Piederības vingrinājumi
Turpinoties apstākļiem, kuros par normalitāti var runāt tikai ar ļoti lielu piespiešanos, Dirty Deal Teatro turpina eksperimentus ar formām, kuras par normālu teātri arī parasti nenosauksi. "Piederības vingrinājumi", manuprāt, ir tālākais punkts no tradicionāla teātra, kādā šajā dīvainajā periodā esmu paviesojies.
Savā ziņā to var saukt par nākamo loģisko soli pēc tā paša DDT projekta "Noklausies", kura ietvaros tu kā Čekas algotnis klausījies svešas privātas sarunas. Taču toreiz, lai arī iejaukšanās svešā dzīvē sajūta tur bija un pārdomas par to, kur ir privātuma robeža, raisīja, tu vismaz zināji, ka tu klausies aktierus. Inga Tropa-Fišere ikdienā nav mākslas kritiķe, Jānis Kronis (cik man zināms) nestrādā Čekā, un tā tālāk. "Piederības vingrinājumu" gadījumā tikām tas, ko tu klausies, ir pilnīgi īstu cilvēku stāsti, kurus tu dzirdi "reālā laikā". Jā, viņi paši ir izvēlējušies ar tevi runāt (protams, nezinot, kas esi tu), taču tas saturs bieži ir uz tās robežas, kuru ne katrs šķērso sarunās arī ar personīgi pazīstamiem cilvēkiem.
Kāds īsti ir izrādes formāts? Pakomātā tev pienāk paciņa ar piecām aploksnēm, uz kurām ir telefona numuri un laiks, kad jāzvana, bet iekšā - fotogrāfijas. Kad pienāk laiks, tu atver aploksni (neizpētot tās saturu), un piezvani uz attiecīgo numuru. Otrā galā būs cilvēks, kurš tev izstāstīs kaut ko, kas ir tiešāk vai mazāk tieši saistīts ar šīm fotogrāfijām. Ja kas - "izrāde", ja to tā var nosaukt, ir pieejama ne tikai latviešu, bet arī krievu un angļu valodās. Prognozējami esmu noklausījies tikai vienu versiju, un šobrīd šaubos, ka gribēšu dzirdēt arī pārējās - proti, vai tas dos kādu sevišķu papildu vērtību.
Skaidrs, ka atstāstīt to, par ko runā te dzirdamie cilvēki, nav īsti korekti un vēl jo vairāk - tas jau būtībā nav arī sevišķi interesanti. Stāsti, kā var saprast, ir par piederību - ģimenē, sabiedrībā, pasaulē. Un to varoņi ir ļoti atšķirīgi. Proti, nav tā, ka piederības jautājums būtu svarīgs tikai homoseksuāļiem vai citām mūsu sabiedrībā marginalizētām grupām, proti, katrs cilvēks kaut kādos jautājumos ir mazākumā, un līdz ar to - ar problēmām piederības ziņā. Tīri kā saturs, lai sadzirdētu cilvēkus, kurus tu normāli ikdienā nedzirdi, šī izrāde ir vērtīga (lai arī, kā jau parasti, diez vai cilvēki ar kategoriskiem rāmjiem un minimālu izpratni par to, ko tā otra puse jūt, būs to vidū, kas gribēs šo klausīties), bet nezinu, vai es to varu ieteikt arī citiem. Ja nu vienīgi - lai pārbaudītu sevis paša robežas klausīties. Nē, tas nemaz nav viegli.
Jāpiebilst, ka šīs izrādes sakarā nevar runāt par izrādes režisoru, scenārija autoru un citām funkcijām, bez kurām parasti izrāde neiztiek. Te ir tiek vien kā radošā komanda, kuru veido Jānis Balodis, Katrīna Dūka, Barbara Lehtna un Kristina Hudenko.
Savā ziņā to var saukt par nākamo loģisko soli pēc tā paša DDT projekta "Noklausies", kura ietvaros tu kā Čekas algotnis klausījies svešas privātas sarunas. Taču toreiz, lai arī iejaukšanās svešā dzīvē sajūta tur bija un pārdomas par to, kur ir privātuma robeža, raisīja, tu vismaz zināji, ka tu klausies aktierus. Inga Tropa-Fišere ikdienā nav mākslas kritiķe, Jānis Kronis (cik man zināms) nestrādā Čekā, un tā tālāk. "Piederības vingrinājumu" gadījumā tikām tas, ko tu klausies, ir pilnīgi īstu cilvēku stāsti, kurus tu dzirdi "reālā laikā". Jā, viņi paši ir izvēlējušies ar tevi runāt (protams, nezinot, kas esi tu), taču tas saturs bieži ir uz tās robežas, kuru ne katrs šķērso sarunās arī ar personīgi pazīstamiem cilvēkiem.
Kāds īsti ir izrādes formāts? Pakomātā tev pienāk paciņa ar piecām aploksnēm, uz kurām ir telefona numuri un laiks, kad jāzvana, bet iekšā - fotogrāfijas. Kad pienāk laiks, tu atver aploksni (neizpētot tās saturu), un piezvani uz attiecīgo numuru. Otrā galā būs cilvēks, kurš tev izstāstīs kaut ko, kas ir tiešāk vai mazāk tieši saistīts ar šīm fotogrāfijām. Ja kas - "izrāde", ja to tā var nosaukt, ir pieejama ne tikai latviešu, bet arī krievu un angļu valodās. Prognozējami esmu noklausījies tikai vienu versiju, un šobrīd šaubos, ka gribēšu dzirdēt arī pārējās - proti, vai tas dos kādu sevišķu papildu vērtību.
Skaidrs, ka atstāstīt to, par ko runā te dzirdamie cilvēki, nav īsti korekti un vēl jo vairāk - tas jau būtībā nav arī sevišķi interesanti. Stāsti, kā var saprast, ir par piederību - ģimenē, sabiedrībā, pasaulē. Un to varoņi ir ļoti atšķirīgi. Proti, nav tā, ka piederības jautājums būtu svarīgs tikai homoseksuāļiem vai citām mūsu sabiedrībā marginalizētām grupām, proti, katrs cilvēks kaut kādos jautājumos ir mazākumā, un līdz ar to - ar problēmām piederības ziņā. Tīri kā saturs, lai sadzirdētu cilvēkus, kurus tu normāli ikdienā nedzirdi, šī izrāde ir vērtīga (lai arī, kā jau parasti, diez vai cilvēki ar kategoriskiem rāmjiem un minimālu izpratni par to, ko tā otra puse jūt, būs to vidū, kas gribēs šo klausīties), bet nezinu, vai es to varu ieteikt arī citiem. Ja nu vienīgi - lai pārbaudītu sevis paša robežas klausīties. Nē, tas nemaz nav viegli.
Jāpiebilst, ka šīs izrādes sakarā nevar runāt par izrādes režisoru, scenārija autoru un citām funkcijām, bez kurām parasti izrāde neiztiek. Te ir tiek vien kā radošā komanda, kuru veido Jānis Balodis, Katrīna Dūka, Barbara Lehtna un Kristina Hudenko.
2021-11-07
comments powered by Disqus