Jacques le fataliste et son maître
Saņemties lasīt "Žaku fatālistu" franču mēlē nebūt nebija vienkārši - grāmata ir gan gara, gan apjomīga, gan nebūt ne vienkāršā valodā rakstīta. Un manas franču valodas zināšanas ir tādas, kādas nu tās ir: ar tendenci lēnām uzlaboties, bet ar uzsvaru uz vārdu lēnām un joprojām es pat iedomāties nevaru, kā tas būtu - šajā valodā reāli sarunāties ar kādu francūzi. Gribētos jau nu cerēt, ka maijā nāksies šīs bailes pārvarēt un lauzītā un gramatiski nepareizā franču valodā vaicāt kaut ko vairāk nekā: "Kur šeit ir tuvākā konditoreja?" Bet nu... redzēs.
Pagājušogad izlasīju Milana Kunderas lugu, kuru rakstot viņš iespaidojies no šī visnotaļ klasiskā Denī Didro darba, un tad arī izdomāju - jāizlasa grāmata, kuru Kundera dēvē par vienu no mūsdienu literatūras būtiskākajām priekštecēm. Un tiesa jau ir - šī grāmata daudzējādi ir priekšvēstnese daudzām modernās literatūras tendencēm, ieskaitot autora dialogu ar iedomāto lasītāju, sižeta absolūtu nelineārumu un nelikšanos ne zinis par to, ka pamata līnijā nav nekāda progresa, seksuāli diezgan atklātām ainām un apgalvojumu, ka nav svarīgs, no kurienes dodas grāmatas varoņi un ka nav zināms, kurp viņi dodās, jo neviens no mums jau to nezina.
Grāmatas centrālie personāži ir divi - Žaks, kurš tiek dēvēts par fatālistu, jo viņaprāt viss ir jau rakstīts debesīs (tiesa, patiesībā viņš ir determinists mūsdienu terminos runājot, nevis fatālists), un viņa kungs, kuram nav pat vārda, jo kālab gan lai viņam tāds būtu? Un, kā jau tas diezgan labi atbilstu arī mūsdienu literatūras gadījumā, Didro daudz ko ir pārņēmis no citas grāmatas (līdzīgi kā Džoiss "Ulisam" par pamatu izmantoja "Odiseju") - Lorensa Sterna "Tristam Shandy". Nez, varbūt vajadzētu izlasīt arī to? Laikam gan labāk nē, jo tai grāmatai ir deviņi sējumi, un tikai trešajā no tiem grāmatas stāstnieks tiek līdz savai piedzimšanai, atstāstot personīgo biogrāfiju.
Tikām fatālists Žaks savam kungam it kā stāsta par savām mīlas dēkām, bet praktiski nestāsta viss - viņa stāstījums tiek ik pēc brīža dažādos veidos pārtraukts, un dažādus stāstus paspēj izstāstīt ne vien Žaks un viņa kungs, bet arī citi romāna personāži, rezultātā grāmata ir tāda kā atgadījumu kolāža, kuras vienojošā tēma ir drīzāk formāla, nekā reāla. Un līdz ar to man vismaz grāmatas lasīšana kļuva vēl grūtāka - svešā mēlē jau tāpat ir vairāk jāpiedomā pie tā, ko tu lasi, un ar uztveršanu var būt sarežģījumi, bet situācijā, kad tu nevari piesiet aci pie vienas konkrētas tēmas, viena personāžu kopuma, viss ik pēc brīža aptrūkst un pārtrūkst, ui, ku tas ir grūti! Kopumā gan interesanti, bet nu grūti. Un interesanti, ka tas, kas varētu būt pamatā 20.gadsimta literatūrai, patiesībā ir tapis 18. un nevis 19.gadsimtā.
Bet es tagad tev neko par savām mīlas dēkām nestāstīšu, tā vietā daudz labprātāk došos gulēt, jo šodien sanāca daudz laika pavadīt svaigā gaisā, kas veicina labu veselīgu miegu. Arlabunakti, manu mazo lasītāj!
Pagājušogad izlasīju Milana Kunderas lugu, kuru rakstot viņš iespaidojies no šī visnotaļ klasiskā Denī Didro darba, un tad arī izdomāju - jāizlasa grāmata, kuru Kundera dēvē par vienu no mūsdienu literatūras būtiskākajām priekštecēm. Un tiesa jau ir - šī grāmata daudzējādi ir priekšvēstnese daudzām modernās literatūras tendencēm, ieskaitot autora dialogu ar iedomāto lasītāju, sižeta absolūtu nelineārumu un nelikšanos ne zinis par to, ka pamata līnijā nav nekāda progresa, seksuāli diezgan atklātām ainām un apgalvojumu, ka nav svarīgs, no kurienes dodas grāmatas varoņi un ka nav zināms, kurp viņi dodās, jo neviens no mums jau to nezina.
Grāmatas centrālie personāži ir divi - Žaks, kurš tiek dēvēts par fatālistu, jo viņaprāt viss ir jau rakstīts debesīs (tiesa, patiesībā viņš ir determinists mūsdienu terminos runājot, nevis fatālists), un viņa kungs, kuram nav pat vārda, jo kālab gan lai viņam tāds būtu? Un, kā jau tas diezgan labi atbilstu arī mūsdienu literatūras gadījumā, Didro daudz ko ir pārņēmis no citas grāmatas (līdzīgi kā Džoiss "Ulisam" par pamatu izmantoja "Odiseju") - Lorensa Sterna "Tristam Shandy". Nez, varbūt vajadzētu izlasīt arī to? Laikam gan labāk nē, jo tai grāmatai ir deviņi sējumi, un tikai trešajā no tiem grāmatas stāstnieks tiek līdz savai piedzimšanai, atstāstot personīgo biogrāfiju.
Tikām fatālists Žaks savam kungam it kā stāsta par savām mīlas dēkām, bet praktiski nestāsta viss - viņa stāstījums tiek ik pēc brīža dažādos veidos pārtraukts, un dažādus stāstus paspēj izstāstīt ne vien Žaks un viņa kungs, bet arī citi romāna personāži, rezultātā grāmata ir tāda kā atgadījumu kolāža, kuras vienojošā tēma ir drīzāk formāla, nekā reāla. Un līdz ar to man vismaz grāmatas lasīšana kļuva vēl grūtāka - svešā mēlē jau tāpat ir vairāk jāpiedomā pie tā, ko tu lasi, un ar uztveršanu var būt sarežģījumi, bet situācijā, kad tu nevari piesiet aci pie vienas konkrētas tēmas, viena personāžu kopuma, viss ik pēc brīža aptrūkst un pārtrūkst, ui, ku tas ir grūti! Kopumā gan interesanti, bet nu grūti. Un interesanti, ka tas, kas varētu būt pamatā 20.gadsimta literatūrai, patiesībā ir tapis 18. un nevis 19.gadsimtā.
Bet es tagad tev neko par savām mīlas dēkām nestāstīšu, tā vietā daudz labprātāk došos gulēt, jo šodien sanāca daudz laika pavadīt svaigā gaisā, kas veicina labu veselīgu miegu. Arlabunakti, manu mazo lasītāj!
2015-01-31
comments powered by Disqus