Tulks, vēsturnieks, dzejneks
Kad paņēmu šo grāmatu no plaukta (nosaukums krieviski: Переводчик, историк, поэт?), es biju gaidījis kaut ko pilnīgi citu. Patiesībā manas ekspektācijas bija gaužām zemas, vienkārši gribēju paķert kaut ko, kas būtu izlasāms ātri, viegli un ne pārāk sāpīgi. Kaut kāds nezināms padomju autors, atbilstoši nosaukumam - autobiogrāfisks darbs, kura autors ir kaut kādā mērā tulks, vēsturnieks un dzejnieks. Nav tā, ka mani sevišķi interesētu kaut kādi padomju laikmeta tulki un vēsturnieki, bet - var jau reizēm dot kādam autoram iespēju mani pārliecināt, ka viņam ir kas stāstāms. Atslēga tomŗ bija grāmatas apakšvirsrakstā, kurš uz tās vāka nemaz nav redzams, proti, "Слово тебе, машина!" jeb "Vārds tev, mašīna!" Proti, kā izrādās, grāmatā piesauktais tulks, vēsturnieks un dzejnieks ir nevis tās autors Dmitrijs Žukovs, bet gan mašīna (faktiski - dators).
Grāmata sastāv no trim daļām, katra nākamā ir apjomā mazāka. Paša autora personīgā pieredze atspoguļota daļā par automātisko tulkošanu. Jāatzīst, man pat prātā nebūtu ienācis, ka jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados sākās vērienīgi darbi, lai varētu automātiski tulkot tekstus starp krievu un angļu valodu. Kā vēlāk noskaidroju arī Wikipedia, Aukstā kara apstākļos gan amerikāņiem, gan krieviem (nespēju es konsekventi viņus saukt par "padomjiem") bija pamatīga interese par to, kādas zinātniskās publikācijas parādījās "ienaidnieka frontē", bet šo publikāciju bija tik daudz, ka prātīgāk šķita uzticēt datoram to tulkošanu, lai varētu kaut vai saprast, kuras publikācijas ir vērts tulkot cilvēkam. Ņemsim vērā, ka tā laika datortehnoloģijas bija ļoti atšķirīgas no mūsdienām. Kaut vai programmu iedzīšana perfolentēs vien bija baiss darbs, plus vēl gaužām nelielas to jaudas, nepieciešamība visu visur optimizēt līdz pēdējam, šaušalīgs neērtības ziņā debaginga process, čakars gadījumā, ja datos iezagusies kāda kļūda, un tā tālāk un tā joprojām. Lai arī grāmata ir populārzinātniska un tās autors primāri bija tulks, nevis matemātiķis, tajā ir gana daudz pietiekami sakarīgu spriedelējumu par to, kā šis uzdevums vispār risināms, kas ir tā grūtākās daļas un kā tās mēģināt apiet, un kaut kādā mērā parādās arī vēstis par sasniegtajiem rezultātiem. Grāmatā gan neparādās fakts, ka patiesībā sešdesmito gadu vidū zinātnieki arvien vairāk pārliecinājās, ka ar tā laika tehnoloģijām viņu uzstādītais uzdevums nebija izpildāms tādā veidā, kas būtu ekonomiski pamatots un kaut cik rezultatīvs, reāli amerikāņi ap šo laiku gandrīz pilnībā pārtrauca darbus (lai arī sākotnēji bija šķitis, ka tas ir dažu gadu jautājums, līdz varēs teikt, ka uzdevums ir atrisināts). Vienlaikus - tobrīd bija izdevies izdarīt vairāk, nekā tas man būtu šķitis iespējams, ar manām asociācijām par tā laika tehnoloģijām.
Grāmatas otrā daļa veltīta maiju rakstības atšifrēšanai (sākotnēji man nebija skaidrs, kādā sakarā šāda tēmas maiņa, bet idejiski laikam doma bija rādīt dažādus veidus, kā dators var pierādīt savu lietderīgumu). Te atkal man bija mazliet pārsteigums: daudz tika vēstīts par padomju valodnieku Juriju Knorozovu, kurš, kā apgalvo Žukovs, bija ļoti nozīmīgs maiju rakstības atkošanā. Mana pirmā reakcija bija - gan jau kārtējais padomju pasaku stāsts par vietējiem sasniegumiem, kurus neviens ārpus PSRS par sasniegumiem neatzīst. Tomēr apskatījos Wiki un izrādījās - patiešām šim lingvistam bija liela nozīme un viņu tiešām uzskata par celmlauzi. Ironiskā kārtā gan pašā PSRS jau visai drīz pēc manis lasītās grāmatas iznākšanas Knorozovu sāka "zāģēt" un rezultātā līdz pat 1990. gadam viņam nebija lemts apmeklēt Dienvidameriku, kuras vēstures pētīšanā viņam bija izcili nopelni. Plus otra šī stāsta jautrā daļa - sākotnēji Rietumos Knorozova pētījumus nebija ņēmuši par pilnu, jo tie bija publicēti komplektā ar kāda cita padomju speciālista ievadu, kurā gari un plaši bija aprakstīts tas, kā jaunais krievu zinātnieks, pateicoties marksistiski - ļeņiniskai pieejai ir spējis izdarīt to, kas kapitālistiem nav pa spēkam. Komplektā ar Knorozova pētījumiem grāmatā stāstīts par to, kā dažādi datora veikti aprēķini ļāvuši atvieglot seno rakstību atšifrēšanu.
Visubeidzot pēdējā grāmatas daļa ir par to, vai dators spēj kļūt par radītāju, rakstīt avīzēm, dzejoļus un romānus. Žukovs pārstāv to skolu, ka labākajā gadījumā nākotnes dators kļūs par perfektu atdarinātāju, bet bez dievišķās dzirksts un ka datora rakstīti teksti nekad nespēs pa īstam aizkustināt lasītājus. Skaidrs, ka 55 gadus vēlāk skatījums uz šīm lietām var būt pilnīgi citāds, bet jāatzīst, ka savam laikam Žukovs šķiet gana progresīvs, un ir saistoši lasīt, kā šādas lietas cilvēki redzēja tolaik (ja kas, Žukovs aktīvi nodarbojās ar zinātniskās fantastikas tulkošanu, līdz ar to mazliet no drēbes viņš notekti saprata).
Mazliet šī grāmata cieš no tā, ka tajā ir sava deva ideoloģiskas figņas, bez kuras šādiem padomju izdevumiem bija grūti iztikt, sava deva nievāšanas par pūstošo kapitālismu, protams, bija nepieciešama, un tas ir kaitinoši. Kas attiecas uz autora biogrāfiju, tur arī ir dažas interesantas lietas. Pirmkārt, viņā bija sava deva pārliecības - viņš atteicās iestāties KPSS, līdz ar to ierobežojot savas iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm. Toties viņš bija iesaistīts "brīnišķīgā" propogandas filmā - Slepenais un zināmais, kurā padomju "speciālisti" atmaskoja starptautiskos cionistu noziedzniekus, izmantojot cita starpā nacistu propogandas materiālus. Jap, šādas teicamas tēmas PSRS bija raksturīgas. Un mūža nogalē Žukovs aktīvi vērsās pret fašistiem, kas mēģināja škelt burvīgo PSRS sabiedrību. Tāds, lūk, saistošs valodnieks. Bet grāmata interesanta, kaut vai kā kuriozs. Vienlaikus - diez vai tā saglabās savu vietu manā grāmatu plauktā.
Grāmata sastāv no trim daļām, katra nākamā ir apjomā mazāka. Paša autora personīgā pieredze atspoguļota daļā par automātisko tulkošanu. Jāatzīst, man pat prātā nebūtu ienācis, ka jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados sākās vērienīgi darbi, lai varētu automātiski tulkot tekstus starp krievu un angļu valodu. Kā vēlāk noskaidroju arī Wikipedia, Aukstā kara apstākļos gan amerikāņiem, gan krieviem (nespēju es konsekventi viņus saukt par "padomjiem") bija pamatīga interese par to, kādas zinātniskās publikācijas parādījās "ienaidnieka frontē", bet šo publikāciju bija tik daudz, ka prātīgāk šķita uzticēt datoram to tulkošanu, lai varētu kaut vai saprast, kuras publikācijas ir vērts tulkot cilvēkam. Ņemsim vērā, ka tā laika datortehnoloģijas bija ļoti atšķirīgas no mūsdienām. Kaut vai programmu iedzīšana perfolentēs vien bija baiss darbs, plus vēl gaužām nelielas to jaudas, nepieciešamība visu visur optimizēt līdz pēdējam, šaušalīgs neērtības ziņā debaginga process, čakars gadījumā, ja datos iezagusies kāda kļūda, un tā tālāk un tā joprojām. Lai arī grāmata ir populārzinātniska un tās autors primāri bija tulks, nevis matemātiķis, tajā ir gana daudz pietiekami sakarīgu spriedelējumu par to, kā šis uzdevums vispār risināms, kas ir tā grūtākās daļas un kā tās mēģināt apiet, un kaut kādā mērā parādās arī vēstis par sasniegtajiem rezultātiem. Grāmatā gan neparādās fakts, ka patiesībā sešdesmito gadu vidū zinātnieki arvien vairāk pārliecinājās, ka ar tā laika tehnoloģijām viņu uzstādītais uzdevums nebija izpildāms tādā veidā, kas būtu ekonomiski pamatots un kaut cik rezultatīvs, reāli amerikāņi ap šo laiku gandrīz pilnībā pārtrauca darbus (lai arī sākotnēji bija šķitis, ka tas ir dažu gadu jautājums, līdz varēs teikt, ka uzdevums ir atrisināts). Vienlaikus - tobrīd bija izdevies izdarīt vairāk, nekā tas man būtu šķitis iespējams, ar manām asociācijām par tā laika tehnoloģijām.
Grāmatas otrā daļa veltīta maiju rakstības atšifrēšanai (sākotnēji man nebija skaidrs, kādā sakarā šāda tēmas maiņa, bet idejiski laikam doma bija rādīt dažādus veidus, kā dators var pierādīt savu lietderīgumu). Te atkal man bija mazliet pārsteigums: daudz tika vēstīts par padomju valodnieku Juriju Knorozovu, kurš, kā apgalvo Žukovs, bija ļoti nozīmīgs maiju rakstības atkošanā. Mana pirmā reakcija bija - gan jau kārtējais padomju pasaku stāsts par vietējiem sasniegumiem, kurus neviens ārpus PSRS par sasniegumiem neatzīst. Tomēr apskatījos Wiki un izrādījās - patiešām šim lingvistam bija liela nozīme un viņu tiešām uzskata par celmlauzi. Ironiskā kārtā gan pašā PSRS jau visai drīz pēc manis lasītās grāmatas iznākšanas Knorozovu sāka "zāģēt" un rezultātā līdz pat 1990. gadam viņam nebija lemts apmeklēt Dienvidameriku, kuras vēstures pētīšanā viņam bija izcili nopelni. Plus otra šī stāsta jautrā daļa - sākotnēji Rietumos Knorozova pētījumus nebija ņēmuši par pilnu, jo tie bija publicēti komplektā ar kāda cita padomju speciālista ievadu, kurā gari un plaši bija aprakstīts tas, kā jaunais krievu zinātnieks, pateicoties marksistiski - ļeņiniskai pieejai ir spējis izdarīt to, kas kapitālistiem nav pa spēkam. Komplektā ar Knorozova pētījumiem grāmatā stāstīts par to, kā dažādi datora veikti aprēķini ļāvuši atvieglot seno rakstību atšifrēšanu.
Visubeidzot pēdējā grāmatas daļa ir par to, vai dators spēj kļūt par radītāju, rakstīt avīzēm, dzejoļus un romānus. Žukovs pārstāv to skolu, ka labākajā gadījumā nākotnes dators kļūs par perfektu atdarinātāju, bet bez dievišķās dzirksts un ka datora rakstīti teksti nekad nespēs pa īstam aizkustināt lasītājus. Skaidrs, ka 55 gadus vēlāk skatījums uz šīm lietām var būt pilnīgi citāds, bet jāatzīst, ka savam laikam Žukovs šķiet gana progresīvs, un ir saistoši lasīt, kā šādas lietas cilvēki redzēja tolaik (ja kas, Žukovs aktīvi nodarbojās ar zinātniskās fantastikas tulkošanu, līdz ar to mazliet no drēbes viņš notekti saprata).
Mazliet šī grāmata cieš no tā, ka tajā ir sava deva ideoloģiskas figņas, bez kuras šādiem padomju izdevumiem bija grūti iztikt, sava deva nievāšanas par pūstošo kapitālismu, protams, bija nepieciešama, un tas ir kaitinoši. Kas attiecas uz autora biogrāfiju, tur arī ir dažas interesantas lietas. Pirmkārt, viņā bija sava deva pārliecības - viņš atteicās iestāties KPSS, līdz ar to ierobežojot savas iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm. Toties viņš bija iesaistīts "brīnišķīgā" propogandas filmā - Slepenais un zināmais, kurā padomju "speciālisti" atmaskoja starptautiskos cionistu noziedzniekus, izmantojot cita starpā nacistu propogandas materiālus. Jap, šādas teicamas tēmas PSRS bija raksturīgas. Un mūža nogalē Žukovs aktīvi vērsās pret fašistiem, kas mēģināja škelt burvīgo PSRS sabiedrību. Tāds, lūk, saistošs valodnieks. Bet grāmata interesanta, kaut vai kā kuriozs. Vienlaikus - diez vai tā saglabās savu vietu manā grāmatu plauktā.
2021-01-26
comments powered by Disqus