Kazhes pierakstu burtnīca

Miniseriāla "Pansija pilī", kas balstīts Anšlava Eglīša tāda paša romānā, tapšana, mani izteikti priecēja: Anšlava (nevis Jāņa) Eglīša darbi man visnotaļ patīk, jo īpaši - tādi, kas vēsta par Latviju līdz Otrajam pasaules karam, aktieru ansamblis un seriāla veidotāji pārliecināja (ieskaitot Edgaru Mākenu kā vienu no mūzikas autoriem). Vispār jau šo vajadzētu skatīties uz lielā ekrāna, taču mūsu gadījumā tas būtu par sarežģītu, tad nu izmantojām iespēju skatīties šo Internetā (GO3 platformā, kuras sevišķi fani gan neesam).

Uzreiz jāņem vērā, ka šis nav precīzs grāmatas pārlikums uz ekrāna - grāmatā Eglītis pievēršas teju divdesmit gadu periodam, kamēr seriālā tas vairāk vai mazāk reducēts uz vienu vasaru, vai pareizāk - to nemaz īsti nevar pateikt, kāds te ir laika ritējums, vienīgais, kas liek domāt, ka daudz laika nebūs pagājis - ir Anšlava jaunākā brāļa Vidvuda (Kristians Teterovskis) nemainīgais vecums (ap 13 gadiem, uz aci vērtējot), līdz ar to idejiski tai vajadzētu būt divdesmito gadu otrajai pusei (kā tas ir pieteikts seriāla ievadā, Anšlavam atgriežoties no tuberkulozes ārstēšanas Šveicē). Viens no veiklākajiem gājieniem, ko scenāristi izmantojuši, ir lielas lomas seriālā ierādīšana Vidvudam Eglītim, kurš grāmatā ir labākajā gadījumā fona personāžs - taču tā kā seriālā izmantotas arī šādas tādas epizodes, kurās pats Anšlavs vēl bija pusaudzis (galvenokārt - saistībā ar sportošanu), Vidvuds te lieliski kļūst par viņa aizstājēju. Un savā ziņā tas pat ir loģiskāk - jo kamēr pār Anšlava jaunības dienām gulstas tuberkulozes ēna, Vidvudam šāda drūmā fona nav. Arī citu personāžu lomas būtiski koriģētas salīdzinājumā ar grāmatu - piemēram, seriāla centrālajam mīlas stāstam starp Anšlavu un kaimiņos mītošo vācbaltu jaunkundzi Alisi (Alise Dzene) grāmatā pamata nav. Jā, visā, kas attiecas uz Anšlavu Eglīti un viņa privāto dzīvi, man seriāla gaitā pamatīgi traucēja nesen lasītās Anšlava dienasgrāmatas, no kurām gan es zināju par šeit izskanējušo viņa mīlestību pret klasesbiedreni Olgu, bet arī to, ka, atšķirībā no Riharda Zelezņeva atveidotā Anšlava, īstais būtu pamanījies jebkādu potenciālu dēku sačakarēt ar neveikliem un nevietā lietotiem izteikumiem, kuri spētu aizbiedēt pat pašu ieinteresentāko meiteni. Bet nu labi - no šī seriāla prasīt atbilstību realitātei un pat grāmatai nav nekāda sevišķa pamata.

Neatkarīgi no tā, cik ļoti "Pansija pilī" atbilst Anšlava Eglīša tekstam, viņa garam tā ir visnotaļ tuva - dažādu dīvaiņu portretējumi un vairāk vai mazāk komiskas situācijas, tas viss ir klasisks Anšlavs. Aktieru ansamblis ir lielisks. Te gan jāsāk tieši ar ar ansambli, nevis pašu centrālo tēlu - Anšlavu. Vilis Daudziņš un Guna Zariņa iejutušies Inciema muižas daļā veikalu ierīkojošā šeptmaņu pārī (ja šī darba autors būtu Blaumanis, Viļa varonim vārds būtu Joske vai kas tamlīdzīgs). Muižas "inventārā" ietilpst mistiskā kārtā dzimtbūšanas atcelšanu nepiefiksējušais sulainis Mārtiņš (Juris Strenga), kučieris Peltmans (Jānis Jarāns), ticības un māņticības apsēstā virēja Priedene (Lāsma Kugrēna), slinkais un it kā ļoti slimais dārznieks Arnītis (Kaspars Znotiņš) un viņa sirmā māmuļa (Dace Everss), kurai pa rokai allaž būs kāda narkotiska tēja. Tāpat ciemā novērojams šarmanatais blēdis uz zirga Kaspara Dumbura atveidojumā, korumpētais policists (Gatis Maliks), mazliet mefistofeliskais Alises tētis Vilis Stepermanis (Artūrs Skrastiņš), un vēl, un vēl, klāt vēl nāk dažādi pansijas viesi un Viktora Eglīša draugi no mākslas un kultūras pasaules. Šajā ziņā, pateicoties Ievas Strukas monogrāfijai par Anšlavu Eglīti, man laikam lielāko (ar seriāla veidotāju darbu tieši nesaistīto smieklu lēkmi): kad Edvarts Virza saniknotai bibliotekārei skaidro, ka Eglīši ir varbūt mazliet dīvaini, bet noteikti nav izvirtuļi, tā vien prasās citēt Viktora Eglīša vēstuli paša sievai saistībā ar Edvartu Virzu: "Ja V.[irza] ir чудесный, mīli tā. Tikai ievēro, ka ar apkampieniem un daiļumu vien nepietiks. Pienāks mirkļi, kad daba paģērēs savas daļas, liks milzīgi ciest, ja Tu viņa neapmierināsi. Tamdēļ dodu Tev vienu padomu: ļauj, lai viņš tādos brīžos onanē uz savas gūžas vai rokā Tev. Jo pežā var tikai visbeidzamākajā gadījumā pieļaut, citādi var notikt visnepatīkamākā nelaime." Šādas zināšanas Virzas klātbūtni seriālā dara mazliet pikantāku, nekā atklāj tā saturs.

Skaidrs, ka tā pasaule, kurā mīt "Pansijas pilī" varoņi, ir vēl mazāk īsta par to, kurā risinājās "Homo novus" (bez kura ekranizācijas diez vai būtu tapis arī šis miniseriāls), tā, protams, nav reāla divdesmito gadu lauku Latvija, bet tas nekas - šis ir skaists mīts, un man nav problēmu pieņemt, ka Viktors Eglītis Gundara Āboliņa atveidojumā ir noteikti daudz lādzīgāks nekā viņa prototips, bet Hilda Vīka Danas Bjorkas ķermenī - izskatīgāka, jo šis ir skaists mīts un to ir patīkami skatīties. Jā, ne visas sērijas ir vienādas kvalitātes, manai gaumei te brīžam ir par daudz melodrāmas, kura Anšlavam Eglītim bija absolūti sveša (Alises pārdzīvojumi, ka Anšlavam skolas laikā bijusi brūte, absolūti nesaskan ar to, ko līdz šim esam uzzinājuši par viņas tēlu), bet - tie ir sīkumi, kuriem esmu gatavs pievērst acis, izbaudot to, ka šāds darbs ir tapis, un labais no šī satura atmiņā paliks ilgāk kā šīs nepilnības. Piemēram, Antas Aizupes ar dramatisku aktierēšanu apsēstā kalpone un viņas izdarības vai nabaga kasiera palīgs, kas Pansijā pilī ieradies, lai iepazītos ar jaunkundzēm un ir mazliet apbēdināts, ka jaunkundžu tur nav. Dzīvojot tādos stipri draņķīgos laikos, kādi ir tagad, šāds saturs ir nepieciešams, un ir labi, ka tāds top.