiski tikai Roma nebija cietusi. Turklāt vispār jau Interam tiesas darbu rezultātā bija piešķirts arī iepriekšējās sezonas Scudetto, līdz ar to, strikti runājot, ar Zlatanu rindās viņi nemaz neieguva savu pirmo titulu N gados.
Skaidrs, ka tā nav vienīgā epizode, kur par vēsturiskumu varētu pastrīdēties, un brīžiem mani galvenā varoņa pārmērīgais pašcentrisms kaitina - it īpaši attiecībā uz zviedru futbolu, no kura viņš pats tomēr ir nācis, kur atkal un atkal viņš uzsver, ka iepriekšējās paaudzes zviedru futbolisti, tādi kā Marins Dālins vai Tomass Ravelli viņa acīs ir nekas, lai arī faktiski viņi spēlēja pusfinālā gan Pasaules kausā, gan Eiropas čempionātā, kamēr Zlatana ērā arī izkļūt no grupas ne vienmēr Zviedrijai ir bijis pa spēkam. Un tas pats klubu līmenī - cik teicams uzbrucējs viņš lai arī nebūtu un cik daudzas reizes ar dažādām komandām nebūtu uzvarējis vietējos čempionātos (tiesa, lielākoties - ar komandām, kuras jau tāpat bija pārliecinošas favorītes cīņā par titulu), Čempionu līgas titula viņam nav (ja kas - atšķirībā no 1994. gada Pasaules kausa bronza medaļnieka Patrika Andersona, kurš tāpat kā vēlāk Zlatans, arī izgāja cauri Malmes jaunatnes futbola sistēmai). Īsi sakot - uz šīm lietām var skatīties dažādi. Lasīt grāmatu ir interesanti, Zlatana pozīcija no viņa karjeras viedokļa šķiet saprotama, lai arī futbolam aktīvāk sekojošam lasītājam itin bieži jau nu rodas sajūta, ka pretēji grāmatā lasāmajam, Zlatana lēmumi gan futbola laukumā, gan ārpus tā bieži ir bijuši stipri vien garām (un tas nebūt nav tikai par velosipēdu zagšanu un braukšanu ar auto ar 300km/h).
Zlatans Ibrahimovičs noteikti nav vienkārši "vēl viens futbolists" - šajā sporta veidā, kurā itin izteikti publiskā līmenī dominē neitrālums un cieņas paušana, pat par San Marino izlasi apgalvojot "mūsdienās futbolu spēlēt māk visi", viņš ir viens no tiem čaļiem, kas pie pirmās izdevības iemetīs rauga iepakojumu sausajā tualetē. Sportista karjerā tas reizēm viņam ir nācis par labu, reizēm - par sliktu, bet grāmatas ziņā noteikti - tikai par labu, jo kurš gan vēlas lasīt par to, cik profesionāli vienmēr ir visi treneri, cik godprātīgi futbolisti pilda treneru norādes un cik ļoti cienījami ir visi pretinieki?
Šajā grāmatā pieeja ir drīzāk otrāda, kas ir diezgan dabiski, ja ņem vērā, ka Zlatans, lai arī pēc valstiskās piederības ir zviedru futbolists, ir bosnieša un horvātietes dēls, uzaudzis Malmes imigrantu rajonā, no bērna dienām bijis nevaldāms un ar mazliet kriminālām nosliecēm. Tā, ka savā ziņā šo var uzskatīt par klasisku futbola pasaku - par puiku no graustiem, kas izsitas par miljonāru. Protams, ar piebildi, ka diez vai arī mazāk pārtikušie Malmes rajoni var līdzināties tai videi, no kurienes nāk Zlatana elki - brazīļu futbolisti (vismaz par favelām Zviedrijā, par laimi, pagaidām vēl nav dzirdēts). Te nu grāmatas garumā mēs izejam cauri Zlatana karjerai pa ķēdīti pagalms - Malmes jauniešu komandas - Malmes pieaugušo komanda - Ajax - Juventus - Inter - Barcelona - AC Milan. Uz šo brīdi pēdējās divas viņa pieturvietas PSG un Mančestras United tajā brīdī vēl nav aktuālas. Kaut kādā mērā tas viss, protams, iet caur "es esmu tik sasodīti kruts" prizmu, kas gan ir neizbēgami, jo tāpēc jau Zlatans ir Zlatans. Laikam visuzkrītošākā viņa lomas pārvērtēšana panākumos man šķita attiecībā uz pirmā Scudetto izcīnīšanu Inter labā. Tas tomēr ir laiks, kurā futbolam sekoju pietiekami aktīvi, lai zinātu, ka lai arī 2006./07. gada sezonā Inter patiešām pirmo reizi ļoti daudzos gados izcīnīja Itāljas čempionu titulu, bet tas galīgi nebija satriecošs sasniegums - "Juventus" bija nosūtīts līgu zemāk, Fiorentina un Milāna bija saņēmušas pamatīgus soda punktus un no titula pretendentēm (neskaitot Inter) faktiski tikai Roma nebija cietusi. Turklāt vispār jau Interam tiesas darbu rezultātā bija piešķirts arī iepriekšējās sezonas Scudetto, līdz ar to, strikti runājot, ar Zlatanu rindās viņi nemaz neieguva savu pirmo titulu N gados.
Skaidrs, ka tā nav vienīgā epizode, kur par vēsturiskumu varētu pastrīdēties, un brīžiem mani galvenā varoņa pārmērīgais pašcentrisms kaitina - it īpaši attiecībā uz zviedru futbolu, no kura viņš pats tomēr ir nācis, kur atkal un atkal viņš uzsver, ka iepriekšējās paaudzes zviedru futbolisti, tādi kā Marins Dālins vai Tomass Ravelli viņa acīs ir nekas, lai arī faktiski viņi spēlēja pusfinālā gan Pasaules kausā, gan Eiropas čempionātā, kamēr Zlatana ērā arī izkļūt no grupas ne vienmēr Zviedrijai ir bijis pa spēkam. Un tas pats klubu līmenī - cik teicams uzbrucējs viņš lai arī nebūtu un cik daudzas reizes ar dažādām komandām nebūtu uzvarējis vietējos čempionātos (tiesa, lielākoties - ar komandām, kuras jau tāpat bija pārliecinošas favorītes cīņā par titulu), Čempionu līgas titula viņam nav (ja kas - atšķirībā no 1994. gada Pasaules kausa bronza medaļnieka Patrika Andersona, kurš tāpat kā vēlāk Zlatans, arī izgāja cauri Malmes jaunatnes futbola sistēmai). Īsi sakot - uz šīm lietām var skatīties dažādi. Lasīt grāmatu ir interesanti, Zlatana pozīcija no viņa karjeras viedokļa šķiet saprotama, lai arī futbolam aktīvāk sekojošam lasītājam itin bieži jau nu rodas sajūta, ka pretēji grāmatā lasāmajam, Zlatana lēmumi gan futbola laukumā, gan ārpus tā bieži ir bijuši stipri vien garām (un tas nebūt nav tikai par velosipēdu zagšanu un braukšanu ar auto ar 300km/h).
2017-03-20
comments powered by Disqus