Wall Street: Money Never Sleeps
Būtu pārspīlēti teikt, ka mani saistītu Volstrīta kā kino tēma - neesmu šajās lietas nedz kompetents, nedz ieinteresēts. Kādu laiku gan manā dzīvē bija posms, kad strādāju Forex uzņēmumā, bet ar šādu faktu savā biogrāfijā nedz lepojos, nedz par to kaunos. Lūk, atmiņas par apmeklēto "Modern Talking" koncertu patiešām ir kauna vērtas. Taču no Volstrītas tēmas filmām šī ir vismaz trešā skatītā - līdzās "The Wolf of Wall Street" un vienkārši "Wall Street".
Jā, Olivers Stouns 2010. gadā nāca klajā ar turpinājumu savai 1987. gada kinolentei, kas vēstīja par Gordonu Geko un Badiju Foksu. Maikla Duglasa kino karjera pēdējos gadus 15 nav bijusi tā veiksmīgākā un daudziem viņš joprojām saistās ar divām savām astoņdesmito-deviņdesmito gadu lomām - Gordonu Geko no "Volstrītas" un Niku Karanu "Pamatinstinktā". 21. gadsimtā abām šīm filmām tapa turpinājumi un kamēr "Pamatinstinktam 2" Duglass spēja pateikt Nē, tad otrajā Volstrītā viņš tomēr piedalās gan. Principā tas arī ir loģiski - Duglass itin racionāli bija izvērtējis, ka esot vairāk kā 60 gadus vecam, viņam īsti šādā filmā (Pamatinstinkts 2) nebūtu ko darīt (lai gan "Alis P" viņam varētu nepiekrist, jo meklēties var vienmēr), kamēr Gordona Geko novecošana šķita salīdzinoši iespējamāka.
Būtu pārspīlēti teikt, ka man daudz būtu atlicis atmiņā no pirmās filmas, un nav jau īsti arī jābrīnās par to - skatījos es to 2005. gada vasarā, proti, drusku laika ir pagājis, līdz ar to īpašas starpības priekšzināšanās man un Marinai nebija. Jāatzīst gan, ka tas laikam arī nav tik ļoti nozīmīgi - filmas norises apstākļi gan man bija pietiekami labi skaidri, ne jau velti tā stāsta par 2008. gada globālo finanšu krīzi, tās izraisītājiem un sekām. Pirmās filmas galvenais negatīvais tēls Gordons Geko iznāk no cietuma un izdod grāmatu par to, kādā pakaļas virzienā dodās globālā ekonomika. Starp Gordona iznākšanu no cietuma un īsto filmas darbības sākumu gan paiet septiņi gadi, kas ir nepieciešams, lai pienāktu krīzes laiks un varētu iegriezties mašinērija. Līdzīgi kā pirmajā filmā, arī šoreiz mums kā viens no centrālajiem tēliem tiks piedāvāts "labais čalis Volstrītā" - šai reizē tas ir Šijas Lebefa atveidotais Džeikobs, kurš (ta dā!) ir romantiskās attiecībās ar Gordona Geko meitu Vinniju. Jaunā sieviete ir nerunāšanas attiecībās ar savu tēvu, kuru viņa pamatoti vaino visādos grēkos, bet Gordons atklāj, ka tuvināties savai meitai viņš var ar Džeikoba starpniecību.
Šādā veidā mēs iegūstam ģimenes drāmu, kurai pa virsu ir banku krīze, alternatīvās enerģijas izpēte un jauns Gordona Geko modelis - šoreiz Maikla Duglasa varonis nav filmas galvenais ļaundaris, šādu lomu uzņemoties Džoša Brolina Volstrītas haizivij Bretona Džeimsam. Sapīts viss ir gana meistarīgi, filma ir skatāma un izklaidējoša, lai gan jā - lielā mērā tā ir pirmās filmas modernizācija divtūkstošajos gados ar savam laikmetam atbilstošām vērtībām un mazliet personības ziņā dziļākiem tēliem, kā nekā Geko šajā reizē ir pietiekami pretrunīgs personāžs, nevis tikai bezkaunīgs maitasgabals. Patiesībā tieši Duglasa varonis ir tas, kā dēļ šo filmu varētu būt vērts skatīties. Sajūsmas par to man varbūt gluži nav, bet cienījamas kvalitātes kino (lai arī beigas varbūt ir drusku par optimistiskām).
Jā, Olivers Stouns 2010. gadā nāca klajā ar turpinājumu savai 1987. gada kinolentei, kas vēstīja par Gordonu Geko un Badiju Foksu. Maikla Duglasa kino karjera pēdējos gadus 15 nav bijusi tā veiksmīgākā un daudziem viņš joprojām saistās ar divām savām astoņdesmito-deviņdesmito gadu lomām - Gordonu Geko no "Volstrītas" un Niku Karanu "Pamatinstinktā". 21. gadsimtā abām šīm filmām tapa turpinājumi un kamēr "Pamatinstinktam 2" Duglass spēja pateikt Nē, tad otrajā Volstrītā viņš tomēr piedalās gan. Principā tas arī ir loģiski - Duglass itin racionāli bija izvērtējis, ka esot vairāk kā 60 gadus vecam, viņam īsti šādā filmā (Pamatinstinkts 2) nebūtu ko darīt (lai gan "Alis P" viņam varētu nepiekrist, jo meklēties var vienmēr), kamēr Gordona Geko novecošana šķita salīdzinoši iespējamāka.
Būtu pārspīlēti teikt, ka man daudz būtu atlicis atmiņā no pirmās filmas, un nav jau īsti arī jābrīnās par to - skatījos es to 2005. gada vasarā, proti, drusku laika ir pagājis, līdz ar to īpašas starpības priekšzināšanās man un Marinai nebija. Jāatzīst gan, ka tas laikam arī nav tik ļoti nozīmīgi - filmas norises apstākļi gan man bija pietiekami labi skaidri, ne jau velti tā stāsta par 2008. gada globālo finanšu krīzi, tās izraisītājiem un sekām. Pirmās filmas galvenais negatīvais tēls Gordons Geko iznāk no cietuma un izdod grāmatu par to, kādā pakaļas virzienā dodās globālā ekonomika. Starp Gordona iznākšanu no cietuma un īsto filmas darbības sākumu gan paiet septiņi gadi, kas ir nepieciešams, lai pienāktu krīzes laiks un varētu iegriezties mašinērija. Līdzīgi kā pirmajā filmā, arī šoreiz mums kā viens no centrālajiem tēliem tiks piedāvāts "labais čalis Volstrītā" - šai reizē tas ir Šijas Lebefa atveidotais Džeikobs, kurš (ta dā!) ir romantiskās attiecībās ar Gordona Geko meitu Vinniju. Jaunā sieviete ir nerunāšanas attiecībās ar savu tēvu, kuru viņa pamatoti vaino visādos grēkos, bet Gordons atklāj, ka tuvināties savai meitai viņš var ar Džeikoba starpniecību.
Šādā veidā mēs iegūstam ģimenes drāmu, kurai pa virsu ir banku krīze, alternatīvās enerģijas izpēte un jauns Gordona Geko modelis - šoreiz Maikla Duglasa varonis nav filmas galvenais ļaundaris, šādu lomu uzņemoties Džoša Brolina Volstrītas haizivij Bretona Džeimsam. Sapīts viss ir gana meistarīgi, filma ir skatāma un izklaidējoša, lai gan jā - lielā mērā tā ir pirmās filmas modernizācija divtūkstošajos gados ar savam laikmetam atbilstošām vērtībām un mazliet personības ziņā dziļākiem tēliem, kā nekā Geko šajā reizē ir pietiekami pretrunīgs personāžs, nevis tikai bezkaunīgs maitasgabals. Patiesībā tieši Duglasa varonis ir tas, kā dēļ šo filmu varētu būt vērts skatīties. Sajūsmas par to man varbūt gluži nav, bet cienījamas kvalitātes kino (lai arī beigas varbūt ir drusku par optimistiskām).
2017-03-16
comments powered by Disqus