Now What?!
Ja man vajadzētu nosaukt kādu rokgrupu, kura perfekti atbilst vecu perdeļu definīcijai - tādai, kura jau gadu desmitiem ilgi dzīvo uz vecu lauru rēķina un galvenokārt koncertē bijušās Padomju Savienības valstīs, "Deep Purple" būtu viens no pirmajiem vārdiem, kas man nāktu prātā. Kā tādā gadījumā tas nākas, ka šī ansambļa jaunākais studijas veikums ir kļuvis par gandrīz dižpārdokli teju itin visur Eiropā?
Būtu naivi cerēt, ka dziļie purpuļi divdesmit pirmā gadsimta otrajā desmitgadē pēkšņi būtu radījuši kaut ko labāku par "Machine Head, skaidrs, ka viņiem nav pa spēkam atkārtot kaut ko līdzvērtīgu "Fireball", "Highway Star" vai "Child in Time". Stīvs Morss, lai arī ir lielisks ģitārists, ne mazākajā mērā savā stilā nav līdzīgs Ričijam Blekmoram. Gilans, kuram pēc diviem gadiem jau būs 70, sen vairs nespēj tā kliegt/spiegt, kā viņš to varēja jaunības dienās. Dons Eirijs nav gluži Džons Lords. Un arī Īans Peiss nav vairs ziedu gados. Taču, šķiet, Deep Purple ir sasnieguši tādu brieduma līmeni, lai viņi saprastu, ko viņi savos gados var spēlēt un ko - nevar.
Dziesmu temps, protams, ir drīzāk vidējs un nevis mega ātrs, bet pašas dziesmas ir gana interesantas, lai par to nevajadzētu žēloties. Vispār šķiet, ka Purple iet visai līdzīgu ceļu kā Alice Cooper (vienīgi, mazliet iepaliekot, atrodoties kaut kur tajā posmā kā Kūps "Brutal Planet" laikā). Ne velti šajā ierakstā ir atrodama šausmu kino veltītā dziesma "Vincent Price":
Ierakstā ir velti meklēt izcilākās un neveiksmīgākas dziesmas - tas kopumā ir visai viendabīgs un lielā mērā tajā dominē Dons Eirijs ar saviem taustiņu instrumentiem, nobīdot mazliet fonā Morsu un Gilanu. Turklāt attiecībā Gilanu tas ir ļoti pat ok, jo viņš tomēr nav gluži sava mūža labākajā formā. Bet viennozīmīgi ir tas, ka šis ieraksts ir daudz labāks par to, ko būtu normāli gaidīt no Deep Purple mūsdienās - tas ir ļoti pat klausāms vecu vīru rokmūzikas ieraksts, tajā nav nekā tāda, par ko vajadzētu kaunēties. Līdz šedevram tālu, bet var saprast, ka klasiskas smagās rokmūzikas cienītājiem šis varētu tīri labi iet pie sirds, jo Purple necenšas izlikties, ka viņi joprojām būtu jauni un eksperimentēt gatavi. Viņi ir vienkārši pieci veči, kuriem joprojām patīk spēlēt mūziku, un tā viņi arī dara, un tas, ko viņi rada visbiežāk tiešām ir vienkāršas dziesmas, tādas kā "A Simple Song", kas izsauc mazliet nostaļģijas, mazliet skumju, un mazliet vēlmes izkratīt sirmās krēpes.
Paldies viņiem par to!
Būtu naivi cerēt, ka dziļie purpuļi divdesmit pirmā gadsimta otrajā desmitgadē pēkšņi būtu radījuši kaut ko labāku par "Machine Head, skaidrs, ka viņiem nav pa spēkam atkārtot kaut ko līdzvērtīgu "Fireball", "Highway Star" vai "Child in Time". Stīvs Morss, lai arī ir lielisks ģitārists, ne mazākajā mērā savā stilā nav līdzīgs Ričijam Blekmoram. Gilans, kuram pēc diviem gadiem jau būs 70, sen vairs nespēj tā kliegt/spiegt, kā viņš to varēja jaunības dienās. Dons Eirijs nav gluži Džons Lords. Un arī Īans Peiss nav vairs ziedu gados. Taču, šķiet, Deep Purple ir sasnieguši tādu brieduma līmeni, lai viņi saprastu, ko viņi savos gados var spēlēt un ko - nevar.
Dziesmu temps, protams, ir drīzāk vidējs un nevis mega ātrs, bet pašas dziesmas ir gana interesantas, lai par to nevajadzētu žēloties. Vispār šķiet, ka Purple iet visai līdzīgu ceļu kā Alice Cooper (vienīgi, mazliet iepaliekot, atrodoties kaut kur tajā posmā kā Kūps "Brutal Planet" laikā). Ne velti šajā ierakstā ir atrodama šausmu kino veltītā dziesma "Vincent Price":
Ierakstā ir velti meklēt izcilākās un neveiksmīgākas dziesmas - tas kopumā ir visai viendabīgs un lielā mērā tajā dominē Dons Eirijs ar saviem taustiņu instrumentiem, nobīdot mazliet fonā Morsu un Gilanu. Turklāt attiecībā Gilanu tas ir ļoti pat ok, jo viņš tomēr nav gluži sava mūža labākajā formā. Bet viennozīmīgi ir tas, ka šis ieraksts ir daudz labāks par to, ko būtu normāli gaidīt no Deep Purple mūsdienās - tas ir ļoti pat klausāms vecu vīru rokmūzikas ieraksts, tajā nav nekā tāda, par ko vajadzētu kaunēties. Līdz šedevram tālu, bet var saprast, ka klasiskas smagās rokmūzikas cienītājiem šis varētu tīri labi iet pie sirds, jo Purple necenšas izlikties, ka viņi joprojām būtu jauni un eksperimentēt gatavi. Viņi ir vienkārši pieci veči, kuriem joprojām patīk spēlēt mūziku, un tā viņi arī dara, un tas, ko viņi rada visbiežāk tiešām ir vienkāršas dziesmas, tādas kā "A Simple Song", kas izsauc mazliet nostaļģijas, mazliet skumju, un mazliet vēlmes izkratīt sirmās krēpes.
Paldies viņiem par to!
2013-05-23
comments powered by Disqus