1 000 000 labu lietu

Pāris gadu nebija būts Liepājā un līdz ar to - Liepājas teātrī. Nedēļas nogalē, kurā vēju pilsētā viesojās Tutas ziemassvētku koncerts, ar kuru izlēmām iepriecināt Esteri, teātrī nebija daudz variantu: Ziemassvētku koncerts vai "1 000 000" labu lietu. Par teātru svētku koncertiem nefanoju, tālab gājām uz miljons lietām. Kā jau tas šobrīd mūsu ģimenē ierasts, vienu vakaru izrādi skatījās Marina, otru - es. Un šī būs tā reize, kad lielā mērā var teikt, ka bijām uz dažādām izrādēm, jo redzējām dažādus aktierus, un šo izrādi ietekmē arī tas, kāda konkrētajā reizē trāpījusies publika un jo īpaši - tie skatītāji, kuriem aktieris uztic kādu no lomām. Man šķiet, ka laimīgo lozi izvilku es.

Sestdienas vakarā "1 000 000" labu lietu baudīju Gata Malika izpildījumā. No Marinas jau biju dzirdējis, ka viņas reizē vismaz viens no iesaistītajiem skatītājiem bijis galīgi garām, bet man šādu problēmu nebija (ja vien pats, protams, nebiju tas lohs, kuru dēļ pārējiem skatītājiem bija kauns) - gan Inga, gan Tēvs, gan Veterinārārste, gan Skolotāja bija ļoti pat ok. Par Augstskolas pasniedzēju gan neko daudz neteikšu, jo tas jau biju es pats. Kaut kādā mērā man šķiet, ka vismaz Maliks ļoti labi nolasīja publiku un saskatīja - ar ko no skatītājiem var strādāt, lai sasniegtu maksimālu efektu. Ja ņem vērā, ka Ingu viņš diezgan bezkaunīgi nocēla čalim, kurš bija ar viņu kopā ieradies uz izrādi, varu teikt - malacis! Un arī Tēva (kurš tajā brīdī gan bija Dēls) prasme pareizā intonācijā uzdot pašu būtiskāko jautājumu bija līmenī.

Ko vēl man būtu būtiski pateikt izrādes sakarā? Sižets ļoti virspusējā līmenī ir tāds: puikas māte mēģina izdarīt pašnāvību, jo viņa neredz, kā dēļ būtu vērts dzīvot. Puika sāk rakstīt sarakstu ar miljons lietām, kāpēc ir gan vērts. Skaidrs, ka līdz miljonam tik ātri nenonāksi, un tad nu attīstās tālākā izrādes gaita. Stāsts it kā gana vienkāršs, bet mani ļoti labi aizķēra. Emocionāli biju pilnīgi pārņemts, tur nav šaubu. Un emocijas tikai pastiprināja izrādē gana daudz izmantotās Queen dziesmas (cik ļoti lai arī es nebūtu pret šo kolektīvu un tā dažādām izpausmēm laika gaitā kļuvis skeptisks, tā ir mana skolas gadu mīļākā grupa, kuras daudzas dziesmas es noteikti būtu iekļāvis savā sarakstā ar lietām, kuru dēļ ir vērts dzīvot, atšķirībā no tā, kā "Kelly Family" dziedāja vārdu "angel" dziesmā "Angel", kas mani it nemaz nesaviļņi). Un, jā, kaut kādas pārdomas šī izrāde manī raisīja. Šķiet, ka arī Marinai tā raisīja pārdomas (lai arī viņa par pašu izrādi bija daudz mazākā sajūsmā nekā es). Līdz ar to varu noteikti ieteikt to noskatīties tiem, kas vēl nav redzējuši.

Nobeigumā atkal mazliet par ārpustēmas lietām. Viens no lielākajiem bonusiem, kas rodas, ja eju uz izrādi, ko jau ir redzējusi Marina, ir apstāklis, ka zinu, ko šajā reizē vajag pasniegt aktieriem. Teorētiski tas strādā arī otrā virzienā - ja pirmais uz izrādi esmu gājis es, varu pačukstēt Marinai, bet pastāv lielāks risks, ka viņa uz ieteikumu "nepavilksies", kamēr es gan. Šajā reizē Marina bija piefiksējusi, ka atbilstoši saturam, puika ēda desmaizi ar majonēzi, bet bez desas, līdz ar to teātrī ierados ar dāvanu papīrā ietītu desu. Ja nebūtu man priekšzināšanu, Gata Malika tēls, ko šajās dienās baudījām arī filmā "Emīlija. Latvijas preses karaliene" vedināja uz domu, ka varētu Malikam pasniegt ierāmētu Kārļa Ulmaņa portretu, bet īsti man to darīt negribētos, jo:
a) šaubos, ka viņam tādu vajag;
b) man pašam nemaz Ulmanis nepatīk;
c) tam nebūtu nekā saistīta ar konkrēto izrādi.
Tā vietā izvēlējos daudz normālāku variantu - kā cilvēks, kurš pats gaļu neēd, pasniedzu aktierim desas luņķi.
2021-12-18
8.5
comments powered by Disqus