Kazhes pierakstu burtnīca

Kventina Tarantino radītās filmas ir ideāli piemērotas, lai tās skatītos lielākā bariņā, jo viņš nav viens no tiem režisoriem, kuri nodarbojas ar dziļu urķēšanos savu varoņu psihē, tā vietā viņš daudz labprātāk pa ekrānu izšķaida savu varoņu galvas.
"Django Unchained" gadījumā Tarantino ir pievērsies Vesterna žanram, apvienojot to ar blaxploitation. Filmas galvenais varonis Džango ir vergs, kuram brīvību dāvā ekscentrisks vācietis doktors Šulcs - profesionāls galvu mednieks. Sākotnēji Šulcam Džango ir vajadzīgs, lai identificētu pāris noziedzniekus, par kuru galvām ir izsludināta tīri simpātiska atlīdzība, taču visai ātri Šulcs saprot, ka Džango arī pats ir lieliski radīts, lai piekoptu Šulca arodu, tālab viņi kļūst par partneriem "medībās". Plus Džango ir nepieciešams iekrāt kādu naudu, lai viņš varētu izpirkt no kāda visnotaļ nesimpātiska bagātnieka (kuru atveido Leo di Kaprio) Džango sievu.
Patiesībā gan, protams, nav tik ļoti svarīgi, kas tieši filmā notiek, jo Tarantino vienmēr vairāk ir rūpējis tas, kā viņš savu stāstu pasniedz un mazāk - ko tieši viņš stāsta. Šajā filmā pēc visiem labākajiem vesternu kanoniem ir daudz apšaužu, asiņu (ok, patiesībā vesterni parasti nav ne tuvu tik asiņaini kā Tarantino filmas), uzcirtušos ASV dienvidu iemītnieku un - viegla humora, jo Tarantino nebūs tas, kas atteiksies iepīt filmā kādu labu joku.
Tāpat kā "Inglourious Basterds" arī šajā filmā vienu no centrālajām lomām spēlē Kristofers Valcs, šoreiz viņš ir pozitīvais tēls - doktors Šulcs. Un jau atkal viņš ir lielisks! Un nav brīnums, ka šī ir jau otrā Tarantino filma, ar kuru Valcs ir ticis pie Oskara. Jāatzīst, ka man ir dziļi vienalga, vai šī filma nav tā, ka pārāk nenopietni skatās uz verdzības jautājumu, vai arī tā nav pārāk rasistiska attiecībā pret baltajiem - jo tā rūpējas par satriecoši labu izklaidi, un neko vairāk no Tarantino pie pilna prāta esošs cilvēks negaida. Arī "Basterds" kā nekā nebija gluži objektīvajai vēsturei atbilstošs kino.