Neaizmiedz
Difūzija ir "Martas asiņu" līdera Filipa Deruma blakusprojekts, kurš dīvainā kārtā (tā vismaz rādās) sākotnēji bija vairāk podkāsts par mūziku, un tikai pēcāk pārtapa arī par kaut ko līdzīgu grupai, kurā Filipam, līdzīgi kā podkāstā, līdzās ir Evija Kalve (par viņas saistību ar Jāni Kalvi no "Suņa stundas" neko nezinu). Arī "Difūzijas" debijas albums diezgan izteikti šķiet esam tāds kā podkāsta turpinājums - ne velti tam par intro un outro kalpo podkāsta muzikālā tēma (kas albuma gadījumā nav izcils risinājums, ja to klausies uz riņķi, kā tas man ir raksturīgi - tas nozīmē, ka šis intro ir klausāms divreiz pēc kārtas - varētu jau tajā būt arī kāda variācija, bet nav).
Ja šī ieraksta kontekstā var runāt par tādu parādību kā "singls", "potenciālais grāvējs" vai ko tamlīdzīgu, varu atzīt, ka albuma tituldziesma "Neaizmiedz" ir visnotaļ lipīga un manī patiešām sevišķu miegu neraisa (lai gan brīžiem tāds drusku miegains noskaņojums man šodien ir) - tajā droši vien vislabāk visā šajā ierakstā skan mijiedarbība starp Filipa un Evijas balsīm, ir patīkams taustiņu skanējums. Protams, asociācijas ar "Martas asinīm" ir neizbēgamas, bet tas jau nav nekas slikts.
Diemžēl tā īsti nav, ka turpinājumā būtu daudz kā jauna un atšķirīga - tie pseidosintīpopa dueti, kuriem droši sevi var piepulcināt arī "Difūzija" šobrīd ir savairojušies kā sīriešu bēgļi un šķirti Nacionālās Apvienības deputāti, kas nozīmē - man vismaz no viņiem jau kādu laiku ir izveidojeis pārsātinājums. "Difūzija" itin sparīgi izmanto paņēmienu dziesmā neskaitāmas reizes atkārtot vienu vai divas frāzes, kas ir atmosfēriski varbūt strādājošs paņēmiens, bet tomēr veicina piesaukto aizmigšanu. Šajā ziņā es pat teiktu, ka šī pieeja daudz neatšķiras no sviestrokam raksturīgā, taču tur kaut kā man tas šķiet mazāk kaitinoši (kaut vai tāpēc vien, ka tas ir sviestroks), kamēr šeit... Mana lielākā problēma ar šādu mūziku laikam ir tāda, ka tā ir pārāk sintētiska, lai spētu mani aizkustināt, bet nepietiekami tumša un atsvešināta, lai spētu apburt citos veidos.
Šajā brīdī es pat nevaru saprast - vai tas ir labi vai slikti, ka šis ieraksts ir tik īss - pat ne pilnas 26 minūtes, no kurām turklāt 7 minūtes veido instrumentāls skaņdarbs "Oktobris", kas varētu itin labi skanēt kā fona mūzika podkāstā, bet šķiet pārāk vienmuļš pats par sevi. No vienas puses - vairāk varētu būt vēl vienmuļāk, no otras - bet nu maz tā materiāla te ir!
Ja piemirst par vienveidību, nav tā, ka man būtu pret šādu mūziku principiāli iebildumi - tā nav uzmācīga, tā nav kaitinoša. Taču viens ir droši - dzīvajā man redzēt "Difūziju" nav ne mazākās intereses, kas laikam jau atbilst tam, ka īsti vairāk kā vienaldzīga man šī apvienība nav. Iespējams, par labu nenāk arī tas, ka pat "Martas asinis" kā relatīvi daudz pilnvērtīgāka grupa man tāpat ne tuvu nav vietējās pusalternatīvās mūzikas favorītu vidū.
Ja šī ieraksta kontekstā var runāt par tādu parādību kā "singls", "potenciālais grāvējs" vai ko tamlīdzīgu, varu atzīt, ka albuma tituldziesma "Neaizmiedz" ir visnotaļ lipīga un manī patiešām sevišķu miegu neraisa (lai gan brīžiem tāds drusku miegains noskaņojums man šodien ir) - tajā droši vien vislabāk visā šajā ierakstā skan mijiedarbība starp Filipa un Evijas balsīm, ir patīkams taustiņu skanējums. Protams, asociācijas ar "Martas asinīm" ir neizbēgamas, bet tas jau nav nekas slikts.
Diemžēl tā īsti nav, ka turpinājumā būtu daudz kā jauna un atšķirīga - tie pseidosintīpopa dueti, kuriem droši sevi var piepulcināt arī "Difūzija" šobrīd ir savairojušies kā sīriešu bēgļi un šķirti Nacionālās Apvienības deputāti, kas nozīmē - man vismaz no viņiem jau kādu laiku ir izveidojeis pārsātinājums. "Difūzija" itin sparīgi izmanto paņēmienu dziesmā neskaitāmas reizes atkārtot vienu vai divas frāzes, kas ir atmosfēriski varbūt strādājošs paņēmiens, bet tomēr veicina piesaukto aizmigšanu. Šajā ziņā es pat teiktu, ka šī pieeja daudz neatšķiras no sviestrokam raksturīgā, taču tur kaut kā man tas šķiet mazāk kaitinoši (kaut vai tāpēc vien, ka tas ir sviestroks), kamēr šeit... Mana lielākā problēma ar šādu mūziku laikam ir tāda, ka tā ir pārāk sintētiska, lai spētu mani aizkustināt, bet nepietiekami tumša un atsvešināta, lai spētu apburt citos veidos.
Šajā brīdī es pat nevaru saprast - vai tas ir labi vai slikti, ka šis ieraksts ir tik īss - pat ne pilnas 26 minūtes, no kurām turklāt 7 minūtes veido instrumentāls skaņdarbs "Oktobris", kas varētu itin labi skanēt kā fona mūzika podkāstā, bet šķiet pārāk vienmuļš pats par sevi. No vienas puses - vairāk varētu būt vēl vienmuļāk, no otras - bet nu maz tā materiāla te ir!
Ja piemirst par vienveidību, nav tā, ka man būtu pret šādu mūziku principiāli iebildumi - tā nav uzmācīga, tā nav kaitinoša. Taču viens ir droši - dzīvajā man redzēt "Difūziju" nav ne mazākās intereses, kas laikam jau atbilst tam, ka īsti vairāk kā vienaldzīga man šī apvienība nav. Iespējams, par labu nenāk arī tas, ka pat "Martas asinis" kā relatīvi daudz pilnvērtīgāka grupa man tāpat ne tuvu nav vietējās pusalternatīvās mūzikas favorītu vidū.
2017-12-14
comments powered by Disqus