Pretējības
Sekojot pirms vairākiem gadā nākušajam "Strāvoklim", kur Latvijas nekomerciālās mūzikas mākslinieki izpildīja dziesmas ar Raiņa vārdiem, klajā nākušas "Pretējības", kurās pie muzikālas apdares tikusi Aspazijas dzeja. Prognozējami, ka izpildītāju saraksti abos ierakstos sevišķi nepārklājas, kaut vai tāpēc vien, ka Aspaziju dzied sievietes, kamēr Raini (cik atceros) - galvenokārt kungi. Skaidrs, ka ieraksta tapšanā lielākais nopelns ir aizvadītajam Raiņa un Aspazijas jubilejas gadam, līdz ar to var gadīties, ka "Pretējības" būs visilgdzīvojošākais šī gada rezultāts - gan jau šādas tādas dziesmas no šī ieraksta šur tur būs dzirdamas vēl vismaz gadus desmit, atšķirībā no, piemēram, "Raiņa sapņiem".
Kā jau tas ierakstos ar dažādiem izpildītājiem ir pierasts, dziesmu kvalitāte galīgi nav viendabīga, un arī pamata piegājieni te ir dažādi. Daļa mākslinieku izteikti uzsvaru liek uz elektroniku, kamēr citi Aspaziju interpretē vairāk tautas mūzikas vai arī retro popmūzikas manierē. Zināms, ka es galīgi neesmu elektroniķis, līdz ar to lieki teikt, ka man tuvāks ir otrais piegājiens. Tā kā izpildītāji ir atšķirīgi, dažos vārdos raksturošu savus iespaidus par katru dziesmu.
Dana Indāne - Pabērtas sēkliņas. Galīgi neesmu pazīstams ar šo mākslinieci. Diezgan adekvāts skaņdarbs, ar ko albumu ievadīt. Melodiskā puse diezgan minimāla, tāda izteikta ievada kompozīcija, kura itin labi iederās ieraksta kopumā, bet pati par sevi nav īsti klausāma.
Zāle - Nemiera bērns. Vispār jau "Zāle" ir viena no pēdējo gada-divu atklāsmēm pašmāju mūzikā, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka tai padevies viens no skaistākajiem skaņdarbiem šajā ierakstā. Atsauc prātā jaunu Imantu Kalniņu, kas varētu būt šo dziesmu sacerējis. Skaisti.
Alise Joste feat. Čipsis un Dullais - Gar paradīzes maliņu. Atkal jau viena ļoti baudāma dziesma, par spīti tam, ka neesmu gluži sajūsmā par bungmašīnu (tās tak nav dzīvās bungas?), kas sit itin šlāgerisku ritmu, bet Alises sadziedāšanās ar Čipsi (vai Dullo? Man nav ne mazākās sajēgas, kurš no viņiem dzied) ir skaista.
Jauno Jāņu orķestris - Odziņa. Skanējums ļoti tipisks Jauno Jāņu orķestrim (ar to vien piebildi, ka Kaukulis te nav priekšplānā). Lipīga dziesma, kura noteikti turpmāk būs dzirdama Orķestra koncertos, un neredzu iemeslu, kāpēc nē - jo dziesma ir feina. Patīkami un rotaļīgi.
Evija Vēbere un Aurora - Tāltālu aiz laika. Diez vai pašmāju mūzika ir atrodama vēl kāda dziedātāja ar tādu balsi kā Evijai Vēberei (nezinu gan, kā viņa dzied citādi) - balss tāda, kurā vienlaikus dzirdama maza meitene un veca večiņa. Viens no roķīgākajiem skaņdarbiem šajā ierakstā (kurā vispār nav daudz roķīgu skaņdarbu). Riktīgi labs.
Kuzucuk - Das jüngste Gericht. Nu jau klausoties šo dziesmu kādu desmito reizi, esmu pieradis pie katastrofālās vācu valodas. Nē, es joprojām to uzskatu par ņirgāšanos par valodu, tur nav šaubu. Bet vismaz esmu pieradis. Un muzikāli patiesībā dziesma ir gana klausāma. Ja vēl atbrīvotos no tās šausmīgās slāviskās izrunas, vispār viss būtu pieņemami. Bet atkārtošos - par šādu izrunu angļu valodā jebkuru mūziķi Latvijā apēstu bez sāls, bet piesmiet vācu valodu, kā izskatās, ir pieļaujami.
Biezoknis - Dzelzceļa vilciens naktī. Šī gan varētu būt neveiksmīgākā kompozīcija visā ierakstā. Izklausās pēc neveiksmīgas parodijas par NSRD, tikai bez Lediņa humora izjūtas. Un iederība ierakstā arī ir visai apšaubāma. Man kā lielam dzelzceļa cienītājam sāp, ka tieši vilcienam veltīta sviestainākā dziesma šajā ierakstā.
Waterflower - Nervu koks. Pat neatkarīgi no manas skeptiskās attieksmes pret elektroniku, "Nervu koks" bišķi par daudz sit uz nerviem. Pārāk pompozi un pārāk griezīgi. Dziesma, kuras klausīšanās noved pie galvassāpēm, kas galīgi nav pozitīva padarīšana. Zināmā mērā skaņdarbs pat interesants, bet neklausāms.
UP - Princese. Ja neskaita sintezatora skaņas, kas atgādina punktu ievākšanu kādā "Super Mario" spēlē, no elektroniskajām kompozīcijām šajā ierakstā viena no man simpātiskākajām. Mazliet "Jumpravas", mazliet pašas UP - un rezultātā diezgan jauka dziesma.
Anna Pluto - Aspazijas sapnis. Komplektā ar "Raiņa sapņiem" arī Aspazijai ir ļauts sapņot. Izteikta noskaņas, nevis melodijas kompozīcija. Galīgi nav viens no atmiņā paliekošākajiem skaņdarbiem ierakstā, bet albuma kontekstā skan labi.
Sus Dungo - Rembranta gaismā. Šķiet, ka "Sus Dungo" ir vienīgā muzikālā apvienība, kas piedalās gan te, gan "Viegli" ierakstos. Nekādus secinājumus gan neizdarīšu. Joprojām neesmu sevišķs Sus Dungo cienītājs, bet patiesībā - itin jauka dziesma.
Stūrī zēvele - Visaugstāko! Viena no ieraksta skaistākajām dziesmām, atkal jau nez kādēļ liek domāt par Imantu Kalniņu un "Menuetu". Tāds patīkams art pop. Brīnišķīga mazliet sērīga vasaras vakara noskaņa. Īpaši uzrunā Justīnes Kuzņecovas flauta un Toma Nolberga flauta. Kaut kas noskaņā atgādina arī "Gaujartu" (kas, protams, nav pārsteidzoši, zinot Maijas dalību abos šajos kolektīvos).
Nebijušā restauratori - Pēc tūkstots gadiem. Šim kolektīvam, atšķirībā no "Biezokņa", ir visas tiesības atsaukt prātā NSRD, lai gan patiesībā šeit Lediņa un Boiko piesaukšana tik ļoti vietā nebūtu. Arī te ir mazliet vācu valodas, varbūt ne gluži kompetentas, bet vismaz nesāpīgas. Otrā kompozīcija pēc kārtas, kur dzirdama trompete, un atkal jau trompete mani uzrunā.
Amorālā psihoze - Aizgāja. Otrais Dambja muzikālais projekts līdzās "Inokentijam" galīgi nerada asociācijas ar Latvijas underground/punk veterāniem. Līdz ar to, ja tev nāk prātā gaidīt, ka "Aizgāja" varētu līdzināties Mārpla izpratnei par "Pasaciņu", tad tu būsi vīlies. Bet patiesībā galīgi nav pamata vilties (un ne tāpēc, ka šeit atkal ir trompete, plus vēl Sniedze Prauliņa) spēlē flautu, bet gan tālab, ka šī pati par sevi ir baudāma kompozīcija.
Helēna Kozlova - Viens vienīgs vārds. Mazliet nožēloju, ka pirms dažām nedēļām tā arī nesadūšojos aiziet uz Helēnas koncertu KKc, jo tādas balss kā viņai nav laikam jau nevienai latviešu dziedātājai. Dziesma gan atkal jau ir no tām, kas pašas savu dzīvi ārpus šī ieraksta nezinu, vai spēs dzīvot, jo tā ir vairāk uzskatāma par muzikālu ietvaru dzejas lasījumam, nevis pati par sevi saucama par dziesmu. Tomēr skaists noslēgums ierakstam.
Vispār jāsaka - pēc pirmajām klausīšanās reizēm es par "Pretējībām" biju itin kritiskās domās. Taču tagad, ja tā padomā - ja neskaita visai neveiksmīgo trio dziesmu vienu pēc otras: Kuzucuk, Biezonkis un Waterflower, ieraksts ir ļoti pat baudāms, un es pat nebūtu pārsteigts, ja saņemšos to iegādāties arī oficiālā veidā (vienīgi ļoti jau gribētos disku, nevis failus, kurus kopumā uzskatu par bezvērtīgiem). Strāvoklis, iespējams, tomēr vinnē divcīņu pret "Pretējībām" lielākas muzikālās daudzveidības dēļ, bet vienlaikus apzinos, ka šādā albumā, piemēram, jau minētā IM "Pasaciņa" būtu katastrofāli nevietā, un tas vien apstāklis, ka tā nodrošinātu atšķirīgu skanējumu, nebūtu pamats tās iekļaušanai ierakstā.
Kā jau tas ierakstos ar dažādiem izpildītājiem ir pierasts, dziesmu kvalitāte galīgi nav viendabīga, un arī pamata piegājieni te ir dažādi. Daļa mākslinieku izteikti uzsvaru liek uz elektroniku, kamēr citi Aspaziju interpretē vairāk tautas mūzikas vai arī retro popmūzikas manierē. Zināms, ka es galīgi neesmu elektroniķis, līdz ar to lieki teikt, ka man tuvāks ir otrais piegājiens. Tā kā izpildītāji ir atšķirīgi, dažos vārdos raksturošu savus iespaidus par katru dziesmu.
Dana Indāne - Pabērtas sēkliņas. Galīgi neesmu pazīstams ar šo mākslinieci. Diezgan adekvāts skaņdarbs, ar ko albumu ievadīt. Melodiskā puse diezgan minimāla, tāda izteikta ievada kompozīcija, kura itin labi iederās ieraksta kopumā, bet pati par sevi nav īsti klausāma.
Zāle - Nemiera bērns. Vispār jau "Zāle" ir viena no pēdējo gada-divu atklāsmēm pašmāju mūzikā, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka tai padevies viens no skaistākajiem skaņdarbiem šajā ierakstā. Atsauc prātā jaunu Imantu Kalniņu, kas varētu būt šo dziesmu sacerējis. Skaisti.
Alise Joste feat. Čipsis un Dullais - Gar paradīzes maliņu. Atkal jau viena ļoti baudāma dziesma, par spīti tam, ka neesmu gluži sajūsmā par bungmašīnu (tās tak nav dzīvās bungas?), kas sit itin šlāgerisku ritmu, bet Alises sadziedāšanās ar Čipsi (vai Dullo? Man nav ne mazākās sajēgas, kurš no viņiem dzied) ir skaista.
Jauno Jāņu orķestris - Odziņa. Skanējums ļoti tipisks Jauno Jāņu orķestrim (ar to vien piebildi, ka Kaukulis te nav priekšplānā). Lipīga dziesma, kura noteikti turpmāk būs dzirdama Orķestra koncertos, un neredzu iemeslu, kāpēc nē - jo dziesma ir feina. Patīkami un rotaļīgi.
Evija Vēbere un Aurora - Tāltālu aiz laika. Diez vai pašmāju mūzika ir atrodama vēl kāda dziedātāja ar tādu balsi kā Evijai Vēberei (nezinu gan, kā viņa dzied citādi) - balss tāda, kurā vienlaikus dzirdama maza meitene un veca večiņa. Viens no roķīgākajiem skaņdarbiem šajā ierakstā (kurā vispār nav daudz roķīgu skaņdarbu). Riktīgi labs.
Kuzucuk - Das jüngste Gericht. Nu jau klausoties šo dziesmu kādu desmito reizi, esmu pieradis pie katastrofālās vācu valodas. Nē, es joprojām to uzskatu par ņirgāšanos par valodu, tur nav šaubu. Bet vismaz esmu pieradis. Un muzikāli patiesībā dziesma ir gana klausāma. Ja vēl atbrīvotos no tās šausmīgās slāviskās izrunas, vispār viss būtu pieņemami. Bet atkārtošos - par šādu izrunu angļu valodā jebkuru mūziķi Latvijā apēstu bez sāls, bet piesmiet vācu valodu, kā izskatās, ir pieļaujami.
Biezoknis - Dzelzceļa vilciens naktī. Šī gan varētu būt neveiksmīgākā kompozīcija visā ierakstā. Izklausās pēc neveiksmīgas parodijas par NSRD, tikai bez Lediņa humora izjūtas. Un iederība ierakstā arī ir visai apšaubāma. Man kā lielam dzelzceļa cienītājam sāp, ka tieši vilcienam veltīta sviestainākā dziesma šajā ierakstā.
Waterflower - Nervu koks. Pat neatkarīgi no manas skeptiskās attieksmes pret elektroniku, "Nervu koks" bišķi par daudz sit uz nerviem. Pārāk pompozi un pārāk griezīgi. Dziesma, kuras klausīšanās noved pie galvassāpēm, kas galīgi nav pozitīva padarīšana. Zināmā mērā skaņdarbs pat interesants, bet neklausāms.
UP - Princese. Ja neskaita sintezatora skaņas, kas atgādina punktu ievākšanu kādā "Super Mario" spēlē, no elektroniskajām kompozīcijām šajā ierakstā viena no man simpātiskākajām. Mazliet "Jumpravas", mazliet pašas UP - un rezultātā diezgan jauka dziesma.
Anna Pluto - Aspazijas sapnis. Komplektā ar "Raiņa sapņiem" arī Aspazijai ir ļauts sapņot. Izteikta noskaņas, nevis melodijas kompozīcija. Galīgi nav viens no atmiņā paliekošākajiem skaņdarbiem ierakstā, bet albuma kontekstā skan labi.
Sus Dungo - Rembranta gaismā. Šķiet, ka "Sus Dungo" ir vienīgā muzikālā apvienība, kas piedalās gan te, gan "Viegli" ierakstos. Nekādus secinājumus gan neizdarīšu. Joprojām neesmu sevišķs Sus Dungo cienītājs, bet patiesībā - itin jauka dziesma.
Stūrī zēvele - Visaugstāko! Viena no ieraksta skaistākajām dziesmām, atkal jau nez kādēļ liek domāt par Imantu Kalniņu un "Menuetu". Tāds patīkams art pop. Brīnišķīga mazliet sērīga vasaras vakara noskaņa. Īpaši uzrunā Justīnes Kuzņecovas flauta un Toma Nolberga flauta. Kaut kas noskaņā atgādina arī "Gaujartu" (kas, protams, nav pārsteidzoši, zinot Maijas dalību abos šajos kolektīvos).
Nebijušā restauratori - Pēc tūkstots gadiem. Šim kolektīvam, atšķirībā no "Biezokņa", ir visas tiesības atsaukt prātā NSRD, lai gan patiesībā šeit Lediņa un Boiko piesaukšana tik ļoti vietā nebūtu. Arī te ir mazliet vācu valodas, varbūt ne gluži kompetentas, bet vismaz nesāpīgas. Otrā kompozīcija pēc kārtas, kur dzirdama trompete, un atkal jau trompete mani uzrunā.
Amorālā psihoze - Aizgāja. Otrais Dambja muzikālais projekts līdzās "Inokentijam" galīgi nerada asociācijas ar Latvijas underground/punk veterāniem. Līdz ar to, ja tev nāk prātā gaidīt, ka "Aizgāja" varētu līdzināties Mārpla izpratnei par "Pasaciņu", tad tu būsi vīlies. Bet patiesībā galīgi nav pamata vilties (un ne tāpēc, ka šeit atkal ir trompete, plus vēl Sniedze Prauliņa) spēlē flautu, bet gan tālab, ka šī pati par sevi ir baudāma kompozīcija.
Helēna Kozlova - Viens vienīgs vārds. Mazliet nožēloju, ka pirms dažām nedēļām tā arī nesadūšojos aiziet uz Helēnas koncertu KKc, jo tādas balss kā viņai nav laikam jau nevienai latviešu dziedātājai. Dziesma gan atkal jau ir no tām, kas pašas savu dzīvi ārpus šī ieraksta nezinu, vai spēs dzīvot, jo tā ir vairāk uzskatāma par muzikālu ietvaru dzejas lasījumam, nevis pati par sevi saucama par dziesmu. Tomēr skaists noslēgums ierakstam.
Vispār jāsaka - pēc pirmajām klausīšanās reizēm es par "Pretējībām" biju itin kritiskās domās. Taču tagad, ja tā padomā - ja neskaita visai neveiksmīgo trio dziesmu vienu pēc otras: Kuzucuk, Biezonkis un Waterflower, ieraksts ir ļoti pat baudāms, un es pat nebūtu pārsteigts, ja saņemšos to iegādāties arī oficiālā veidā (vienīgi ļoti jau gribētos disku, nevis failus, kurus kopumā uzskatu par bezvērtīgiem). Strāvoklis, iespējams, tomēr vinnē divcīņu pret "Pretējībām" lielākas muzikālās daudzveidības dēļ, bet vienlaikus apzinos, ka šādā albumā, piemēram, jau minētā IM "Pasaciņa" būtu katastrofāli nevietā, un tas vien apstāklis, ka tā nodrošinātu atšķirīgu skanējumu, nebūtu pamats tās iekļaušanai ierakstā.
2016-01-28
comments powered by Disqus