Rakstot "Vinnija Pūka" turpinājumu, Benediktuss ir maksimāli centies atdarināt Milna manieri (ja nu kas - grāmatas ilustrācijas arī ir oriģinālā Pūka stilistikā, ne miņas te nav no Disneja pasaules - un labi, ka tā). Praksē gan tas nozīmē tik bagātīgu devu ar atsaucēm uz kaut ko, kas ir noticis Milna rakstītajā tekstā, lai tikai neradītu sajūtu, ka šis nav īstais Vinnijs Pūks, ka tevi arvien vairāk pārņem sajūta - šis nav īstais Vinnijs Pūks. Vienlaikus - noskaņa te ir gana milniska, personāži ir tādi, kādiem viņiem ir jābūt, nevis viņu hipertrofētas parodijas, kas novērojamas Disneja multfilmās, bet... kaut kādas maģijas pietrūkst. Ja būtu šī grāmata tapusi tagad, es teiktu, ka to ir rakstījis mākslīgais intelekts, nevis cilvēks. Jā, ik pa brīdim gadās kāds tiešām smieklīgs joks, nevaru to noliegt. Ēzelītis I-ā joprojām ir depresīvu citātu mašīna. Pārmērīgi gādīgā māte Kenga 21. gadsimtā ir pat vēl daudz labāka saprotama nekā Milna laikos. Man pat nav principiālu iebildumu pret jauno varoni - ūdru meiteni Lotiju (jo kā nu bez jauna tēla ienākšanas, citādi jau būtu totāla stagnācija!), bet... ar visu to, ka Benediktuss ir profesionāls rakstnieks, sajūtu līmenī šis velk labākajā gadījumā uz fan-fiction, līdz vietai kanonā šai grāmatai ir tik tālu kā sivēnam līdz Milzu lempja noķeršanai. Vienlaikus - Esterei grāmata patika itin labi, lasās tā viegli, ir sava deva dungāpantiņu, patīkamas ilustrācijas un tā tālāk. Bet bērnības garšu te meklēt velti.