Mūsu dziesmas 2.0
Gatavojoties Latvijas Republikas simtgadei, notiek itin daudz dažādu pasākumu. To vidū salīdzinoši nemanāms ir muzikālais projekts "Dziesmas 2.0", kas nesen piedzīvoja prezentāciju un kur dažādi vairāk vai mazāk aktuāli mūziķi ir radījuši savas versijas Latvijas kultūras kanonā ietilpstošām dziesmām (ne tādā ziņā, ka tās obligāti būtu no kāda īpašo dziesmu saraksta - vismaz neesmu dzirdējis, ka tā būtu, bet tās noteikti var saukt par dziesmām, kas ir ļoti daudziem cilvēkiem nozīmīgas). Savdabīgais šajā pieejā ir tas, ka patiesībā tās lielākoties ir nevis variācijas par dziesmām, bet gan šo dziesmu tekstu jaunas interpretācijas, proti, visam pamatā ir teksts, nevis melodija.
Koncepts vienlaikus ieintriģēja un rada jautājumu: "Kāpēc?" Tā sākotnēji vismaz man ir grūti apjaust, kāda tieši ir doma - ņemt un uzrakstīt "Sauli Pērkonu Daugavu" vai "Gaismas pili" no nulles, aizmirsot par Braunu un Vītolu? Postmoderna dekonstrukcija - tas, protams, vienmēr var kalpot par attaisnojumu, taču dziesmās primārais tomēr lielākoties ir mūzika, un mūzikas dekonstrukcija nav šī krājuma mērķis - mūzika tiek atmesta un aizstāta ar jaunu, mēģinot savā stilā interpretēt tekstu. Un skaidrs ir tas, ka ir dziesmas, kuru gadījumā šķiet diezgan neiespējami tā vienkārši ņemt un izlikties, ka tu strādā ar pilnīgi svaigu tekstu, kuram nepastāv kanoniskas interpretācijas. Līdz ar to var iztēloties, ka šādos apstākļos komponistam ir liels risks visvairāk domāt par to, lai tikai viņa versija it nemaz nelīdzinātos tai, kurā šo dziesmu pazīst klausītāji (un arī pats jaunais komponists).
Galu galā tomēr paliek jautājums - kas tad īsti ir no visa šī pasākuma sanācis? Laikam jau ir divi veidi, kā skatīties uz "Dziesmām 2.0" - mēģināt tās vērtēt kā oriģinālkompozīciju krājumu un - salīdzinināt vai pretstatīt to iepriekš zināmām versijām. Ja skaties uz to ar pilnīgi svaigu aci, tu kaut ko noteikti zaudē - jo tādā gadījumā tavs skatījums pazaudē dziļumu (ja nebūtu Mārtiņa Brauna versijas, vai "Saule Pērkons Daugava" būtu nozīmīga - tīri teksta dēļ?). Ja salīdzini - grūti sevī ierobežot skepsi un senilo "vecā versija man labāk patika!" Īsi sakot - viss ir slikti, taču pie kaut kādiem secinājumiem vajadzētu mēģināt nonākt, lai arī sajūtu līmenī šķiet, ka tālāk par vispārīgām frāzēm man tikt neizdosies.
Pēc pirmās klausīšanās reizes biju pavisam pikts - šis pasākums šķita izcili bezmērķīgs un vairāk kā uz vēsturiska kurioza statusu nepretendējošs. Droši vien pie vainas bija tas, ka mani absolūti neuzrunāja ieraksta pirmās dziesmas - Balssbalss versija par "Saule Pērkons Daugava" un Biezokņa "Gaismas pils". Par "Saule Pērkons Daugava" es pat gandrīz varētu atzīt, ka šāda interpretācija ir saprotama - Raiņa tekstu pasniegt pasakas formā nav pilnīgi pretdabiski. Ka mani tāds pompozs un bērnišķīgi teatrāls izpildījums jebkādā veidā aizkustinātu, tā gan, protams, nav. Tikām par "Gaismas pili" pat tik pozitīvi es nespētu izteikties - uz kāda pamata "Biezoknim" radās doma Ausekļa patosa pilno tekstu interpretēt tik ļoti atsevišinātā un bezemocionālā formā, nudien nesaprotu. Šo dziesmu ir gluži vienkārši sāpīgi klausīties - monotons un gaužām kaitinošs skanējums, kurš spiež uz ausīm un tā vien draud izraisīt smadzeņu bojājumus. Grūti saprast, vai tā ir domāta kā ņirgāšanās, postmoderns komentārs vai velns viņu zina kas - bet nekādi nesaprotu, kā šeit teksts un saturs iet kopā. Un vēl jo vairāk - kāpēc šo murgu bija nepieciešams turpināt septiņu minūšu garumā?
Turpinājumā disks kļūst mazāk kaitinošs, lai arī ne vienmēr trāpīgs. "Wallflower" izpildītā "Vairogi" savā elektroniskajā minimālismā mani varbūt sevišķi nesaista, bet vismaz arī neatbiedē (un vismaz viņas interpretācija necieš no Līvu šlāgerputenisma). Tikām pēdējā laikā "Nabā" bieži dzirdētā "Uz Skolu", kurā Andris Indāns jeb Andžons kā vokālistu piesaistījis (kā nojaušu) savu dēlu Tāli, šķiet veiksmīgs risinājums - kamēr Andžons rada savas elektroniskās peizāžas, Tālis patiešām ir tajā vecumā grupā, kam došanās uz skolu vēl ir priekšā, un Andžons ļoti veiksmīgi, dziesmai ritot uz priekšu, kāpina dramatismu. Edgara Šubrovska un grupas "Jūk" variācija par "Mēness starus stīgo" ir pārliecinoši konservatīvākais skaņdarbs šajā diskā - bez pretenzijām uz inovācijām, tāds viegls un patīkams. Šo dziesmu itin labi varu iztēloties izmantotam, piemēram, JRT izrādē "Aspazija. Personīgi" - tāds viegls latvisks sērīgums. "Dziesmas 2.0" kontekstā gan Šubrovskis nenonāk labvēlīgā situācijā - šī dziesma ir pārāk normāla un tradicionāla, lai dzīvotu līdzās daudz eksperimentālākajiem veikumiem.
Jēkaba Nīmaņa "Aijā žūžū lāča bērni" pilnīgi noteikti ir tikai "inspired by tautasdziesma", jo Nīmanis ir izvēlējies savā dziesmā neizmantot oriģināla tekstu, bet gan fragmentus no pirmskara Latvijas sapņu tulku grāmatām. Izklausās patiesībā diezgan labi, bet šajā reizē man šķiet, ka Nīmaņa interpretācija ir tomēr drusku par tālu no koncepta "Vecas dziesmas jaunās skaņās" - ja viņa "Aiā žūžu" nav šūpuļdziesma un tajā nav arī "Aijā žūžu" teksta - tad kā to var saukt par jaunu versiju tai pašai dziesmai? Gan jau kaut kādi melodijas krikumi tur apakšā ir, bet tik minimālā daudzumā, ka tāpat šo dziesmu varētu saukt par "Zilo lakatiņu".
"Zāle" ir iespēlējusi "Miglā asaro logs". Kā jau "Zālei" piedienas, skan šī dziesma labi, taču man ir grūti saprast - kāpēc tieši tā. Austrumnieciska un filosofiski attālināta šī versija man diezgan slikti iet kopā ar Čaka tekstu, kuram manuprāt tomēr piedienas tikt izpildītam ar lielāku sentimentu un drāmas sajūtu. Ja nu kaut ko nosacīti austrumniecisku, tad Čaka dzejolis šķistu piemērots Andreja Vertinska skumjo romanču pasaulei. Jā, iespējams, "Zāle" cenšas izvairīties no banalitātes - bet teksts šajā gadījumā, manuprāt, tādu drusku pieprasa (salīdzinoši šis Daumanta Kalniņa izpildījums šķiet patiešām organiski saplūdis ar Čaku).
Kristapa Pētersona "Latviešu strēlnieki" šķiet esam laba kompozīcija - gana apokaliptiska un spocīga (lai arī ne gluži tekstuāla). Līdzīgi tekstu tu diez vai saklausīsi Tesas "Lauztajās priedēs" (lai gan kaut kur dibenplānā tas tomēr mīt) - taču šāda versija šķiet ļoti saprotama un Raiņa tekstam piemērota - tu jūti bangojošo vētru, revolucionārismu gaisā un diezgan nomācošo atmosfēru, ko "Tesai" labi izdodas radīt, arī neaizraujoties ar uzkrītošu Raiņa citēšanu. Iespējams, šis nav no tiem skaņdarbiem, ko tev kāds atskaņotu literatūras stundās, bet Tesa un Rainis šķiet labi viens otru papildinām.
Un tad atkal sākas sviests - Platona Buravicka lēnais elektroniskais drone, kur ar visnotaļ skarbu slāvu akcentu (skaidrs jau, ka tas viss ir daļa no koncepta) teksts tiek rečitēts tādā manierē, uz ko būtu spējīgas Kraftwerk robotiskās balsis pirms gadiem 35, man liek saraukt uzacis. Šausmu filmas skaņu celiņā šīs skaņas būtu iederīgas - bet kāds tam sakars ar rudeni, kas apgrezno Latviju? Kompozīcijas spocīgums pats par sevi ir interesants, taču tas šķiet nevietā. Protams, tas ne tuvu nav tik ļoti nevietā kā albuma priekšpēdējā kompozīcija - "DJ Monsta" iespēlētā "Mūzu mūžos būs dziesma". Te nu jāsaka - ja mūžu mūžos dziesma būs tāda, tad varbūt labāk nevajag. Jau pats par sevi mākslinieka pseidonīms man saka - neko labu negaidi. Un nesagaidu. Te gan varbūt varētu runāt par to, ka dziesmas mainās un pārveidojas, bet šī būs reize, kur teikšu - nē, nevajag!
Noslēdzas ieraksts uz diezgan konservatīvas nots - "Shipsea" savā variācijā par "Viņi dejoja vienu vasaru" ir saglabājis itin lielu daļu Imanta Kalniņa vokālās melodijas, un to patiešām varētu saukt par Kalniņa mūsdienīgāku aranžējumu, taču atkal jau atgriežos pie jautājuma - un ko jaunu par Māra Čaklā tekstu. Šķiet - neko daudz. Līdz ar to kā bieži šajā ierakstā nesaprotu - kam man to vajag?
Laiks gala vārdiem: lai arī ieraksta struktūra noteikti nav nejauša un to ir paredzēts uzskatīt par vienotu veselumu, neticu, ka ir daudz cilvēku, kas spētu šīs 12 dziesmas noklausīties (brīvprātīgi), nevienu no tām nepārslēdzot uz nākamo. Pārāk bieži mušas un kotletes te ir saliktas kopā, līdz ar to ieraksts kā tāds nav klausāms. Atsevišķi, pašas par sevi, es varu iedomāties savā iedomātā pleilistē skanam "Uz skolu", "Mēness starus stīgo", "Aijā žūžu lāča bērni" un "Lauztās priedes". Proti, četras no divpadsmit. Un tas nav diži labs procents. Tā īsti joprojām neesmu pārliecināts, ka šādam ierakstam patiešām bija jātop - tā nav vecā teksta jaunu dimensiju atklāšana, ko bieži piekopj teātra vidē, pārāk daudz no šī satura šķiet esam eksperiments eksperimenta pēc, turklāt vēl neveiksmīgs eksperiments. Nevaru apgalvot, ka visas šīs dziesmas savās versijās 1.0 būtu uzskatāmas par "manām dziesmām", bet ar 2.0 identificēšanās galīgi nesanāk.
Koncepts vienlaikus ieintriģēja un rada jautājumu: "Kāpēc?" Tā sākotnēji vismaz man ir grūti apjaust, kāda tieši ir doma - ņemt un uzrakstīt "Sauli Pērkonu Daugavu" vai "Gaismas pili" no nulles, aizmirsot par Braunu un Vītolu? Postmoderna dekonstrukcija - tas, protams, vienmēr var kalpot par attaisnojumu, taču dziesmās primārais tomēr lielākoties ir mūzika, un mūzikas dekonstrukcija nav šī krājuma mērķis - mūzika tiek atmesta un aizstāta ar jaunu, mēģinot savā stilā interpretēt tekstu. Un skaidrs ir tas, ka ir dziesmas, kuru gadījumā šķiet diezgan neiespējami tā vienkārši ņemt un izlikties, ka tu strādā ar pilnīgi svaigu tekstu, kuram nepastāv kanoniskas interpretācijas. Līdz ar to var iztēloties, ka šādos apstākļos komponistam ir liels risks visvairāk domāt par to, lai tikai viņa versija it nemaz nelīdzinātos tai, kurā šo dziesmu pazīst klausītāji (un arī pats jaunais komponists).
Galu galā tomēr paliek jautājums - kas tad īsti ir no visa šī pasākuma sanācis? Laikam jau ir divi veidi, kā skatīties uz "Dziesmām 2.0" - mēģināt tās vērtēt kā oriģinālkompozīciju krājumu un - salīdzinināt vai pretstatīt to iepriekš zināmām versijām. Ja skaties uz to ar pilnīgi svaigu aci, tu kaut ko noteikti zaudē - jo tādā gadījumā tavs skatījums pazaudē dziļumu (ja nebūtu Mārtiņa Brauna versijas, vai "Saule Pērkons Daugava" būtu nozīmīga - tīri teksta dēļ?). Ja salīdzini - grūti sevī ierobežot skepsi un senilo "vecā versija man labāk patika!" Īsi sakot - viss ir slikti, taču pie kaut kādiem secinājumiem vajadzētu mēģināt nonākt, lai arī sajūtu līmenī šķiet, ka tālāk par vispārīgām frāzēm man tikt neizdosies.
Pēc pirmās klausīšanās reizes biju pavisam pikts - šis pasākums šķita izcili bezmērķīgs un vairāk kā uz vēsturiska kurioza statusu nepretendējošs. Droši vien pie vainas bija tas, ka mani absolūti neuzrunāja ieraksta pirmās dziesmas - Balssbalss versija par "Saule Pērkons Daugava" un Biezokņa "Gaismas pils". Par "Saule Pērkons Daugava" es pat gandrīz varētu atzīt, ka šāda interpretācija ir saprotama - Raiņa tekstu pasniegt pasakas formā nav pilnīgi pretdabiski. Ka mani tāds pompozs un bērnišķīgi teatrāls izpildījums jebkādā veidā aizkustinātu, tā gan, protams, nav. Tikām par "Gaismas pili" pat tik pozitīvi es nespētu izteikties - uz kāda pamata "Biezoknim" radās doma Ausekļa patosa pilno tekstu interpretēt tik ļoti atsevišinātā un bezemocionālā formā, nudien nesaprotu. Šo dziesmu ir gluži vienkārši sāpīgi klausīties - monotons un gaužām kaitinošs skanējums, kurš spiež uz ausīm un tā vien draud izraisīt smadzeņu bojājumus. Grūti saprast, vai tā ir domāta kā ņirgāšanās, postmoderns komentārs vai velns viņu zina kas - bet nekādi nesaprotu, kā šeit teksts un saturs iet kopā. Un vēl jo vairāk - kāpēc šo murgu bija nepieciešams turpināt septiņu minūšu garumā?
Turpinājumā disks kļūst mazāk kaitinošs, lai arī ne vienmēr trāpīgs. "Wallflower" izpildītā "Vairogi" savā elektroniskajā minimālismā mani varbūt sevišķi nesaista, bet vismaz arī neatbiedē (un vismaz viņas interpretācija necieš no Līvu šlāgerputenisma). Tikām pēdējā laikā "Nabā" bieži dzirdētā "Uz Skolu", kurā Andris Indāns jeb Andžons kā vokālistu piesaistījis (kā nojaušu) savu dēlu Tāli, šķiet veiksmīgs risinājums - kamēr Andžons rada savas elektroniskās peizāžas, Tālis patiešām ir tajā vecumā grupā, kam došanās uz skolu vēl ir priekšā, un Andžons ļoti veiksmīgi, dziesmai ritot uz priekšu, kāpina dramatismu. Edgara Šubrovska un grupas "Jūk" variācija par "Mēness starus stīgo" ir pārliecinoši konservatīvākais skaņdarbs šajā diskā - bez pretenzijām uz inovācijām, tāds viegls un patīkams. Šo dziesmu itin labi varu iztēloties izmantotam, piemēram, JRT izrādē "Aspazija. Personīgi" - tāds viegls latvisks sērīgums. "Dziesmas 2.0" kontekstā gan Šubrovskis nenonāk labvēlīgā situācijā - šī dziesma ir pārāk normāla un tradicionāla, lai dzīvotu līdzās daudz eksperimentālākajiem veikumiem.
Jēkaba Nīmaņa "Aijā žūžū lāča bērni" pilnīgi noteikti ir tikai "inspired by tautasdziesma", jo Nīmanis ir izvēlējies savā dziesmā neizmantot oriģināla tekstu, bet gan fragmentus no pirmskara Latvijas sapņu tulku grāmatām. Izklausās patiesībā diezgan labi, bet šajā reizē man šķiet, ka Nīmaņa interpretācija ir tomēr drusku par tālu no koncepta "Vecas dziesmas jaunās skaņās" - ja viņa "Aiā žūžu" nav šūpuļdziesma un tajā nav arī "Aijā žūžu" teksta - tad kā to var saukt par jaunu versiju tai pašai dziesmai? Gan jau kaut kādi melodijas krikumi tur apakšā ir, bet tik minimālā daudzumā, ka tāpat šo dziesmu varētu saukt par "Zilo lakatiņu".
"Zāle" ir iespēlējusi "Miglā asaro logs". Kā jau "Zālei" piedienas, skan šī dziesma labi, taču man ir grūti saprast - kāpēc tieši tā. Austrumnieciska un filosofiski attālināta šī versija man diezgan slikti iet kopā ar Čaka tekstu, kuram manuprāt tomēr piedienas tikt izpildītam ar lielāku sentimentu un drāmas sajūtu. Ja nu kaut ko nosacīti austrumniecisku, tad Čaka dzejolis šķistu piemērots Andreja Vertinska skumjo romanču pasaulei. Jā, iespējams, "Zāle" cenšas izvairīties no banalitātes - bet teksts šajā gadījumā, manuprāt, tādu drusku pieprasa (salīdzinoši šis Daumanta Kalniņa izpildījums šķiet patiešām organiski saplūdis ar Čaku).
Kristapa Pētersona "Latviešu strēlnieki" šķiet esam laba kompozīcija - gana apokaliptiska un spocīga (lai arī ne gluži tekstuāla). Līdzīgi tekstu tu diez vai saklausīsi Tesas "Lauztajās priedēs" (lai gan kaut kur dibenplānā tas tomēr mīt) - taču šāda versija šķiet ļoti saprotama un Raiņa tekstam piemērota - tu jūti bangojošo vētru, revolucionārismu gaisā un diezgan nomācošo atmosfēru, ko "Tesai" labi izdodas radīt, arī neaizraujoties ar uzkrītošu Raiņa citēšanu. Iespējams, šis nav no tiem skaņdarbiem, ko tev kāds atskaņotu literatūras stundās, bet Tesa un Rainis šķiet labi viens otru papildinām.
Un tad atkal sākas sviests - Platona Buravicka lēnais elektroniskais drone, kur ar visnotaļ skarbu slāvu akcentu (skaidrs jau, ka tas viss ir daļa no koncepta) teksts tiek rečitēts tādā manierē, uz ko būtu spējīgas Kraftwerk robotiskās balsis pirms gadiem 35, man liek saraukt uzacis. Šausmu filmas skaņu celiņā šīs skaņas būtu iederīgas - bet kāds tam sakars ar rudeni, kas apgrezno Latviju? Kompozīcijas spocīgums pats par sevi ir interesants, taču tas šķiet nevietā. Protams, tas ne tuvu nav tik ļoti nevietā kā albuma priekšpēdējā kompozīcija - "DJ Monsta" iespēlētā "Mūzu mūžos būs dziesma". Te nu jāsaka - ja mūžu mūžos dziesma būs tāda, tad varbūt labāk nevajag. Jau pats par sevi mākslinieka pseidonīms man saka - neko labu negaidi. Un nesagaidu. Te gan varbūt varētu runāt par to, ka dziesmas mainās un pārveidojas, bet šī būs reize, kur teikšu - nē, nevajag!
Noslēdzas ieraksts uz diezgan konservatīvas nots - "Shipsea" savā variācijā par "Viņi dejoja vienu vasaru" ir saglabājis itin lielu daļu Imanta Kalniņa vokālās melodijas, un to patiešām varētu saukt par Kalniņa mūsdienīgāku aranžējumu, taču atkal jau atgriežos pie jautājuma - un ko jaunu par Māra Čaklā tekstu. Šķiet - neko daudz. Līdz ar to kā bieži šajā ierakstā nesaprotu - kam man to vajag?
Laiks gala vārdiem: lai arī ieraksta struktūra noteikti nav nejauša un to ir paredzēts uzskatīt par vienotu veselumu, neticu, ka ir daudz cilvēku, kas spētu šīs 12 dziesmas noklausīties (brīvprātīgi), nevienu no tām nepārslēdzot uz nākamo. Pārāk bieži mušas un kotletes te ir saliktas kopā, līdz ar to ieraksts kā tāds nav klausāms. Atsevišķi, pašas par sevi, es varu iedomāties savā iedomātā pleilistē skanam "Uz skolu", "Mēness starus stīgo", "Aijā žūžu lāča bērni" un "Lauztās priedes". Proti, četras no divpadsmit. Un tas nav diži labs procents. Tā īsti joprojām neesmu pārliecināts, ka šādam ierakstam patiešām bija jātop - tā nav vecā teksta jaunu dimensiju atklāšana, ko bieži piekopj teātra vidē, pārāk daudz no šī satura šķiet esam eksperiments eksperimenta pēc, turklāt vēl neveiksmīgs eksperiments. Nevaru apgalvot, ka visas šīs dziesmas savās versijās 1.0 būtu uzskatāmas par "manām dziesmām", bet ar 2.0 identificēšanās galīgi nesanāk.
2017-11-07
comments powered by Disqus