Kazhes pierakstu burtnīca

Kad paņēmu šo grāmatu no plaukta (nosaukums krieviski: Переводчик, историк, поэт?), es biju gaidījis kaut ko pilnīgi citu. Patiesībā manas ekspektācijas bija gaužām zemas, vienkārši gribēju paķert kaut ko, kas būtu izlasāms ātri, viegli un ne pārāk sāpīgi. Kaut kāds nezināms padomju autors, atbilstoši nosaukumam - autobiogrāfisks darbs, kura autors ir kaut kādā mērā tulks, vēsturnieks un dzejnieks. Nav tā, ka mani sevišķi interesētu kaut kādi padomju laikmeta tulki un vēsturnieki, bet - var jau reizēm dot kādam autoram iespēju mani pārliecināt, ka viņam ir kas stāstāms. Atslēga tomŗ bija grāmatas apakšvirsrakstā, kurš uz tās vāka nemaz nav redzams, proti, "Слово тебе, машина!" jeb "Vārds tev, mašīna!" Proti, kā izrādās, grāmatā piesauktais tulks, vēsturnieks un dzejnieks ir nevis tās autors Dmitrijs Žukovs, bet gan mašīna (faktiski - dators).

Jāatzīst, ka no visām Bonda filmām, kur 007 lomā ir Šons Konerijs, šī ir vienīgā, kuras nosaukums neraisa man nekādas asociācijas - proti, šķiet, par tādu vispār nebiju dzirdējis. Tas liek domāt, ka no agrīnajām Bonda filmām šī ir vismazāk ikoniskā. Tiesa, tas neliedz tai būt arī vienai no visu laiku komerciāli veiksmīgākajām filmām par izcilo mīlnieku (un no seksa brīvajā laikā - slepeno aģentu). Filmai bija tam laikam noteikti grandiozs budžets, kas atļāva uzņemt milzīgu daudzumu zemūdens ainu, un vēl noalgot Tomu Džonsu, lai šis iedziedātu filmas tituldziesmu. Un arī komerciāli tās panākumi bija ļoti labi, plus vēl par specefektiem filma saņēma Oskaru. Jautājums - cik aizraujoši šo filmu ir skatīties? Atbilde - itin nemaz.

Italo Kalvino tomēr bija viens patiešām lielisks autors! Izdomas bagāts, nedaudz traks, ar izteiktu noslieci spēlēties ar literāro darbu formām, struktūrām, vēsturi, jēdzieniem un galvenokārt - ar lasītāju.

Es neesmu tipiskākais spiegu romānu fans, kādu vien var iedomāties - faktiski šis ir tāds literatūras veids, kas mani nekad nav sevišķi valdzinājis, taču sanāca tā, ka šī grāmata bija līdzi paņemtajā komplektā Ķīnas ceļojumā un... tu pats saproti, kas ir līdzi paķēries, to tu arī lasi, it īpaši ja esi tik maniakāls visa kā lasītājs kā es. Un patiesībā šī grāmata ir visai interesanta, kaut vai tāpēc, ka šī nav tāda stila grāmata kā varonīgi Džeimsa Bonda eposi, bet gan visai skumjš un bezcerīgs vēstījums par ne pārmērīgi kompetentiem slepeno dienestu darbiniekiem, ambīcijām un tās traģiskajām sekām. Tātad - kāds aģents ir iesūtījis ne pārāk ticamu informāciju par padomju atomieroču izvietošanu kaut kur netālu no Rostokas Austrumvācijā, un "Departaments" - organizācija, kas bija ietekmīga 2.Pasaules kara laikā cīņās ar vāciešiem, bet sekojošajās divās desmitgadēs ir pārvērtusies par visai normālu birokrātu kantori, saskata tajā iespēju atjaunot savu seno dienu spozmi un iesūtīt savu aģentu sociālistu kontrolētajā teritorijā, lai noskaidrotu kaut ko precīzāku. Diemžēl ar kompetenci pēc 20 gadu dīkstāves ir tā kā ir, un aģents, kurš divdesmit gadus neko nav darījis šajā virzienā, nav grandiozi labi sagatavots šāda stila operācijām, līdz ar to traģēdija visa noslēgumā ir neizbēgama, un cilvēciskais faktors arī te savu lomu spēlē - iesaistītie personāži kopumā nav ne muļķi, ne ļaundari, bet viņi pārvērtē savas spējas ar visām no tā izrietošajām sekām. Visai skumjš un, cik saprotu, reālistisks specdienestu darbības atainojums, bez kaut kādas baigās varonības, skaistām sievietēm un ļaundariem, kas vēlas paverdzināt visu pasauli. Patiesībā - noteikti saistošāka grāmata, nekā es no tās sākotnēji būtu gaidījis.

Ar šo ierakstu ir pieņemts uzskatīt, ka sākās "Beach Boys" nobriedušais periods - kad meitenes un sērfošanu Braiena Vilsona vērtību skalā sāka aizstāt eksistenciālāki jautājumi. Skatoties no mūsdienām, šis ieraksts neko nopietns un filosofisks droši vien nešķiet, bet jāņem vērā konteksts, kad tas tika radīts. "Beach Boys" tikai nesen bija izdevies atbrīvoties no sava menedžera - tētuka, kurš, cik var saprast, bija apmēram tikpat jauks tipāžs kā Elvisa pulkvedis. Viņu sīvākie konkurenti bītli uz šo laiku bija klajā laiduši "Beatles for Sale", kas arī nav nekāds super nopietnais ieraksts. Un pat Bobs Dilans vēl nebija šokējis pasauli ar savu elektrificēšanos. Līdz ar to būtu naivi gaidīt, ka grupa, kas vēl pirms pāris mēnešiem izdevusi savu "Christmas album" pēkšņi vienā mirklī būs pārvērtusies līdz nepazīšanai un radījusi patiešām nopietnas mūzikas ierakstu.

Klausoties "The Kink Kontroversy" pirmo dziesmu un vienīgo šī albuma kaveru - "Milk Cow Blues" - neviļus jāsecina, ka ir dziesmas, kuras ir kā radītas Deiva Deivisa biedējošajai balsij, un šī ir viena no tām dziesmām. "Kinks" šajā kompozīcijā ārdās tā, ka tev nerodas ne mazākās šaubas, kālab gan šī grupa ar "You really got me" aizsāka smago roku. Nezinu, kā šī dziesma izklausās oriģinālā, bet Kinks to spēlē kā ātru un ļoti netīru blūzu, kaut ko tādu, ko viņi nebūtu varējuši "pavilkt" savās pirmajās divās platēs.

"Kinks" otrais albums ir kopumā daudz labāk nostrādāts par tās pirmo veikumu, taču kaut kur ir pazudusi grupas smagi roķīgā puse un bieži var dzirdēt, ka Rejs Deiviss cenšas līdzināties liverpūles četriniekam un vairāk veiksmīgās šīs plates dziesmas izklausās pēc mazāk veiksmīgām agrīnām bītlu dziesmām, kas, protams, ir progress salīdzinoši ar iepriekšējo ierakstu, kas neizklausās vispār pēc nekā. Arī oriģinālkompozīciju šoreiz ir vairāk - vien 2 no 12 albuma dziesmām nav Reja Deivisa sacerētas. Viena no tām ir visai ievērojamai sešdesmito gadu dziesmai - "Dancing in the Street", kuru pārdesmit gadus vēlāk pēdējo reizi spēja aktualizēt Miks Džegers duetā ar Deividu Boviju. "The Kinks" versija par šo kompozīciju gan nav nekāda super oriģināla. Dažās ieraksta dziesmās var jau nojaust to, ka reiz Deivisam būs lemts kļūt par Anglijas lauku dziesminieku, un, piemēram, "So Long" ir ļoti jauka liega dziesma, tāpat "Tired of Waiting", un arī "Something Better Beginning" ir ļoti skumji skaista, un viena no tam dziesmām, kuru dēļ ir vērts parakties arī pa pirmajiem Kinks albumiem, kad Deivisa ģēnijs vēl nebija pa īstam uzplaucis.

Atbilstoši vairuma ekspertu domām šis ir viens no labākajiem agrīnajiem "ripojošo akmeņu" ripuļiem. Kā jau tas stouniem ir raksturīgs, ir pamatīga putra attiecībā uz ierakstu nosaukumiem un saturiem, jo versijas, kas tika izdotas britu zemē un štatos ir principiāli atšķirīgas, un dīvainā kārtā vēlāk par kanoniskajām kļuva tieši Amerikā izdotie albumu varianti, un arī šis ieraksts nav izņēmums.

Žans-Luks Godārs joprojām nav kļuvis par manu iecienītāko franču režisoru, bet ja jau es skatos visas filmas, ko šī valsts virzījusi Oskaram, būtu diezgan nesmuki no manas puses ņemt un ignorēt Godāru. Ja kas - ir viena lieta, kas man patīk, skatoties 50.-60.gadu franču filmas - tajās vienmēr bez izņēmumiem kādā no lomām ir redzams kāds aktieris no tā laika superzvaigžņu kategorijas. Tā šajā filmā galveno lomu atveido neviens cits kā leģendām apvītais Žans-Pols Belmondo, bet viņa partnere šajā filmā ir ilggadīgā Godāra mūza Anna Karina.

Lasīju Haruki Murakami romānu "After Dark", kurā bija pieminēta šī Godāra filma. Izdomāju - ja jau Murakami to slavē, arī man nenāks par ļaunu to noskatīties. Nekas, ka Godārs man parasti negaršo, varbūt šoreiz būs savādāk.

"The Sonics" ir viena no tām grupām, kuras nekad nav guvušas sevišķus panākumus un kuras tomēr ir sasodīti lielā mērā ietekmējušas rokmūzikas scēnu. Tik mežonīgi kā viņi droši vien 64.-65. gadā nespēlēja neviena grupa. Un viņu debijas ieraksts ir viens no obligātās "literatūras" elementiem proto-pankroka sakarā. Tiesa, neko spēcīgāku par ierakstu ievadošo "The Witch" ar tās pirmatnējo piecu nošu rifu, mežonīgo kliegšanu, līmes ostītāja bungu sitieniem un stipri trulo tekstu, viņi radīt nespēja, un, iespējams, ka arī nevajadzēja. Šī ieraksta lielākais mīnuss patiesībā ir tieši tajā, ka savu oriģinālkompozīciju viņiem šeit ir maz, bet visvairāk ir labi zināmu dziesmu kaveru - "Do You Love Me", "Roll Over Beethoven", "Night time is the right time", "Good Golly Miss Molly", "Money (that`s what I want)" utt. Nē, viņi tās visas izpilda pietiekami pancīgi un nepieradināti, bet, protams, ka tās nav īstās odziņas, jo daudz mežonīgāki ir "Sonics" pašu radītie gabali - līdzās "The Witch" no tiem ievērojamākie ir "Psycho" un "Strychnine". Protams, šis ieraksts skan tā it kā tas būtu ierakstīts par desmit dolāriem kaut kādā pagrabā un nevis profesionālā studijā, bet tas varētu būt arī viens no lielākajiem "The Sonics" plusiem - viņi ir tik pirmatnēji, ka pat "The Troggs" līdz šādam līmenim nevarētu aizsniegties, un kas attiecas uz nepieradinātu smagā stila roku "The Troggs" ir tuvu ideālam.

"The Yardbirds" ir droši vien ievērojamākā no grupām, kuras nav izdevušas nevienu pa īsti jēdzīgu studijas albumu (vismaz savos ziedu laikos). Tajā karjeras uzsāka trīs no izcilākajiem ģitāras meistariem - Ēriks Kleptons, Džefs Beks un Džimijs Peidžs (ok, Kleptons patiesībā bija laikam zināms jau pirms šīs grupas, bet tā nostiprināja viņa reputāciju), bet vienlaikus Yardbirds nespēja radīt neko daudz paliekošas mūzikas - viņi bija izteikta singlu grupa, kuras stiprā puse bija arī koncerti, bet nekādi ne studijas albumi - it īpaši vērts ievērot, ka grupas dalībnieki arī īpaši neizcēlās kā savu dziesmu autori, bet pamatā kaverēja citu radītus gabalus.

Klifords Saimaks ir viens no amerikāņu zinātniskās fantastikas lielākajiem autoriem, bet "Visa dzīvība zaļo" ne tuvu neskaitās viņa ievērojamākais darbs. Toties tas ir vienīgais viņa romāns, kas ticis izdots latviešu valodā.

Patiesību sakot, šo Miloša Formana jaunības dienu filmu biju jau vienreiz iepriekš skatījies, tajos laikos, kad apmeklēju čehu valodas nodarbības Latvijas Universitātē. Patiesību sakot, žēl, ka neko šīs valodas zināšanu uzlabošanai pēdējos gados darījis neesmu - pāris reizes it kā esmu bijis tuvu tam, lai saņemtos pašmācības ceļā pievērsties atkal čehu valodai, bet vienmēr citas manas intereses (vai arī vienkārši slinkums) ir guvušas virsroku. Tomēr es joprojām ceru, ka kādreiz es tomēr čehu valodai atkal kādu uzmanību veltīšu, jo cerēt, kā zināms, nav aizliegts (izņemot situācijas, ja par cerēšanu tev draud kriminālatbildība, bet tas ir ļoti retos un specifiskos gadījumos).

Kaut kā absolūti nevaru atcerēties esam lasījis šo Vonnegūta romānu, lai arī pēc idejas it kā es to varētu būt lasījis pirms kādiem 5-6 gadiem. Dīvaini. Attiecībā uz Vonnegūtu šis princips lielākoties tā nedarbojas, lai arī pie vainas varētu būt mana pārāk vieglprātīgā un straujā lasīšanas maniere angļu valodā, kas tolaik noteikti neatbilda manām valodas zināšanām.

Sešdesmito vidus patiešām bija izcils laikmets britu mūzikā - Bītli, Stouni, Kinks, The Who - visas šīs grupas radīja unikālu un gribētos pat teikt - mūžīgu mūziku. "The Who" pirmais albūms visvairāk, protams, zināms tā tituldziesmas dēļ, kas ar pamatīgi distorted ģitārām, Kīta Mūna traku bungošanu un stostošos Daltrija vokālu neapšaubāmi bija pelnījis kļūt par savas paaudzes himnu. Bet nedrīkst aizmirst arī šīs dziesmas partnerdziesmu - daudz ausij draudzīgāko "Kids are alright", kura vēlreiz pievēršas jauniešu paaudzes problemātikai, bet šoreiz - ar drīzāk bītlisku skanējumu (es pat spēju iztēloties Makartniju dziedam šīs dziesmas piedziedājumu). Bet bītli 1965.gadā nemūžām neizpildītu neko tik mežonīgu kā dziesmu "Ox". Arī stouni tā nedarītu - tā ir tik smaga un avantgardiska, ka neviens izņemot Taunshendu un kompāniju 65.gadā kaut ko tādu nespēlēja.

Ar "Rubber Soul" bītli pirmo reizi paziņo, ka viņi ir NOPIETNA grupa, ambicioza grupa, kura spēj pacelties pāri "boy meets girl" tematikai tekstos un pāri vienkāršām melodijām dziesmu uzbūvē. Galvenie grāvēji, protams, ir zināmi visiem. "Drive My Car" - it kā pastāsts par puisi un meiteni un tomēr - vairāk par to. "Norwegian wood" - savdabīgs noveles veida stāstījums ar austrumu mūzikas elementiem un pirmo sītaras izmantošanu bītlu daiļradē. "Nowhere man" - absolūta klasika, kurā no mīlestības tēmas nav ne miņas. "Michelle" - vienkārša, nepretencioza mīlas balādīte, savā ziņā tipisks Makartnija produkts, no otras puses - lielisks Makartnija produkts. "Girl" - revolucionārā nopūta piedziedājumā padara šo dziesmu par stipri lielāku, nekā tā būtu savādāk. Un, protams, "In My Life". Dziesma, kas man vienmēr saistās ar vēl vienu "Life" dziesmu - "A Day in Life", tikai liriskāka un skaidrāka.

Šo nedēļu darbā pabeidzu ar pēdējo "nenopietno" Bītlu albūmu, par kura saturu vēl ir atļauts izteikties bez nepārvaramas pietāties un kurā vēl joprojām parādās ne pašu grupas dalībnieku sacerētas kompozīcijas. Pirmā puse no albūma dziesmām ir atrodamas arī šāda paša nosaukuma filmā, kuru skatījos pirms pāris gadiem un kura ir Mēsls (ar lielo burtu). Taču dziesma "Help!" nekļūst aiz to sliktāka, ne uz to pusi. Tu taču zini to enerģisko sākumu: "Help! I Need Somebody! Help! Not just anybody! Help! You know I need someone! Heeeelp!" un panti, kuros Lenons apgalvo, ka tagad viņam palīdzība ir nepieciešama, ne tā kā agrāk, turklāt šī dziesma pat esot raksturojusi viņa tābrīža sajūtas dzīvē (turklāt tā nav dziesma par mīlestības tematiku, kas arī ir rādītājs). "You`ve Got to Hide Your Love Away" ir interesanta ne tikai ar savu savdabīgo (tam laikam) aranžējumu, bet galvenokārt ar to, ka arī love songi bītlu izpildījumā sāk palikt izsmalcinātāki un sarežģītāki, atsakoties no pārmērīga primitīvisma. Te jau patiešām var izjust Lenona vēlmi līdzināties tam mazajam ebreju puišelim, ko par Robertu Cimermanu dēvē. Dziesmu "Another girl" es gan nespēju saprast - kur džeks lielās beibei, ka viņam ir parādījusies klāt pie viņas vēl viena draudzene, šo dziesmu es mēdzu klausīties tālā pagātnē, kad man, protams, nebija ne tikai "Another girl", bet arī "One girl" (lai gan arī tagad, loģiski, man "another girl" nava). Viena no albūma iespaidīgākajām dziesmām, varbūt pat pati iespaidīgākā, ir "Ticket to ride" (par kuru es gan joprojām nesaprotu to frāzi - "she`s got a ticket to ride", kas par biļeti viņai ir?). Arī ar šo dziesmu man saistās atmiņas, tikai jau pavisam "senīlas". Tēvam lentē bija (un patiesībā joprojām ir) kaut kāda ļoti pamatīga bītlu izlase (laikam Blue album+Red album), kuru es savulaik ļoti regulāri klausījos (līdzās Elvisam) un tā bija viena no nedaudzajām dziesmām, kas mani jau tolaik "paķēra" (otra atmiņa no šīs izlases ir tāda, ka man allaž piegriezās koda "Hey Jude" beigās; trešā - "Back In The USSR"). Kopumā dziesmu daudzveidība "Help!" ir jau ievērojami lielāka nekā "primārajos" albūmos un tikai dažas dziesmas ir bālākas un pieminēšanas ne-vērtas ("The Night Before", "I Need You"). Protams, es zinu, ka neesmu vēl pieminējis vienu dziesmu, kas mitinās šajā platē. Varu pačukstēt, ka to izpilda Pols Makartnijs vienatnē un ka viņu tur pavada stīgu kvartets. Ļoti sērīga dziesmiņa. Joprojām nav ideju? "Yesterday". Tā noteikti ir viena no visu laiku spožākajām pop dziesmām un kas par to, ka es to īpaši nespēju klausīties, jo esmu to dzirdējis jau vismaz kādas 5000 reizes?

Nu es vairs kaut ko nesaprotu nemaz nemaz. Kā tas vispār ir iespējams, ka vēl pirms mazāk nekā nedēļas es uzskatīju, ka Bobs Dilans - tā nav mūzika, kas radīta man? Vēl tik nesen es nespēju noklausīties nevienu viņa albūmu pilnā garumā, bet tagad es tos labprāt klausos 5, 6, 7 reizes no vietas un nemaz nejūtos nogarlaikojies? Kā man izdevās iepriekš tik sistemātiski nespēt atrast viņā nekādu šarmu? Vienīgais iespējamais skaidrojums - katru reizi, kad klausījos Dilanu, es sāku ar "Blonde on Blonde", kas man ik reizi nepatika un kā dēļ es vienmēr padevos. Rītdien, kad klausīšos "Blondo albūmu", varēšu pārbaudīt šīs teorijas pareizumu. Tikmēr "Highway 61 Revisited" ir kolosāls ieraksts. Tajā Dilans arvien vairāk attālinās no tipiskā folkmūzikas veča imidža, tagad jau grupas skanējums ir patiešām pilns un bagātīgs un lielā mērā tas ir izšķirošais, kas paceļ šo ierakstu manās acīs augstāk par tiem, kas nāca pirms tā. Galvenais diska grāvējs, protams, ir "Like a Rolling Stone", dziesma, kas patiešām kā ripojošs akmens atgriežas atkal un atkal un kurā Dilans pat izklausās pēc diezgan spēcīgas balss īpašnieka. Taču gandrīz visas pārējās dziesmas tikai par nedaudz atpaliek no ripojošā akmens uzņemtā tempa un reizēm to pat apsteidz. "Tombstone Blues" varbūt patiešām ir tikai blūzs un tomēr tas ir pamatīgs rāviens uz priekšu salīdzinoši ar paša Dilana agrīnākiem blūziem "Mama`s in the factory, she ain`t got no shoes; daddy`s in the alley, he`s looking for food; I am in the kitchen with the tomstone blues". Vēl te ir dusmīgā (nosacīti) balāde, kas pret kaut ko protestē, "Ballad of A Thin Man", burvīgā romantiskā "Queen Jane Approximately" ("Won`t you come see mee, Queen Jane" - kolosāli rezonējošs piedziedājums!). Dīvainām skaņām bagātināta ir albūma tituldziesma, kas stāsta piecus dažādus stāstus, kurus risina 61. šoseja. Tikām "Just like Tom Thumb`s Blues" ir ideāla atmosfēriska dziesma, ko klausīties tumsā automobīlī. Nu un "Desolation Row" ir vairāk nekā 12 minūtes gara dziesma par sabiedrības padibenēm. Kopumā - pagaidām labākais Dilana albūms, ko man ir nācies dzirdēt.

Šis albūms iezīmē negaidītu pāreju, transformāciju, modifikāciju, modulāciju utt. Boba Dilana karjerā. Proti, šis jaukais poisietis līdz ar "Bringin` it all back home" ir atteicies no sava drošā akustiskā ģitāra+mutes ermoņikas komplekta un kļuvis "elektrisks", iesaistot albūmā arī citus instrumentus un veidojot pilnīgāku skaņu. Vēl viena šī albūma "firmas zīme" ir viens no pirmajiem, viens no pazīstamākajiem, viens no stilīgākajiem utt. mūzikas videoklipiem, kas tapa uztaisīts albūma pirmajai kompozīcijai "Subterranean Homesick Blues". Klāt pie citām lietām Dilans arī ir kļuvis tekstuāli bagātāks, tautas motīvu vietā iesaistot apziņas plūsmu, kas īpaši izteikta ir tajā pašā "Homesick Blues". Citāts: "Keep a clean nose/ Watch the plain clothes/ You don`t need a weather man/ To know which way the wind blows". Taču viena izcila dziesma nespētu padarīt albūmu patiešām labu, tāpēc Dilans ir papūlējies, lai arī citas albūma sastāvdaļas neliktu klausītājam vilties. "She Belongs to Me", piemēram, man rada spēcīgas asociācijas ar Lū Rīda liriskajām, gandrīz ierunātajām dziesmām, protams, ignorējot to, ka Lū nekad nespēlēja ermoņikas. Neteikšu, ka visas dziesmas man patīk vienlīdz labi, tā, piemēram, bez "Maggie`s Farm" es varētu arī iztikt, pārāk country ir tās skanējums. Toties albumā ir virkne citu kompozīciju, kas to spēj atsvērt ar savu kvalitāti. Piemēram, vēl viens apziņas plūsmas gabals "Bob Dylan`s 115th Dream", nemaz nerunājot par absolūto klasiku - "Mr. Tambourine Man", dziesmu, kura zināma gandrīz jebkuram Dilana necienītājam. Tomēr ar to vēl albūms neaprobežojas. Tam uz beigām vecais labais Bobs ir sakrāmējis virkni īstenu pērļu - "Gates of Eden", "It`s alright, Ma (I`m only Bleeding)" (labs nosaukums, ne) un vēl "It`s all over now, Baby Blue", ģeniāla dziesma, fantastiska dziesma, vairāk nekā atmiņā paliekoša dziesma. Ja tā turpināsies, es visā drīzumā no Dilana skeptiķa būšu pārvērties par viņa fanu, cik pretdabīgi lai man pašam tas nešķistu.

I didn`t really know that this fellow already existed back in 1965 but it seems that Donovan may be older than I thought him to be. This album has only one song that I knew previously - a cover of Buffy Sainte-Marie`s "Universal Soldier" which is one of the best folk songs I`ve heard in my life and certainly among the most impressive anti-war messages of the 1960s. Other songs include the moody "Colours" which sounds as if Donovan was at least 50 when he sung it. The lyrics to it are kind of dumb "Blue is the color of the sky when we rise. That`s the time I like best." yet it`s still a damn good song. Overall this is a nice little album that sure had no chance to change the world for it doesn`t strike the listener momentarily but is a record of well recorded and well produced hippy/folk music. Of course, in terms of lyrics he`s no Dylan or Cohen, but at least his voice is more likeable than that of Dylan and he`s guitar playing is more advanced than that on Cohen`s records.

Although the name would indicate that - with the Byrds being an equivalent misspelling for the Beatles, the content of their music wasn`t that beatlish at all. This album is much closer to a country/pop/folk record than to the Beatles. The album opens with the terrific "Turn! Turn! Turn!" (I`m not sure that I`ve bothered to listen to its lyrics carefully enough to understand, why should I turn but who gives a damn if it`s so damn (once again) catchy). The next song "It Won`t Be Wrong` has a title similar to "I won`t be long" but I don`t know why I came up with such a comparison. Overall I guess this sort of music hasn`t aged especially well - it`s just your average (well, maybe way above average) middle aged man`s music, so I wonder how the Byrds were cool in the 1960s in the first place. I have nothing against this kind of music but it somehow lacks some sort of energy for me to be able to enjoy it without restraints. And why did they cover "The Times They are a Changin`" adding some 50% to the perfect pace Dylan had given to this song? Out of the western styled songs I enjoy "Oh! Sussannah" the most, with it`s nice banjo sound and the very fast country train tempo.

There aren`t that many people that openly proclaim themselves as geniuses and that probably ain`t lying at all. What undoubtedly is untrue though is the title "diary" given to this book for I`m pretty sure that the diary of Dali has less in common with a real diary than Phil Collins has with underground and alternative music. Not that the diary ain`t interesting, on the contrary Dali does write quite witty and pretty surrealistically as well. Which is no wonder for he really was a genius. There are several things Dali appears to like more than most people do, and those include farts and flies. In this book apart from the "journals" Dali proclaims to have written over the years I got a long essay entitled "The Art of Farting", which Dali claims to be written by some count Trubachevski, but who without a doubt was Dali himself. There`s some strange pseudo-serious text about flies as well. What was the most surprising thing about Dali for me is the fact that he was a romantic person after all - could you imagine a man of his ambition claiming that he loves his wife more than fame, more than art and even more than money? It`s weird isn`t it? Nobody has a doubt that Dali was a much better painter than a writer but at the second thing he was no slouch either. For instance the things he writes about his friends are so full of sarcasm that it`s no wonder the book broke his friendship with Louis Bunuel.

School of rock? No, school of English and English literature. Sylvia Barret is a young teacher that has taken a job at a normal American highschool. Everything would be great, if the school had turned out just as she thought it would. First, the students were of different ages - some of them were still children, while the others were older than she herself. Then were were the problems of discipline and of the poor state of the school. Sylvia tried to do her best - to make the young people read, to understand that she`s not the enemy. And with some students it actually worked, not with all of them, of course. There was this guy Jose Rodrigez whom nobody cared for, there was Lou Martin - a prankster who was very unhappy most of the time, then there was E.Williams who complained all the time that he was being discriminated because he was black. And there was Joe Ferrone - her favourite student who fell in love with her, because she tried to understand him, no matter how low his marks may have been. The book is organised in quite a remarkable manner - consisting from letters, notes dropped in a box, essays by students etc. A positive experience in reading, quite good ideas in terms of education, some comic episodes.